Iebrukums Dienvidslāvijā un neatkarīgas Horvātijas valsts izveide
1941. gada 6. aprīlī Vācija un Itālija iebruka Dienvidslāvijā. 10. aprīlī augstākā ranga vietējais Ustaša Slavko Kvaterniks pārņēma kontroli pār policiju Zagrebā un tajā pašā dienā radio raidījumā pasludināja neatkarīgas Horvātijas valsts (Nezavisna Država Hrvatska, NDH) izveidi. Tajā pašā dienā Mačeks nāca klajā ar paziņojumu, kurā aicināja visus horvātus sadarboties ar jaunajām varas iestādēm.
Tikmēr Paveličs un vairāki simti ustašu no nometnēm Itālijā devās uz Zagrebu, kur 17. aprīlī Paveličs izveidoja savu valdību. Viņš sev piešķīra nosaukumu "Poglavnik", kas angļu valodā bija līdzvērtīgs "Führer" jeb "Headman". Paveliča izveidotā "Neatkarīgā Horvātijas valsts" aptvēra Horvātijas, Sremas un Bosnijas un Hercegovinas teritoriju, izņemot Dalmācijas piekrastes daļas un salas, kas tika atdotas itāļiem. Faktiskā kontrole pār šo teritoriju lielāko kara daļu bija mainīga, jo partizāni guva arvien lielākus panākumus, bet vācieši un itāļi arvien vairāk īstenoja tiešu kontroli pār sev interesējošām teritorijām.
Visi, kas pretojās Ustašai un/vai draudēja tai, tika izsludināti ārpus likuma. 1941. gada sākumā ebrejiem un serbiem tika pavēlēts pamest dažus Zagrebas rajonus.
Paveličs pirmo reizi tikās ar Ādolfu Hitleru 1941. gada 6. jūnijā. Mile Budaks, toreizējais ministrs Paveliča valdībā, 1941. gada 22. jūlijā publiski pasludināja valsts vardarbīgo rasu politiku. Tā paša gada vasarā viens no slepenpolicijas priekšniekiem Makss Luburičs (Maks Luburić) sāka koncentrācijas nometņu celtniecību. Ustašes darbība ciematos Dinārijas Alpos izraisīja itāļu un vāciešu satraukumu. Jau 1941. gada 10. jūlijā vērmahta ģenerālis Edmunds Glaise fon Horstenau (Edmund Glaise von Horstenau) ziņoja Vācijas virspavēlniecībai, Oberkommando der Wehrmacht (OKW):
| " | Mūsu karavīriem ir jābūt šādu notikumu klusiem lieciniekiem; tas neatspoguļo viņu citādi augsto reputāciju... Man bieži stāsta, ka vācu okupācijas karaspēkam beidzot nāksies iejaukties pret Ustašes noziegumiem. Galu galā tas var notikt. Šobrīd ar pieejamajiem spēkiem es nevarētu prasīt šādu rīcību. Ad hoc iejaukšanās atsevišķos gadījumos varētu padarīt Vācijas armiju atbildīgu par neskaitāmiem noziegumiem, kurus tā nespēja novērst pagātnē. | " |
Gestapo 1942. gada 17. februāra ziņojumā reihsfīreram SS Heinriham Himleram teikts, ka:
| " | Paaugstinātā [nemiernieku] bandu aktivitāte galvenokārt ir saistīta ar Horvātijā notikušajām zvērībām, ko pret pareizticīgajiem iedzīvotājiem pastrādājušas Ustašes vienības. Ustašisti zvēriskā veidā pastrādāja ne tikai pret iesaukuma vecuma vīriešiem, bet jo īpaši pret bezpalīdzīgiem veciem cilvēkiem, sievietēm un bērniem. To pareizticīgo skaits, kurus horvāti ir noslepkavojuši un sadistiski spīdzinājuši līdz nāvei, ir aptuveni trīs simti tūkstoši. | " |
Itāļu karaspēkam uz vietas bija konkurējošas teritoriālās pretenzijas ar Ustašes sabiedrotajiem, un jau no paša sākuma tas sadarbojās ar čekistu vienībām, kas darbojās viņu kontrolētajos dienvidu apgabalos. Hitlers centās uzstāt, lai Musolīni liktu saviem spēkiem sadarboties ar Ustaše, taču vecākie itāļu komandieri, piemēram, ģenerālis Mario Roatta, ignorēja šādus rīkojumus.
