Baznīca — reliģiskā ēka: nozīme, veidi un katedrāles loma

Uzzini baznīcas nozīmi, veidus un katedrāļu lomu — no kapelām līdz dižākajām katedrālēm: vēsture, arhitektūra un reliģiskā kopiena.

Autors: Leandro Alegsa

13-10-2025 14:45

Turpmāk sniegtā informācija galvenokārt attiecas uz vēsturisko Anglikāņu baznīcas praksi. Baznīca ir ēka, kas uzcelta, lai ļaudis varētu tikties un kopīgi pielūgt Dievu. Šie cilvēki parasti ir kristieši vai kristietības ietekmēti. Arī dažas citas reliģiskās grupas savas reliģiskās ēkas sauc par baznīcām.

Atkarībā no iedzīvotāju skaita kopienā, baznīcas ir dažāda lieluma. Mazas baznīcas sauc par kapelām. Baznīcas noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā veido grupu, ko sauc par diecēzi. Katrā diecēzē ir katedrāle. Vairumā gadījumu katedrāle ir ļoti liela baznīca. Katedrālēs ir bīskapu rezidence.

Baznīcas nozīme un funkcijas

Baznīcas pamatfunkcija ir reliģiska — tās ir vietas, kur notiek dievkalpojumi, sakramentu izpilde (piem., kristības, laulības, pēdējā eļļošanā), lūgšanas un reliģiskie svētki. Tomēr baznīcas bieži pilda arī sociālas un kultūras funkcijas: tās organizē labdarības projektus, izglītības pasākumus, kopienas tikšanās un mākslinieciskus koncertus. Dažās vietās baznīca ir arī kopienas informācijas centrs un vieta, kur tiek sniegts psiholoģisks un garīgs atbalsts.

Baznīcu veidi un arhitektūra

Baznīcu veidi atšķiras pēc lieluma, funkcijas un arhitektūras. Galvenie veidi:

Kapelas — nelielas, bieži privātas vai kopienas lūgšanu telpas, kas var atrasties slimnīcās, skolās vai kapsētās. (kapelām).
Parafiju baznīcas — pilsētu vai lauku kopienu galvenās reliģiskās iestādes, kur notiek regulāri dievkalpojumi un sakramenti.
Katedrāles — diecēzes galvenā baznīca, kurā parasti atrodas bīskapa krēsls un administratīvais centrs. (katedrāle).
Bazilikas un klostera baznīcas — lieli, vēsturiskie dievnami, kas reiz bieži bija reliģisko kopienu (monastiķu) centri.
Dievnami citās konfesijās — piemēram, pareizticīgo baznīcās ir ikonostasi, katoļu baznīcās — altāris un sakramentu vietas, protestantu draudzēs — vienkāršāks iekārtojums ar uzsvaru uz sludināšanu.

Arhitektoniski baznīcas var būt ļoti dažādas — no vienkāršām koka būdām līdz vērienīgām gotikas vai baroka celtēm. Bieži sastopamie elementi ir tornis vai zvanu tornis, navas (galvenā lūgšanu telpa), transepti, altāris, vitrāžas, kancele un sakramenta telpas. Dažādās tradīcijās telpu iekārtojums un simbolika atšķiras (piem., ikonostasē attēlotās ikonas pareizticībā).

Katedrāles loma

Katedrāle ir vairāk nekā tikai liela baznīca — tā parasti kalpo kā diecēzes garīgais un administratīvais centrs. Bīskapa krēsls (latīniski "cathedra") simbolizē bīskapa autoritāti un mācības vadību. Katedrāles bieži ir vietas, kur notiek diecēzes nozīmīgas ceremonijas, ordinācijas, svinības un ekumeniskas tikšanās.

Katedrāles arī veic svarīgu kultūras un izglītības funkciju: tās glabā mākslas darbus, arhīvus un relikvijas, rīko muzikālus pasākumus (piem., kora koncertus) un piesaista tūristus, kas interesējas par vēsturi un arhitektūru. Vairumā gadījumu katedrāles ir valsts vai vietējas nozīmes kultūras mantojuma objekti, kuriem ir nepieciešama īpaša saglabāšana un finansējums.

