Ustaše

Ustašes organizācijas izveide

Horvātu politiķis Stjepans Radičs tika nošauts 1928. gada oktobrī un nomira mēnesi vēlāk. Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs I 1929. gada janvārī ieviesa karaļa diktatūru un padarīja visas politiskās partijas nelikumīgas. Ante Paveličs pameta valsti un devās uz Vīni. Viņš un bijušais Austroungārijas pulkvežleitnants Gustavs Perčecs nodibināja kontaktus ar Maķedonijas politisko emigrantu organizāciju. Abas grupas vienojās koordinēt savu politisko darbību, lai panāktu pilnīgu Maķedonijas un Horvātijas neatkarību. Turpat Paveličs slepeni tikās ar ārpus likuma izsludinātās Maķedonijas iekšējās revolucionārās organizācijas (IMRO) līderi Ivanu Mihailovu, kurš bija pasludināts par Dienvidslāvijas ienaidnieku, un vienojās ar viņu par sadarbību pret Dienvidslāvijas valsti.

Šo apstākļu dēļ 1929. gada 17. jūlijā Belgradas Valsts saglabāšanas tiesa piesprieda nāvessodu Paveličam un Perčecam. Izsūtītie sāka organizēt atbalstu savai idejai horvātu emigrācijas vidū Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ustaše organizācija bija neliela skaita un organizēta pēc militāriem paraugiem. Viņi cīnījās pret Dienvidslāvijas valstiskumu, izmantojot teroru.

Ustašes organizācijas ideoloģija

Ustašes ideoloģijas saknes meklējamas 19. gadsimta horvātu nacionālismā. Ustašes ideoloģiskā sistēma galvenokārt balstījās uz Ante Starčeviča tradicionālo horvātu nacionālismu. V. Safrans par to rakstīja

Taču cita horvātu identitātes vīzija, kas bija cieši saistīta ar katoļu baznīcu un Vatikānu un kuru vadīja bijušais seminārists Ante Starcevičs, kļuva par Ustases ideoloģisko priekšteci. Starcevičs un viņa sekotāji uzsvēra Rietumu katoļu, horvātu kultūras augstos sasniegumus, savukārt serbu kultūra tika attēlota kā austrumnieciska un zemāka.

Starčeviča rasismu tālāk pilnīgāk izvērsa Ustaša Ivo Pilar [ar pseidonīmu L. fon Südland]. Paveliča režīms 1943. gadā viņa grāmatu pārtulkoja horvātu valodā kā vienu no viņa vadītās Ustašas un neatkarīgās Horvātijas valsts principiem. Tajā pašā laikā Ustaše aizguva no tradicionālā horvātu nacionālisma, Hitlera nacionālsociālisma, Musolīni fašisma un pat no Horvātijas Zemnieku partijas programmas. Ustašes mērķis bija izveidot etniski "tīru" Horvātiju, un par lielāko šķērsli viņi uzskatīja Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā dzīvojošos serbus. Saskaņā ar šo nostāju Ustaše ministri Mile Budak, Mirko Puk un Milovan Žanić 1941. gada maijā paziņoja, ka jaunās Ustaše politikas mērķis ir etniski tīra Horvātija. Viņi arī publiski paziņoja stratēģiju (1941. gada 22. jūlijā ) sava mērķa sasniegšanai, kas atgādināja asiņainākos reliģiskos karus: "Trešdaļai jākļūst katoļiem, trešdaļai jāpamet valsts un trešdaļai jāmirst!".

Ustaše vajāja serbus, kas bija pareizticīgie kristieši. Viņi bija iecietīgi pret Bosnijas musulmaņiem, apgalvojot, ka musulmaņi patiesībā ir etniskie horvāti, kas Islāmu pieņēma Osmaņu turku okupācijas laikā. Valsts pat pārveidoja bijušo muzeju Zagrebā par mošeju. Kustības pamatprincipus Paveličs izklāstīja savā 1929. gada brošūrā "Ustaše kustības principi".

Ustašes problēma ar nacistu ideoloģiju bija tā, ka horvāti nav slāvi un pēc nacistu standartiem tika uzskatīti par pārākiem. Tādējādi Ustaše ideoloģija radīja teoriju par horvātu pseidogotu izcelsmi, lai paaugstinātu viņu stāvokli uz ariju kāpnēm.

