Mošeja

Arhitektūra

Daudzas mošejas ir slaveni arhitektūras darbi. Tās bieži vien ir būvētas stilā, kas ir saglabājies nemainīgs daudzus gadsimtus. Daudzās mošejās ir lūgšanu zāles, kupoli un minareti. Tām var būt arī pagalms. Mešejas bieži vien ir būvētas ar rakstainām sienām.

Pirmie mošejas sāka būvēt Arābijas pussalā. Musulmaņi, kas tās cēla, izmantoja vecos arhitektūras stilus. Viņi arī kombinēja šos stilus jaunos veidos. Liela ietekme bija pils, kas tika celta Persijas Partiešu un Sassanīdu dinastiju laikā. Labs piemērs tam ir Sassanīdu ēras Sarvestānas pils. Tai ir arkveida ieeja un centrālais kupols. Šīs iezīmes Persijā pastāvēja jau pirms islāma.

Pēc arābu iebrukuma Persijā jaunais stils ar sāsanīdu ietekmi tika izmantots jaunajā islāma pasaulē. Dažādos islāma pasaules reģionos izveidojās daudz mošeju formu. Nozīmīgi mošeju tipi ir agrīnās Abasīdu mošejas, T tipa mošejas un Anatolijas mošejas ar centrālo kupolu. 20. gadsimtā daudzas valstis, kas kļuva bagātas no naftas, apmaksāja daudzu jaunu mošeju celtniecību. Šo valstu valdnieki bieži vien algoja vadošos arhitektus, lai tie projektētu šīs mošejas. Viņu vidū bija arī nemusulmaņi.

Arābu plāns

Daudzām agrīnajām mošejām ir kvadrātveida vai taisnstūra plāns. Tām ir arī lūgšanu zāle un slēgts pagalms. To dēvē par arābu plānu. Pirmās šāda tipa mošejas tika uzceltas Umajadu dinastijas laikā.

Lūgšanu zāles plakano jumtu balstīja kolonnas. Lai atbalstītu šādus jumtus, bija nepieciešamas daudzas kolonnu rindas; to sauc par "hipostilu arhitektūru". Viena no slavenākajām hipostiliskajām mošejām ir Kordovas Mežkita Spānijā. To balsta vairāk nekā 850 kolonnu.

Siltā Vidusjūras un Tuvo Austrumu klimatā pagalms kalpoja, lai piektdienas lūgšanu laikā tajā varētu pulcēties liels skaits dievlūdzēju. Bieži vien hipostilu mošejām ir ārējās arkādes. Tās ļauj apmeklētājiem baudīt ēnu. Arābu plāna mošejas galvenokārt tika būvētas Umajadu un Abasīdu dinastiju laikā. Arābu plāns bija ļoti vienkāršs, kas neļāva to tālāk attīstīt. Tāpēc šis mošeju stils kļuva neiecienīts.

Centrālais kupols

XV gadsimtā osmaņi sāka būvēt mošejas ar centrālo kupolu. Šīm mošejām ir liels kupols, kura centrā atrodas lūgšanu zāle. Var būt arī mazāki kupoli, kas atrodas ārpus lūgšanu zāles vai pārējās mošejas daļas centra. Šo stilu lielā mērā ietekmēja Bizantijas reliģiskā arhitektūra, kurā tika izmantoti centrālie kupoli.

Iwan

Ivan mošejas ir slavenas ar savām kupolveida telpām un ivaniem. Ivanas ir telpas ar arkveida jumtu. To vienā galā ir atvērums. Viens vai vairāki iwani ir vērsti pret centrālo pagalmu, kas kalpo kā lūgšanu zāle. Šis stils ir aizgūts no pirmsislāmiskās Irānas arhitektūras. Lielākā daļa šāda stila mošeju atrodas Irānā.

Džami Ul Alfar mošejai Kolombo, Šrilankā, ir pārsteidzoša mauru un koloniālā arhitektūra ar konfektēm rotātu fasādi.