Rasu vajāšana
Ustaše ieviesa rasu likumus pēc nacistiskās Vācijas parauga. Šie likumi bija vērsti pret ebrejiem, romiem un serbiem, kurus kopīgi pasludināja par horvātu tautas ienaidniekiem. Serbus, ebrejus, romus un antifašistiski noskaņotos horvātus un bosniešus, tostarp komunistus, internēja koncentrācijas nometnēs, no kurām lielākā bija Jasenovacas komplekss, kur daudzus nogalināja Ustaše milicija. Precīzs upuru skaits nav zināms. Nogalināto ebreju skaits ir diezgan ticams: Otrā pasaules kara laikā NDH teritorijā tika nogalināti aptuveni 32 000 ebreju. Čigānu (Dienvidslāvijas romu) skaits pēc kara bija aptuveni par 40 000 mazāks. Bojā gājušo serbu skaits tiek lēsts robežās no 300 000 līdz 700 000 cilvēku.
Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas vēstures mācību grāmatās kā kopējais Jasenovacas upuru skaits minēts 700 000 upuru. Saskaņā ar Simona Vīzentāla centra datiem (atsaucoties uz Enciklopēdiju par holokaustu) "Ustasas teroristi nogalināja 500 000 serbu, 250 000 izsūtīja un 250 000 piespieda pāriet katoļu ticībā. Viņi nogalināja tūkstošiem ebreju un čigānu."
Jasenovacas memoriālajā apgabalā, kuru pašlaik vada Slavko Goldšteins, tiek glabāts Jasenovacas upuru saraksts ar 59 188 vārdiem, ko 1964. gadā Belgradā apkopoja valdības amatpersonas. Iepriekšējais memoriālās zonas vadītājs Simo Brdars lēsa, ka Jasenovacā gāja bojā vismaz 365 000 cilvēku.
Belgradas Holokausta muzejs ir apkopojis vairāk nekā 77 000 Jasenovacas upuru vārdu sarakstu. Iepriekš to vadīja Milans Bulajić, kurš atbalstīja apgalvojumu, ka kopumā ir 700 000 upuru. Pašreizējā muzeja administrācija ir vēl vairāk paplašinājusi sarakstu, iekļaujot tajā nedaudz vairāk nekā 80 000 vārdu. 1961. gadā notikušajā Ādolfa Eihmaņa tiesas prāvā Aleksandrs Arnons (Zagrebas ebreju kopienas sekretārs) liecināja par izturēšanos pret ebrejiem Dienvidslāvijā kara laikā. Aleksandrs Arnons liecināja, ka Jasenovacas koncentrācijas nometnē tika nogalināti seši simti tūkstoši cilvēku.
Otrā pasaules kara laikā dažādi vācu militārie komandieri sniedza dažādus skaitļus par serbu, ebreju un citu Horvātijas Neatkarīgās valsts teritorijā nogalināto cilvēku skaitu. Viņi izplatīja skaitļus: 400 000 serbu (Aleksandrs Lērs); 350 000 serbu (Lotārs Renduličs); 300 000 (Edmunds Glaise fon Horstenau); vairāk nekā "3/4 miljona serbu" (Hermanis Neubahers) 1943. gadā; 600-700 000 līdz 1944. gada martam (Ernsts Fiks); 700 000 (Masenbahs).
Koncentrācijas nometnes
Pirmā nometņu grupa tika izveidota 1941. gada pavasarī. Tajās ietilpa:
- Danica, netālu no Koprivnicas
- Pag
- Jadovno, netālu no Gospičas
- Kruščica, netālu no Vitez un Travnik Bosnijā
- Đakovo
- Loborgradā, Zagorjē
- Tenja, netālu no Osijekas
Šīs sešas nometnes tika slēgtas līdz 1942. gada oktobrim. Jasenovacas komplekss tika uzbūvēts no 1941. gada augusta līdz 1942. gada februārim. Pirmās divas nometnes - Krapje un Bročica - tika slēgtas 1941. gada novembrī. Trīs jaunākās nometnes turpināja darboties līdz kara beigām:
- Ciglana (Jasenovac III)
- Kozara (Jasenovac IV)
- Stara Gradiška (Jasenovac V)
Bija arī citas nometnes:
- Gospić
- Jastrebarsko, starp Zagrebu un Karlovacu - Jastrebarsko bērnu koncentrācijas nometne
- Kerestinec, netālu no Zagrebas
- Lepoglava, netālu no Varaždinas
Ieslodzīto skaits:
- No 300 000-350 000 līdz 700 000 Jasenovacā
- Aptuveni 35 000 Gospičā
- Aptuveni 8500 cilvēku Pāgā
- Aptuveni 3000 Đakovo pilsētā
- 1 018 iedzīvotāju Jastrebarsko pilsētā
- Aptuveni 1000 Lepoglavā
Saistība ar katoļu baznīcu
Ustaše uzskatīja, ka Austrumu pareizticība kā serbu nacionālisma simbols viņiem ir lielākais ienaidnieks. Ustaše nekad neatzina serbu tautas pastāvēšanu Horvātijas un Bosnijas teritorijās. Viņi atzina tikai "austrumu ticības horvātus". Bosnijas musulmaņus viņi sauca arī par "islāma ticības horvātiem" (pēdējos viņi gribēja piespiest pāriet kristietībā), bet pret serbiem viņiem bija spēcīgāka etniska nepatika.