Sabiedriskais un simboliskais aspekts

Baznīca bieži tiek uztverta kā kopienas simbols — vieta, kur tiek atzīmētas gan prieka, gan bēru svinības, un kur saglabājas kopienas rituāli un tradīcijas. Pat cilvēkiem, kuri nav reliģiozi, baznīcas ēkas var būt svarīgas kā arhitektūras pieminekļi un sabiedriskas telpas. Mūsdienās daļa baznīcu pielāgojas laikmetīgām vajadzībām, piedāvājot sociālos pakalpojumus, kultūras programmas un atvēlot telpas sabiedriskām aktivitātēm.

Saglabāšana un uzturēšana

Vēsturiskās baznīcas un katedrāles bieži prasa dārgas restaurācijas un pastāvīgu uzturēšanu. Saglabāšanas darbi ietver jumtu un mūra atjaunošanu, vitrāžu un skulptūru restaurāciju, kā arī adaptāciju drošības un pieejamības prasībām. Valstis un vietējās kopienas bieži iesaistās finansēšanā vai aizsardzības programmās, lai saglabātu šos kultūras un garīgās vērtības objektus nākamajām paaudzēm.

Kopumā baznīca ir gan reliģiska, gan sociāla, gan kultūras telpa, kuras nozīme var pārsniegt tikai dievkalpojumu rāmjus — tā veido kopienas identitāti, kalpo kā mākslas un vēstures glabātāja un bieži vien būtiski ietekmē vietējās dzīves ritmu.

Baznīca Etiopijā

Baznīcu ēku vēsture

Kristietības pirmsākumos cilvēkiem bija jākalpo slepeni. Romas impērijā kristiešu dievkalpojumi nebija atļauti, tāpēc kristiešiem bija jātiekas slepenā vietā. Dažreiz viņi pulcējās cilvēku mājās vai šķūņos, dažreiz viņi pulcējās pazemē. Pirmās vietas, kas tika uzceltas kristiešu dievkalpojumiem, bija nelielas kapličas, kas tika iecirstas klintī, kur cilvēki varēja pielūgt Dievu, netiktu atklāti.

Pēc Romas imperatora Konstantīna nāves 337. gadā pēc Kristus dzimšanas kristiešiem tika atļauts izmantot dievnamus. Šīs pirmās baznīcas tika celtas pēc līdzīga plāna kā romiešu bazilikas. Šis plāns vēlāk tika izmantots smalkajām gotiskajām katedrālēm un baznīcām, kas tika uzceltas viduslaiku beigās.

Vecā angļu baznīca, kurā redzama Saksijas arhitektūra (noapaļotais gals)

Aberladijas baznīca netālu no Edinburgas, Skotija

Neliela baznīca Ohaio štatā

Lindenbergas baznīca netālu no Berlīnes, Vācijā, ir 13. gadsimta baznīca.

Evoras katedrāles transepta iekšpuse, Portugāle

Špeijeres katedrāle, kas ir lielākā vēl saglabājusies romānikas celtne.

La Madeleine, Parīze, ir viens no galvenajiem apskates objektiem Parīzē, Francijā.

Baznīcas daļas

Baznīcas arhitektūrā ir vairākas daļas. Ne visās baznīcās ir visas šīs daļas:

Dievnama nava ir galvenā baznīcas daļa, kurā sēž draudze (cilvēki, kas nāk uz dievkalpojumu).
Namiņi ir baznīcas sānu malas, kas var iet gar dievnama pusi.
Transepts, ja tāds ir, ir laukums, kas šķērso dievnamu pie baznīcas augšdaļas. Tas padara baznīcu krusta formā, kas simbolizē Jēzus nāvi pie krusta.
Kancele ved uz altāri baznīcas augšdaļā. Altāris atrodas svētnīcā. Vārds "svētnīca" nozīmē "svēta vieta". Svētnīcā nedrīkstēja arestēt cilvēkus, tāpēc viņi bija drošībā. Altāris parasti atrodas baznīcas austrumu galā. Cilvēki baznīcā sēž pretī altārim. Mēs sakām, ka baznīca ir "vērsta uz austrumiem".
Baznīcām ir arī tornis vai tornis, parasti rietumu galā. Ja baznīcai ir transepts, tornis var atrasties virs transepta centra.