Al Azhar mošejā Kairā, Ēģiptē, ir hipostilu zāle.

Mešeju daļas

Minareti

Lielākajā daļā mošeju ir minareti. Minareti ir augsti torņi. Parasti tie atrodas vienā no mošejas stūriem. Minareta virsotne ir augstākais punkts mošejā un parasti arī augstākais punkts mošejas apkārtnē. Visaugstākais minarets pasaulē atrodas Hasana II mošejā Kasablankā, Marokā.

Pirmajām mošejām nebija minaretu. Konservatīvākās islāma grupas, piemēram, vahābi, joprojām izvairās no minaretu būvēšanas. Viņi tos uzskata vienkārši par krāšņu dekorāciju un nevajadzīgiem. Pirmais minarets tika uzcelts 665. gadā Basrā Umajadu kalifa Muavijas I valdīšanas laikā. 665. gadā Muavija mudināja būvēt minaretus, jo tiem bija jābūt tādiem pašiem kā zvanu torņiem kristiešu baznīcās. Tāpēc mošeju arhitekti minaretiem izmantoja zvanu torņa formu. Gan minaretam, gan zvanu tornim ir viens un tas pats mērķis - aicināt ticīgos uz lūgšanu.

Pirms piecām obligātajām ikdienas lūgšanām no minareta uz lūgšanu ticīgos aicina mūezīns. Daudzās valstīs, piemēram, Singapūrā, kur musulmaņi nav musulmaņu vairākums, mošejās ir aizliegts skaļi atskaņot aicinājumu uz lūgšanu. Galvenā problēma ir aicinājuma elektroniskā pastiprinājuma izmantošana, ko tagad plaši izmanto mošejās.

Domes

Kupoli bieži tika izvietoti tieši virs galvenās lūgšanu zāles. Tie simbolizē Visumu, ko radījis Dievs. Sākumā šie kupoli bija mazi. Tie aizņēma tikai nelielu jumta daļu pie mihrabas. Vēlāk tie aizņēma visu jumtu virs lūgšanu zāles. Kupoliem parasti ir puslodes forma. Mugāļi Indijā popularizēja sīpola formas kupolus Dienvidāzijā un Persijā. Dažām mošejām ir vairāki kupoli, kā arī galvenais lielais kupols. Pārējie kupoli bieži ir mazāki.

Kupoli palīdzēja imamu sadzirdēt, jo skaņas viļņi atlēca no kupola un pēc tam no tā, padarot balsi skaļāku.

Lūgšanu zāle

Visās mošejās ir lūgšanu zāle, ko sauc arī par musallu. Parasti tajā nav mēbeļu, izņemot lūgšanu paklājiņus vai paklājus. Tie ir nepieciešami, jo islāma lūgšana parasti notiek ceļos.

Dažās mošejās uz sienām ir arābu kaligrāfija un Korāna panti, lai palīdzētu dievlūdzējiem koncentrēties uz islāma un tā vissvētākās grāmatas - Korāna - skaistumu, kā arī lai to rotātu.

Kiblas siena parasti atrodas lūgšanu zāles ieejas otrā pusē. Šī siena ir īpaši dekorēta. Pareizi novietotā mošejā tā ir novietota perpendikulāri līnijai, kas ved uz Meku. Cilvēki lūdzas rindās paralēli qiblas sienai. Viņi izkārtojas tā, lai būtu vērsti pret Meku. Kiblas sienā, parasti tās centrā, ir mihrabs - niša vai padziļinājums, kurā norādīts Mekas virziens. Mihrabs ir vieta, kur imams vada piecas ikdienas lūgšanas.