Horvātijas neatkarīgās valsts karogs (1941-1945)

Teroristu darbības

Janka Puszta mācību centrā Ungārijā IMRO teroristi apmācīja Ustašes kaujiniekus spridzekļu izgatavošanā un konspiratīvajās darbībās. Ustaše šīs zināšanas nekavējoties izmantoja, veicot aptuveni pusduci slepkavību pret Dienvidslāvijas amatpersonām vai serbiem labvēlīgiem civiliedzīvotājiem. Pirmajos četros savas pastāvēšanas gados viņi veica desmit sprādzienus vilcienos, tostarp Orient Express, un citos sabiedriskos objektos. Tas lika Dienvidslāvijas valdībai iesniegt sūdzību Tautu Savienībai un piespieda Ungāriju slēgt Janka Pusta Ustaše mācību nometni. Iekšējā cīņa par varu un atklājums, ka Perčeca mīļākā bija Dienvidslāvijas policijas informatore, novedīs pie Perčeca slepkavības, ko 1933. gadā izdarīja Paveličs.

Visvairāk līdzekļu Ustaše saņēma no Musolīni, kurš šai grupai piegādāja arī Itālijas štābu, kas mainīja atrašanās vietu ikreiz, kad Dienvidslāvijai izdevās to izsekot. Itālijā tika izveidotas teroristu un diversantu apmācības nometnes, galvenokārt Brešā un Borgotaro. Bruņotu sacelšanos mēģināja sarīkot 1933. gadā, kad Ustaše, itāļu apbruņoti, mēģināja iebrukt Dienvidslāvijā, ar motorlaivām šķērsojot Adrijas jūru. Tas neizdevās, taču neveiksme, visticamāk, palīdzēja pieņemt lēmumu par Dienvidslāvijas karaļa Aleksandra I slepkavību.

Tika veikti divi mēģinājumi; pēdējais bija veiksmīgs. Aleksandrs tika nogalināts Marseļā 1934. gada 9. oktobrī kopā ar Francijas ārlietu ministru Luiju Bartu. Pēc slepkavības Musolīni atteicās no Ustaše, un grupa pārgāja dziļā pagrīdē. Īpašais bruņotas aizsardzības trūkums, kas tika nodrošināta Dienvidslāvijas karalim, un vispārējā drošības pasākumu paviršība, kad bija labi zināms, ka uz Aleksandra dzīvību jau bija mēģināts atentāts, ir drūma pateicība Paveliča organizatoriskajām spējām. Acīmredzot viņam bija izdevies piekukuļot kādu augsta ranga ierēdni Surete General. Marseļas policijas prefekts Jouhannaud pēc tam tika atstādināts no amata.

Uzbrucējs bija bulgārs Vlada Georgjevs Černozemskis, kurš Sofijā jau bija nogalinājis divus Bulgārijas parlamenta deputātus. Viņa līdzdalībnieki tika arestēti un notiesāti uz mūža ieslodzījumu. Paveličam Francija piesprieda nāvessodu, taču viņam izdevās izbēgt.

1934. gada novembrī Dienvidslāvija izvirzīja apsūdzības pret Ungāriju un Itāliju Tautu Savienībai, sniedzot pierādījumus, ka Itālija un Ungārija ir atklāti sazvērējušās pret tās suverenitāti. Tautu Savienība neapsprieda Itālijas sazvērestību pret Dienvidslāvijas valsts suverenitāti. Turklāt Itālija atteicās Paveliču un Kvaterniku izdot Francijai vai Dienvidslāvijai, un Ungārija uzņēmās galveno apsūdzību nastu.

Pēc slepkavības Ustašes darbība tika pilnībā pārtraukta. Itālijā, Vācijā un Ungārijā tika noķerti un arestēti daudzi u.štābi. Itālija daudzus ustašus internēja Lipari nometnē, kur daudzi nomira. Janka Puszta Ustaše nometnē iebruka Ungārijas policija, kas arestēja dažus no viņiem. Ustaše no Vācijas aizbēga uz Šveici, Franciju un Angliju.

Plaši izplatīts sašutums par Aleksandra un Bartu slepkavību izraisīja pirmos starptautiskos centienus apkarot terorismu kopš 1904. gada Sanktpēterburgas protokola. Šo jautājumu sāka risināt Tautu Savienība, kas 1937. gadā pieņēma Konvenciju par terorisma novēršanu un sodīšanu par to.

Pēc 1937. gada marta, kad Itālija un Dienvidslāvija parakstīja draudzības līgumu, daudzi Itālijā esošie ustaši tika izdoti Dienvidslāvijai.