Daži bijušie priesteri, galvenokārt franciskāņi, paši piedalījās šajos zvērībās. Miroslavs Filipovičs (Miroslav Filipović) bija franciskāņu mūks (no Petričevas klostera), kurš 1942. gada 7. februārī pievienojās Ustašas armijai, lai nežēlīgi nogalinātu 2730 tuvāko ciematu serbus, tostarp 500 bērnus. Filipovičs kļuva par Jasenovacas koncentrācijas nometnes virssargu, kur nometnes ieslodzītie viņu iesauca par "Fra Sotona". Par kara noziegumiem viņš tika pakārts, tērpies franciskāņa tērpā.
Kara laikā Vatikāns uzturēja pilnīgas diplomātiskās attiecības ar Ustašu valsti (piešķirot Paveličam audienci), ar pāvesta nunciju galvaspilsētā Zagrebā. Nuncijs tika informēts par centieniem veikt reliģisko atgriešanos Romas katolicismā. Pēc Otrā pasaules kara beigām no Dienvidslāvijas teritorijas izbēgušos ustašus (tostarp Paveliču) kontrabandas ceļā aizveda uz Dienvidameriku. Ir plaši dokumentēts, ka tas tika darīts pa žurku līnijām, kuras vadīja organizācijas biedri, kas bija katoļu priesteri un iepriekš bija ieguvuši amatus Vatikānā. Tiek uzskatīts, ka šajā darbībā bija iesaistīti Romas San Džirolamo Ilīrijas kolēģijas locekļi: mūki Krunoslav Draganović, Petranović un Dominik Mandić.
Ustašes režīms bija nosūtījis uz Šveices bankām lielas summas zelta, ko tas Otrā pasaules kara laikā bija izlaupījis no serbu un ebreju īpašniekiem. No 350 miljoniem Šveices franku apmēram 150 miljonus konfiscēja britu karaspēks, bet atlikušie 200 miljoni (aptuveni 47 miljoni dolāru) nonāca Vatikānā. Pastāv apgalvojumi, ka tie joprojām tiek glabāti Vatikāna bankā. Par to 1946. gada oktobrī ziņoja amerikāņu izlūkošanas aģentūra SSU. Šis jautājums ir nesen uzsāktās kolektīvās prasības pret Vatikāna banku un citām personām tēma.
Ādolfa Eihmaņa tiesas procesa liecinieks Aleksandrs Arnons liecināja par Romas katoļu baznīcas nostāju tajā laikā: [2]
Diemžēl protestu nebija. Horvātija noteikti bija katoļu valsts. Pat katoļu baznīca Zagrebā neteica ne vārda pret deportācijām un ebreju ciešanām.
E. Fratini un D. Klasteris savā grāmatā "The entity: Piecus gadsimtus ilgā Vatikāna slepenā spiegošana:
Zagrebas arhibīskaps Monisgors Alojzije Stepinacs sniedza katoļu atbalstu Antes Paveliča pronacistiskajai valdībai, jau no paša sākuma zināja par serbu, ebreju un čigānu masveida slepkavībām un iznīcināšanu, kā arī bija viens no balstiem centienos palīdzēt nacistu un horvātu noziedzniekiem pēc Otrā pasaules kara bēgt uz Dienvidameriku.
Arhibīskaps Stepinaks to teica arī 1941. gada 28. martā, atzīmējot Dienvidslāvijas agrīnos mēģinājumus apvienot horvātus un serbus: "Horvāti un serbi ir no divām pasaulēm, no ziemeļpola un dienvidpola, un viņi nekad nespēs apvienoties, ja vien ar Dieva brīnumu. Šķelšanās (Austrumu pareizticība) ir lielākais lāsts Eiropā, gandrīz lielāks par protestantismu. Šeit nav morāles, nav principu, nav patiesības, nav taisnīguma, nav godīguma."