Mazgāšanās (wudhu)

Visiem cilvēkiem pirms lūgšanas ir jānomazgājas. Bieži vien mošeju ieejās vai pagalmos ir strūklakas vai citas mazgāšanās iespējas, lai cilvēki pirms lūgšanas varētu veikt mazgāšanās rituālu. Ļoti mazās mošejās ticīgie var izmantot tualetes rituālajai mazgāšanai jeb wu'du. Tradicionālajās mošejās bieži vien ir speciāli mazgāšanai paredzēta ēka. Tā bieži atrodas pagalma centrā. Tā paša iemesla dēļ lūgšanu zālēs nedrīkst valkāt apavus.

Mūsdienīgas funkcijas

Mūsdienīgām mošejām ir jāvēršas pie kopienas, kurai tās kalpo. Šā iemesla dēļ mošejā var būt pieejami arī citi objekti, piemēram, veselības klīnikas, bibliotēkas un sporta zāles.

Mošeju iekšpuse

Uz sienām var būt dekoratīvas flīzes, apmetums vai krāsainas mozaīkas. Nav attēlu vai statuju.

Lielā mošeja Alepo, Sīrijā. Tornim līdzīgā struktūra ir minarets.


Khatem Al Anbiyaa mošejas kupoli Beirūtā, Libānā


Vienkārša mošeja Austrālijas nomalē atšķiras no grandiozajiem projektiem vecākajās islāma kopienās. Burkas kapsēta, Jaunā Dienvidvelsa.

Reliģiskās funkcijas

Lūgšanas

Pieaugušajiem musulmaņiem ir jālūdz piecas reizes dienā. Lielākajā daļā mošeju ir oficiālas lūgšanas katrā no šīm reizēm. Ja lūgšanu izpilde ir apgrūtināta, piemēram, slimiem cilvēkiem, tad tiek pieļauti izņēmumi.

Mešejās notiek arī īpašs lūgšanu dievkalpojums, ko sauc par džumuahu. Tas notiek reizi nedēļā. Tas ir sava veida sabats un aizvieto piektdienas lūgšanas mošejā. Ikdienas lūgšanas var veikt jebkurā vietā. Tomēr no musulmaņiem tiek sagaidīts, lai piektdienas lūgšanu veiktu mošejā.

Kad mirst musulmanis, parasti tiek noturēta bēru lūgšana. Tā notiek ārā, pagalmā vai laukumā netālu no mošejas. Lūgšanā piedalās visi klātesošie dievlūdzēji, tostarp imams. Mēness aptumsumu laikā mošejās tiek rīkotas īpašas lūgšanas, ko sauc par aptumsuma lūgšanām.

Islāma kalendārā ir divas lielas svētku dienas (eīdi). Šajās dienās no rīta mošejās notiek īpašas lūgšanas. Lielākās mošejās tās parasti tiek rīkotas savām kopienām, kā arī cilvēkiem no mazākām vietējām mošejām. Mešejās, jo īpaši tajās valstīs, kur musulmaņi ir vairākums, Eid lūgšanas notiek arī ārā pagalmos vai pilsētu laukumos.

Rodmena pasākumi

Ramadānā, islāma vissvētākajā mēnesī, notiek daudz pasākumu. Ramadāna laikā musulmaņiem dienas laikā ir jāievēro gavēnis. Pēc saulrieta mošejās tiek rīkotas iftāra vakariņas. Tie tiek veikti pēc dienas ceturtās obligātās lūgšanas. Daļu ēdiena dāvina kopienas locekļi, tādējādi veidojot nakts vakariņas. Šajās vakariņās ir nepieciešams kopienas ieguldījums. Šā iemesla dēļ mošejas ar mazākām kopienām var nespēt rīkot iftar vakariņas katru dienu.

Dažās mošejās maltītes tiek rīkotas arī no rīta pirms rītausmas. Mešejas bieži uz šīm maltītēm aicina nabadzīgākos kopienas locekļus. Islāms uzskata, ka labdarība ramadāna laikā ir laba rīcība.