Otrais pasaules karš

Iebrukums Dienvidslāvijā un neatkarīgas Horvātijas valsts izveide

1941. gada 6. aprīlī Vācija un Itālija iebruka Dienvidslāvijā. 10. aprīlī augstākā ranga vietējais Ustaša Slavko Kvaterniks pārņēma kontroli pār policiju Zagrebā un tajā pašā dienā radio raidījumā pasludināja neatkarīgas Horvātijas valsts (Nezavisna Država Hrvatska, NDH) izveidi. Tajā pašā dienā Mačeks nāca klajā ar paziņojumu, kurā aicināja visus horvātus sadarboties ar jaunajām varas iestādēm.

Tikmēr Paveličs un vairāki simti ustašu no nometnēm Itālijā devās uz Zagrebu, kur 17. aprīlī Paveličs izveidoja savu valdību. Viņš sev piešķīra nosaukumu "Poglavnik", kas angļu valodā bija līdzvērtīgs "Führer" jeb "Headman". Paveliča izveidotā "Neatkarīgā Horvātijas valsts" aptvēra Horvātijas, Sremas un Bosnijas un Hercegovinas teritoriju, izņemot Dalmācijas piekrastes daļas un salas, kas tika atdotas itāļiem. Faktiskā kontrole pār šo teritoriju lielāko kara daļu bija mainīga, jo partizāni guva arvien lielākus panākumus, bet vācieši un itāļi arvien vairāk īstenoja tiešu kontroli pār sev interesējošām teritorijām.

Visi, kas pretojās Ustašai un/vai draudēja tai, tika izsludināti ārpus likuma. 1941. gada sākumā ebrejiem un serbiem tika pavēlēts pamest dažus Zagrebas rajonus.

Paveličs pirmo reizi tikās ar Ādolfu Hitleru 1941. gada 6. jūnijā. Mile Budaks, toreizējais ministrs Paveliča valdībā, 1941. gada 22. jūlijā publiski pasludināja valsts vardarbīgo rasu politiku. Tā paša gada vasarā viens no slepenpolicijas priekšniekiem Makss Luburičs (Maks Luburić) sāka koncentrācijas nometņu celtniecību. Ustašes darbība ciematos Dinārijas Alpos izraisīja itāļu un vāciešu satraukumu. Jau 1941. gada 10. jūlijā vērmahta ģenerālis Edmunds Glaise fon Horstenau (Edmund Glaise von Horstenau) ziņoja Vācijas virspavēlniecībai, Oberkommando der Wehrmacht (OKW):

"

Mūsu karavīriem ir jābūt šādu notikumu klusiem lieciniekiem; tas neatspoguļo viņu citādi augsto reputāciju... Man bieži stāsta, ka vācu okupācijas karaspēkam beidzot nāksies iejaukties pret Ustašes noziegumiem. Galu galā tas var notikt. Šobrīd ar pieejamajiem spēkiem es nevarētu prasīt šādu rīcību. Ad hoc iejaukšanās atsevišķos gadījumos varētu padarīt Vācijas armiju atbildīgu par neskaitāmiem noziegumiem, kurus tā nespēja novērst pagātnē.

"

Gestapo 1942. gada 17. februāra ziņojumā reihsfīreram SS Heinriham Himleram teikts, ka:

"

Paaugstinātā [nemiernieku] bandu aktivitāte galvenokārt ir saistīta ar Horvātijā notikušajām zvērībām, ko pret pareizticīgajiem iedzīvotājiem pastrādājušas Ustašes vienības. Ustašisti zvēriskā veidā pastrādāja ne tikai pret iesaukuma vecuma vīriešiem, bet jo īpaši pret bezpalīdzīgiem veciem cilvēkiem, sievietēm un bērniem. To pareizticīgo skaits, kurus horvāti ir noslepkavojuši un sadistiski spīdzinājuši līdz nāvei, ir aptuveni trīs simti tūkstoši.

"

Itāļu karaspēkam uz vietas bija konkurējošas teritoriālās pretenzijas ar Ustašes sabiedrotajiem, un jau no paša sākuma tas sadarbojās ar čekistu vienībām, kas darbojās viņu kontrolētajos dienvidu apgabalos. Hitlers centās uzstāt, lai Musolīni liktu saviem spēkiem sadarboties ar Ustaše, taču vecākie itāļu komandieri, piemēram, ģenerālis Mario Roatta, ignorēja šādus rīkojumus.