Lielākās mošejās dažkārt tiek piedāvātas īpašas, fakultatīvas lūgšanas. Tās tiek veiktas pēc dienas pēdējās obligātās lūgšanas. Katras nakts lūgšanu laikā viens no kopienas locekļiem, kurš ir iegaumējis visu Korānu, nolasa kādu tā daļu. Tas var ilgt līdz pat divām stundām. Dažreiz to pārmaiņus dara vairāki šādi cilvēki (ne vienmēr no vietējās kopienas). Ramadāna pēdējās desmit dienās lielākās mošejās tiek rīkotas visas nakts programmas, lai atzīmētu Laylat al-Qadr. Tā ir nakts, kad, kā tic musulmaņi, islāma pravietis Muhameds pirmo reizi saņēma Korāna atklāsmes. Šajā naktī, no saulrieta līdz saullēktam, mošejās tiek nolīgti runātāji, kas māca dievlūdzējus par islāmu. Mešejas vai kopiena parasti nodrošina maltītes visas nakts garumā.

Musulmaņi veic salātu Umajadu mošejā


Mešeja Afganistānā


Al-'Abbāsa mošeju Karbalā, Irākā, katru gadu apmeklē miljoniem šiītu svētceļnieku.

Politiskās funkcijas

Divdesmitā gadsimta beigās arvien vairāk mošeju tika izmantotas politiskiem mērķiem. Mūsdienu mošejas Rietumu pasaulē vēlas audzināt labus pilsoņus. Sīkāka informācija dažādās mošejās un valstīs ir ļoti atšķirīga.

Aizstāvība

Valstīs ar nelielu musulmaņu iedzīvotāju skaitu mošejas tiek izmantotas kā veids, kā atbalstīt pilsonisko līdzdalību. Tās to dara biežāk nekā musulmaņu vairākuma valstis Lielajos Tuvajos Austrumos. Amerikas mošejās notiek vēlētāju reģistrācijas un pilsoniskās līdzdalības kampaņas. Amerikas Savienotajās Valstīs musulmaņi bieži ir imigranti vai imigrantu bērni. Mečetes vēlas ieinteresēt šos cilvēkus iesaistīties politikā. Tās arī vēlas viņus informēt par jautājumiem, kas skar musulmaņu kopienu. Cilvēki, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus mošejā, biežāk piedalās protestos, paraksta petīcijas un iesaistās politiskajos jautājumos.

Saikne starp politiskajiem uzskatiem un mošeju apmeklējumu joprojām ir vērojama arī citviet pasaulē. Pēc al-Askarimošejas spridzināšanas 2006. gada februārī imami un citi islāma līderi izmantoja mošejas un piektdienas lūgšanas, lai aicinātu uz mieru un klusumu plaši izplatītās vardarbības laikā.

Sākot ar divdesmitā gadsimta beigām un turpinot līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, neliels skaits mošeju ir kļuvušas arī par ekstrēmistu imamu bāzi, kas atbalsta terorismu un galējus islāma ideālus. Finsberijas parka mošeja Londonā ir mošeja, kas tika izmantota šādā veidā.

Sociālais konflikts

Tāpat kā citas dievnamu vietas, arī mošejas var būt sociālo konfliktu centrā.

Babri mošeja bija šāda konflikta centrs līdz pat 90. gadu sākumam, kad tā tika nojaukta. Pirms izdevās rast risinājumu, mošeju nopostīja aptuveni 200 000 hinduistu. Tas notika 1992. gada 6. decembrī. Mešeju uzcēla Baburs, lai atzīmētu Rāma dzimšanas vietu. Tika uzskatīts, ka tā atradās agrākā hinduistu tempļa vietā. Konflikts par mošeju bija tieši saistīts ar nemieriem Bombejā (tagadējā Mumbajā), kā arī sprādzieniem 1993. gadā, kuros tika nogalināti 257 cilvēki.

2006. gada februārī sprādziena laikā tika nopietni bojāta Irākas al-Askari mošeja. Tas palielināja pastāvošo spriedzi. Konflikts starp divām musulmaņu grupām Irākā jau bija izraisījis citus sprādzienus. Tomēr mošeju spridzināšanas gadījumi notiek ne tikai Irākā. Afganistānas mošejā 2005. gada jūnijā terorists pašnāvnieks nogalināja vismaz 19 cilvēkus. Indijas Jama Masjid mošejā 2006. gada aprīlī notika divi sprādzieni.

Pēc 11. septembra uzbrukumiem vairākas ASV mošejas kļuva par uzbrukumu mērķiem. Tie bija gan vandālisma, gan dedzināšanas gadījumi.

Ebreju Aizsardzības līga tika turēta aizdomās par plāniem uzspridzināt karaļa Fada mošeju Kulversitijā, Kalifornijas štatā. Līdzīgi uzbrukumi notika arī Apvienotajā Karalistē pēc 2005. gada 7. jūlija sprādzieniem Londonā. Ārpus Rietumu pasaules 2001. gada jūnijā uzbrukumu mērķis bija Hassan Bek mošeja. Uzbrukumos piedalījās simtiem izraēliešu, kas bija dusmīgi uz arābiem par iepriekšējo uzbrukumu.

Saūda Arābijas ietekme

Saūda Arābijas iesaistīšanās mošeju celtniecībā visā pasaulē aizsākās tikai pagājušā gadsimta 60. gados. 20. gadsimta 80. gados Saūda Arābijas valdība sāka apmaksāt mošeju celtniecību dažādās pasaules valstīs. Tiek lēsts, ka Saūda Arābijas valdība ir iztērējusi 45 miljardus ASV dolāru mošeju un islāma skolu celtniecībai ārvalstīs. Saūda Arābijas laikraksts "Ain al-Yaqeen" 2002. gadā ziņoja, ka, iespējams, ar Saūda Arābijas naudu ir palīdzēts uzcelt līdz pat 1500 mošeju un 2000 citu islāma centru. Arī Saūda Arābijas pilsoņi ir ziedojuši daudz naudas mošejām islāma pasaulē, jo īpaši valstīs, kurās, viņuprāt, musulmaņi ir nabadzīgi un apspiesti. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1992. gadā mošejas Afganistānā saņēma naudu no Saūda Arābijas pilsoņiem. Karaļa Fahda mošeja Kulversitijā, Kalifornijā, un Itālijas Islāma kultūras centrs Romā ir divi no lielākajiem Saūda Arābijas ieguldījumiem ārvalstu mošejās, jo bijušais Saūda Arābijas karalis Fahds bin Abdul Azizs al-Saods šīm divām mošejām piešķīra attiecīgi 8 miljonus ASV dolāru un 50 miljonus ASV dolāru.

Mošeja Cuiabā, Brazīlijā

Noteikumi un uzvedība mošejās

Mešejā cilvēkiem ir jāturpina koncentrēties uz pielūgsmi Dievam. Šī iemesla dēļ ir vairāki noteikumi par pareizu uzvedību mošejā. Daži no šiem noteikumiem ir vienādi visā pasaulē, piemēram, lūgšanu zālē nedrīkst valkāt apavus. Citi noteikumi dažādās mošejās atšķiras.

Lūgšanu vadītājs

Parasti tiek uzskatīts, ka ir labi, ja ir kāds, kas vada lūgšanas, lai gan tas nav obligāti nepieciešams. Personu, kas parasti vada lūgšanas, sauc par imamu. Viņam jābūt brīvam un godīgam cilvēkam. Viņam jābūt autoritātei arī tad, kad ir jāatbild uz jautājumiem par reliģiju. Mešejās, kuras ir uzbūvētas vai kuras uztur valdība, imamu izvēlas valdnieks. Privātajās mošejās imamu izvēlas kopiena, balsojot ar balsu vairākumu.

Tikai vīrieši drīkst vadīt lūgšanas par vīriešiem. Sievietēm ir atļauts vadīt lūgšanas par draudzēm, kurās ir tikai sievietes.