Rasu vajāšana

Ustaše ieviesa rasu likumus pēc nacistiskās Vācijas parauga. Šie likumi bija vērsti pret ebrejiem, romiem un serbiem, kurus kopīgi pasludināja par horvātu tautas ienaidniekiem. Serbus, ebrejus, romus un antifašistiski noskaņotos horvātus un bosniešus, tostarp komunistus, internēja koncentrācijas nometnēs, no kurām lielākā bija Jasenovacas komplekss, kur daudzus nogalināja Ustaše milicija. Precīzs upuru skaits nav zināms. Nogalināto ebreju skaits ir diezgan ticams: Otrā pasaules kara laikā NDH teritorijā tika nogalināti aptuveni 32 000 ebreju. Čigānu (Dienvidslāvijas romu) skaits pēc kara bija aptuveni par 40 000 mazāks. Bojā gājušo serbu skaits tiek lēsts robežās no 300 000 līdz 700 000 cilvēku.

Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas vēstures mācību grāmatās kā kopējais Jasenovacas upuru skaits minēts 700 000 upuru. Saskaņā ar Simona Vīzentāla centra datiem (atsaucoties uz Enciklopēdiju par holokaustu) "Ustasas teroristi nogalināja 500 000 serbu, 250 000 izsūtīja un 250 000 piespieda pāriet katoļu ticībā. Viņi nogalināja tūkstošiem ebreju un čigānu."

Jasenovacas memoriālajā apgabalā, kuru pašlaik vada Slavko Goldšteins, tiek glabāts Jasenovacas upuru saraksts ar 59 188 vārdiem, ko 1964. gadā Belgradā apkopoja valdības amatpersonas. Iepriekšējais memoriālās zonas vadītājs Simo Brdars lēsa, ka Jasenovacā gāja bojā vismaz 365 000 cilvēku.

Belgradas Holokausta muzejs ir apkopojis vairāk nekā 77 000 Jasenovacas upuru vārdu sarakstu. Iepriekš to vadīja Milans Bulajić, kurš atbalstīja apgalvojumu, ka kopumā ir 700 000 upuru. Pašreizējā muzeja administrācija ir vēl vairāk paplašinājusi sarakstu, iekļaujot tajā nedaudz vairāk nekā 80 000 vārdu. 1961. gadā notikušajā Ādolfa Eihmaņa tiesas prāvā Aleksandrs Arnons (Zagrebas ebreju kopienas sekretārs) liecināja par izturēšanos pret ebrejiem Dienvidslāvijā kara laikā. Aleksandrs Arnons liecināja, ka Jasenovacas koncentrācijas nometnē tika nogalināti seši simti tūkstoši cilvēku.

Otrā pasaules kara laikā dažādi vācu militārie komandieri sniedza dažādus skaitļus par serbu, ebreju un citu Horvātijas Neatkarīgās valsts teritorijā nogalināto cilvēku skaitu. Viņi izplatīja skaitļus: 400 000 serbu (Aleksandrs Lērs); 350 000 serbu (Lotārs Renduličs); 300 000 (Edmunds Glaise fon Horstenau); vairāk nekā "3/4 miljona serbu" (Hermanis Neubahers) 1943. gadā; 600-700 000 līdz 1944. gada martam (Ernsts Fiks); 700 000 (Masenbahs).

Koncentrācijas nometnes

Pirmā nometņu grupa tika izveidota 1941. gada pavasarī. Tajās ietilpa:

• Danica, netālu no Koprivnicas
• Pag
• Jadovno, netālu no Gospičas
• Kruščica, netālu no Vitez un Travnik Bosnijā
• Đakovo
• Loborgradā, Zagorjē
• Tenja, netālu no Osijekas

Šīs sešas nometnes tika slēgtas līdz 1942. gada oktobrim. Jasenovacas komplekss tika uzbūvēts no 1941. gada augusta līdz 1942. gada februārim. Pirmās divas nometnes - Krapje un Bročica - tika slēgtas 1941. gada novembrī. Trīs jaunākās nometnes turpināja darboties līdz kara beigām:

• Ciglana (Jasenovac III)
• Kozara (Jasenovac IV)
• Stara Gradiška (Jasenovac V)

Bija arī citas nometnes:

• Gospić
• Jastrebarsko, starp Zagrebu un Karlovacu - Jastrebarsko bērnu koncentrācijas nometne
• Kerestinec, netālu no Zagrebas
• Lepoglava, netālu no Varaždinas

Ieslodzīto skaits:

• No 300 000-350 000 līdz 700 000 Jasenovacā
• Aptuveni 35 000 Gospičā
• Aptuveni 8500 cilvēku Pāgā
• Aptuveni 3000 Đakovo pilsētā
• 1 018 iedzīvotāju Jastrebarsko pilsētā
• Aptuveni 1000 Lepoglavā