Apmeklēt mošeju

Papildus mazgāšanai ir arī citi noteikumi, kas attiecas uz tiem, kuri ienāk mošejā, pat ja viņi nevēlas tur lūgties. Ir aizliegts valkāt apavus lūgšanu zāles ar paklāju klātā zonā. Dažās mošejās apavus nav atļauts valkāt arī citās daļās, pat ja tās nav paredzētas lūgšanām.

Islāms pieprasa, lai tā ticīgie valkā pieticīgu apģērbu. Tāpēc gan vīriešiem, gan sievietēm, apmeklējot mošeju, ir jāievēro šis noteikums (lai gan mošejas ne vienmēr ievēro šos noteikumus). Vīriešiem uz mošeju jāierodas brīvās un tīrās drēbēs, kas neizceļ ķermeņa aprises. Tāpat sievietēm, kas nāk uz mošeju, ir jāvalkā brīvs apģērbs, krekli, bikses, kas aizsedz plaukstas un potītes, un jāsedz galva, piemēram, ar hidžabu. Daudzi musulmaņi, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, uz īpašiem pasākumiem un lūgšanām mošejās valkā Tuvo Austrumu apģērbu, kas saistīts ar arābu islāmu.

Mošejas ir dievnamu vietas. Tāpēc cilvēkiem, kas atrodas mošejā, ir jāizturas ar cieņu pret tiem, kas lūdzas. Vietās, kur cilvēki lūdzas, ir aizliegts skaļi runāt vai apspriest tēmas, kas varētu būt necienīgas. Par nepieklājīgu tiek uzskatīta arī staigāšana musulmaņu priekšā lūgšanā vai citāda veida traucēšana viņiem.

Vīrieši un sievietes lūdzas dažādās vietās

Islāma likums nosaka, ka lūgšanu zālē vīriešiem un sievietēm jābūt atsevišķi. Ideālā gadījumā sievietēm vajadzētu lūgties aiz vīriešiem. Otrais kalifs Umars savulaik aizliedza sievietēm apmeklēt mošejas, jo īpaši naktī, jo baidījās, ka vīrieši varētu viņām uzmesties, tāpēc lika sievietēm lūgties mājās. Dažkārt sievietēm tika atdalīta īpaša mošejas daļa, piemēram, 870. gadā Mekas pārvaldnieks starp kolonnām bija piesējis virves, lai izveidotu atsevišķu vietu sievietēm.

Daudzās mošejās mūsdienās sievietes tiek novietotas aiz barjeras, starpsienas vai citā telpā. Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas mošejās vīrieši un sievietes atrodas atsevišķās telpās, jo nodalījumi tajās tika iebūvēti jau pirms vairākiem gadsimtiem. Gandrīz divās trešdaļās Amerikas mošeju sievietes lūdzas aiz starpsienām vai atsevišķās telpās, nevis galvenajā lūgšanu zālē; dažās mošejās sievietes vispār netiek ielaistas. Lai gan Lielajā mošejā Mekā ir sekcijas tikai sievietēm un bērniem, tā ir nošķirta.

Ne-musulmaņi mošejās

Daži islāma tiesību zinātnieki uzskata, ka musulmaņiem, kas nav musulmaņi, var atļaut ieiet mošejās, ja vien viņi tajās neguļ un neēd. Maliki islāma jurisprudences skolas sekotāji tam nepiekrīt. Viņi apgalvo, ka nemusulmaņus mošejās nedrīkst ielaist vispār.

Dažādās valstīs ir atšķirīgi viedokļi par šo jautājumu. Gandrīz visās mošejās Arābijas pussalā, kā arī Marokā ir aizliegts ieiet musulmaņiem, kas nav musulmaņi. Hasana II mošeja Kasablankā ir viena no divām mošejām Marokā, kas pašlaik ir atvērta nemusulmaņiem.