Saistība ar katoļu baznīcu

Ustaše uzskatīja, ka Austrumu pareizticība kā serbu nacionālisma simbols viņiem ir lielākais ienaidnieks. Ustaše nekad neatzina serbu tautas pastāvēšanu Horvātijas un Bosnijas teritorijās. Viņi atzina tikai "austrumu ticības horvātus". Bosnijas musulmaņus viņi sauca arī par "islāma ticības horvātiem" (pēdējos viņi gribēja piespiest pāriet kristietībā), bet pret serbiem viņiem bija spēcīgāka etniska nepatika.

Daži bijušie priesteri, galvenokārt franciskāņi, paši piedalījās šajos zvērībās. Miroslavs Filipovičs (Miroslav Filipović) bija franciskāņu mūks (no Petričevas klostera), kurš 1942. gada 7. februārī pievienojās Ustašas armijai, lai nežēlīgi nogalinātu 2730 tuvāko ciematu serbus, tostarp 500 bērnus. Filipovičs kļuva par Jasenovacas koncentrācijas nometnes virssargu, kur nometnes ieslodzītie viņu iesauca par "Fra Sotona". Par kara noziegumiem viņš tika pakārts, tērpies franciskāņa tērpā.

Kara laikā Vatikāns uzturēja pilnīgas diplomātiskās attiecības ar Ustašu valsti (piešķirot Paveličam audienci), ar pāvesta nunciju galvaspilsētā Zagrebā. Nuncijs tika informēts par centieniem veikt reliģisko atgriešanos Romas katolicismā. Pēc Otrā pasaules kara beigām no Dienvidslāvijas teritorijas izbēgušos ustašus (tostarp Paveliču) kontrabandas ceļā aizveda uz Dienvidameriku. Ir plaši dokumentēts, ka tas tika darīts pa žurku līnijām, kuras vadīja organizācijas biedri, kas bija katoļu priesteri un iepriekš bija ieguvuši amatus Vatikānā. Tiek uzskatīts, ka šajā darbībā bija iesaistīti Romas San Džirolamo Ilīrijas kolēģijas locekļi: mūki Krunoslav Draganović, Petranović un Dominik Mandić.

Ustašes režīms bija nosūtījis uz Šveices bankām lielas summas zelta, ko tas Otrā pasaules kara laikā bija izlaupījis no serbu un ebreju īpašniekiem. No 350 miljoniem Šveices franku apmēram 150 miljonus konfiscēja britu karaspēks, bet atlikušie 200 miljoni (aptuveni 47 miljoni dolāru) nonāca Vatikānā. Pastāv apgalvojumi, ka tie joprojām tiek glabāti Vatikāna bankā. Par to 1946. gada oktobrī ziņoja amerikāņu izlūkošanas aģentūra SSU. Šis jautājums ir nesen uzsāktās kolektīvās prasības pret Vatikāna banku un citām personām tēma.

Ādolfa Eihmaņa tiesas procesa liecinieks Aleksandrs Arnons liecināja par Romas katoļu baznīcas nostāju tajā laikā: [2]

Diemžēl protestu nebija. Horvātija noteikti bija katoļu valsts. Pat katoļu baznīca Zagrebā neteica ne vārda pret deportācijām un ebreju ciešanām.

E. Fratini un D. Klasteris savā grāmatā "The entity: Piecus gadsimtus ilgā Vatikāna slepenā spiegošana:

Zagrebas arhibīskaps Monisgors Alojzije Stepinacs sniedza katoļu atbalstu Antes Paveliča pronacistiskajai valdībai, jau no paša sākuma zināja par serbu, ebreju un čigānu masveida slepkavībām un iznīcināšanu, kā arī bija viens no balstiem centienos palīdzēt nacistu un horvātu noziedzniekiem pēc Otrā pasaules kara bēgt uz Dienvidameriku.

Arhibīskaps Stepinaks to teica arī 1941. gada 28. martā, atzīmējot Dienvidslāvijas agrīnos mēģinājumus apvienot horvātus un serbus: "Horvāti un serbi ir no divām pasaulēm, no ziemeļpola un dienvidpola, un viņi nekad nespēs apvienoties, ja vien ar Dieva brīnumu. Šķelšanās (Austrumu pareizticība) ir lielākais lāsts Eiropā, gandrīz lielāks par protestantismu. Šeit nav morāles, nav principu, nav patiesības, nav taisnīguma, nav godīguma."

Ustašes milicija izpilda nāvessodu ieslodzītajiem pie Jasenovacas koncentrācijas nometnes

Pēc kara

Kara beigās Ustaše vēl īsu brīdi turpināja cīnīties pēc tam, kad 1945. gada 9. maijā oficiāli kapitulēja vācu armijas grupa E, un daudzi bēgļi mēģināja aizbēgt uz Austriju. Tomēr Paveličam ar līdzgaitnieku no franciskāņu vidus palīdzību izdevās aizbēgt un slēpties Austrijā un Romā, vēlāk aizbēgot uz Argentīnu.

Atlikušie ustaše aizgāja pagrīdē vai bēga uz Dienvidameriku un tādām valstīm kā Kanāda, Austrālija, Vācija, izmantojot Romas katoļu baznīcas un savu tautas atbalstītāju palīdzību.Daži no viņiem turpināja savu krusta karu pret Dienvidslāviju.

Līdz ar Horvātijas Neatkarīgās valsts sakāvi kustība beidza pastāvēt. Cīņas par to, ka neizdevās izveidot Horvātijas valsti, sašķēla arī izdzīvojušos Ustaše. Ante Paveličs izveidoja Horvātijas atbrīvošanas kustību, kurā iesaistījās vairāki bijušās valsts līderi. Vjekoslavs Vrančičs izveidoja reformētu Horvātijas atbrīvošanas kustību un bija tās vadītājs.

Vjekoslavs Luburičs palīdzēja izveidot organizāciju "Horvātu nacionālā pretošanās" (Hrvatski narodni pretestība). Tā kļuva par vardarbīgāko no Ustaše organizācijām, kas radās pēc Otrā pasaules kara. Luburić divdesmit piecus gadus vadīja šo organizāciju no sava patvēruma Spānijā. Viņa organizācija bija aktīvi iesaistīta reketā, slepkavību mēģinājumos, izspiešanā, cilvēku nolaupīšanā, teroristu spridzināšanā un citos vardarbīgos noziegumos. Pēc viņa nāves viņa pēcteči organizācijas komandējošā amatā meklēja noziedzīgās organizācijas sakarus ar La Cosa Nostra, Pagaidu IRA un horvātu mafiju San Pedro. Odpors Vācijā tika aizliegts par teroristisku darbību un darbojās (ASV un Kanādā) starp legālajām emigrācijas funkcijām un bandītisko noziedzīgo pasauli. Tās vadītāji centās distancēt organizāciju no tā dēvēto renegātu elementu darbībām, kas nolaupīja starptautiskos lidojumus un izcieta cietumsodus par izspiešanu. Odpor pieņēma radikālu nacionālistisku ideoloģiju, kas tikai nedaudz atšķīrās no Ustaše ideoloģijas.

Odpor iespaidīgākā teroristiskā akcija bija lidsabiedrības TWA 355. reisa nolaupīšana 1976. gada 10. septembrī. Šo terorakciju vadīja Zvonko Bušičs, toreizējais Odor Amerikas nodaļas vadītājs. Viņš un vēl četri horvātu teroristi veica nolaupīšanu. Bušičs arī uzstādīja spridzekli Ņujorkas Centrālajā stacijā. Bumbas demontāžas mēģinājums beidzās ar sprādzienu, kurā gāja bojā viens policists un vēl trīs tika ievainoti. Visi teroristi padevās, un Bušić tika notiesāts uz mūžu cietumā. Pārējiem četriem teroristiem tika piespriesti dažādi ilgtermiņa cietumsodi.

Serbs Blagoje Jovovičs 1957. gada 9. aprīlī Argentīnā, netālu no Buenosairesas, Argentīnā, nošāva Ante Paveliču. Paveličs tika ievainots un vēlāk nomira.

Vēl viena Ustašes teroristu organizācija - Horvātijas revolucionārā šūniņa, Bruno Bušiča nodaļa - 1981. gada 19. augustā uzspridzināja R. S. Šulca izdevniecību Perčā pie Štarnbergas ezera, Vācijā. Grupējums, kas apgalvoja, ka bāzējas Parīzē, izmantoja vienu kilogramu Šveices Mark 2 dinamīta. Viņi draudēja nākamajā nedēļā izmantot vēl divus kilogramus, ja uzņēmums publicēs Tito memuārus.

Saistītās lapas

• Horvātijas neatkarīgā valsts
• Ante Pavelić
• Jasenovacas koncentrācijas nometne