Mūsdienu Saūda Arābijā Lielā mošeja un visa Meka ir pieejama tikai musulmaņiem. Tāpat arī Masjid al-Nabawi un Medīnas pilsēta, kas to ieskauj, ir slēgta tiem, kas nepraktizē islāmu. Attiecībā uz mošejām citās teritorijās visbiežāk tiek pieņemts, ka nemusulmaņi drīkst ieiet mošejās tikai tad, ja musulmaņi ir devuši atļauju un ja viņiem ir pienācīgs iemesls.

Mūsdienu Turcijā tūristiem, kas nav musulmaņi, ir atļauts ieiet jebkurā mošejā, taču viņiem jāievēro pieklājības noteikumi. Apmeklēt mošeju drīkst tikai starp lūgšanām; apmeklētājiem jāvalkā garas bikses un jānoņem kurpes; sievietēm jānosedz galva; nedrīkst fotografēt; nedrīkst skaļi runāt. Nav atļautas nekādas atsauces uz citām reliģijām (nekādi krusti uz kaklarotām, nekādi krusta žesti utt.).

Tomēr ir arī daudzas citas vietas rietumos un islāma pasaulē, kur musulmaņi, kas nav musulmaņi, ir laipni aicināti apmeklēt mošejas. Piemēram, lielākā daļa mošeju Amerikas Savienotajās Valstīs katru mēnesi uzņem apmeklētājus, kas nav musulmaņi. Daudzās mošejās Amerikas Savienotajās Valstīs ir laipni uzņemti nemusulmaņi, tādējādi apliecinot atvērtību pārējai kopienai un veicinot pievēršanos islāmam.

Suņi

Parasti suņiem ieeja mošejās ir aizliegta, taču 2008. gada 24. septembrī Apvienotās Karalistes Musulmaņu tiesību padome pieņēma īpašu lēmumu, ko sauc par fatvu, ar kuru aklam musulmanim tika dota atļauja ievest mošejā suni-vadoni.

Baitul Mukarram (Dakā), Bangladešas Nacionālā mošeja Struktūra atgādina Kaabas baznīcu Mekā.


Mezkita, kādreizējās hipostiliskās mošejas interjers ar režģa veidā izkārtotām kolonnām Kordovā, Spānijā.


Musulmaņi lūdzas mošejas vīriešu daļā Šrinagarā, Džammu un Kašmirā, Indijā.

Mošejas kā kopmītnes

Parasti mazāka mošeja kalpo kā mītne musulmaņiem, kas dodas hajā (svētceļojumā uz Meku). Dažkārt mošejas tiek izmantotas bēgļiem vai kā pagaidu mājas bezpajumtniekiem. Saistības pret kaimiņiem islāmā ir ļoti stingras un specifiskas. Korānā Muhameds(pbuh) teica, ka cilvēkam, kurš palīdz citiem trūkuma stundā un kurš palīdz apspiestajiem, Dievs palīdzēs ciešanu dienā (agonijā). Ir arī citas pavēles, piemēram, palīdzēt nabadzīgajiem un būt laipnam pret cilvēkiem. Svarīga piederības musulmaņiem vai vienkārši piederības mošejai daļa ir rūpes par cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Mošeja ir gan sociāla, gan reliģiska grupa.

Madrasa nedaudz atšķiras no mošejas. Madrasā galvenokārt tiek mācīts islāms, parasti bērniem un jauniešiem.

Mošejas Spānijā

Kad Spānija atradās musulmaņu kontrolē, dažas no skaistākajām ēkām bija mošejas. Pēc 1491. gada Spānija nonāca kristiešu kontrolē. Tomēr kristieši mošejas nenojauca. Viņi vienkārši ielika tajās krucifiksu, lai tās pārvērstu par baznīcām. Šīs mošejas ietekmēja renesanses arhitektūru (būvniecības veidu) Eiropā.

Kordovas Meskita bija mošeja. Šodien tā ir Kordovas katedrāle.