Romas katoļu baznīcās pie ieejas baznīcā vienmēr ir svētā ūdens staba (bļoda). Šī tradīcija ir radusies no tā, ka romiešu bazilikām ieejas priekšā bija strūklaka mazgāšanai. Kristāmvieta ir bļoda, kurā tiek kristīti cilvēki (bieži vien zīdaiņi). Tā arī atrodas pie baznīcas ieejas. Tas ir simbols tam, ka tā ir cilvēku uzņemšana kristīgajā baznīcā.

Tradicionāli dievnamā ir gari soli, uz kuriem var sēdēt draudze. Tos sauc par soliem. Dažās baznīcās soliņi tagad ir aizstāti ar krēsliem, lai tos varētu pārvietot dažādiem gadījumiem. Nabas priekšgalā ir kancele, kur priesteris saka sprediķi (šīs runas sauc par "sprediķi"). Tur ir arī lektora tribīne (līdzīga lielam mūzikas stendam), no kuras tiek lasītas lekcijas (Bībeles lasījumi).

Ja gar dievnama sāniem ir ejas, tad tur būs pīlāri, kas turēs jumtu. Lielās baznīcās vai katedrālēs gar šo pīlāru augšdaļu var būt virkne mazu arku. To sauc par triforiju. Virs triforija ir klēsterijs, kas ir logu rinda augstu baznīcas sienā.

Dievnama kancele ir vissvētākā baznīcas daļa, tāpēc tā bieži vien ir atdalīta no dievnama ar koka vai akmens, bet dažkārt arī ar dzelzs ekrānu. Draudze var redzēt caur ekrānu. Ekrāna augšpusē var būt novietots krusts. To sauc par rood (izrunā kā "rupjš") ekrānu. Kādreiz priesteri uzkāpa pa kāpnēm uz roodekrāna augšu, lai lasītu evaņģēliju un evaņģēliju. Dažreiz no turienes arī dziedāja.

Kanceles iekšpusē ir soli, kur sēž koris. Tos sauc par kora kolduriem. Tie ir abās pusēs. Abas kora puses sēž viena pret otru. Kora locekļus, kas sēž kreisajā (ziemeļu pusē), sauc par "cantoris" (pusē, kur sēž kantors), bet tos, kas sēž labajā (dienvidu pusē), sauc par "decani" (pusē, kur sēž diakons). Dažās lielās baznīcās vai katedrālēs priesteru sēdvietas ir uz augšu. Šo sēdekļu augšdaļas, kad tās ir uzkarinātas, sauc par miserikordiem (no latīņu valodas vārda "žēlsirdība"). Tas tāpēc, ka priesteri vai mūki varēja uz tiem atsperties, kad bija noguruši, ja viņiem nācās ilgi stāvēt kājās.

Dažreiz ekrāna sienās ir caurumi, lai draudze varētu redzēt cauri. Tos sauc par skvintiem. Ja sienā ir padziļinājums, to sauc par aumbriju. Tas ir skapis, kurā tiek glabāts priestera konsekrētais dievgalda vīns un maize.

Altāris var atrasties pašā baznīcas austrumu galā, bet lielākās baznīcās vai katedrālēs tas bieži vien ir daudz tālāk uz priekšu. Tādā gadījumā pašu austrumu galu sauc par apsīdu. Dažkārt tā ir atsevišķa kapela, ko sauc par "Dāmu kapelu".

Baznīcas cauri laikiem

Baznīcu dizains vēstures gaitā ir daudz mainījies. Bieži vien baznīcas tika palielinātas. Kad tas notika, varēja sajaukties dažādi arhitektūras stili. Dažādās valstīs šie stili ir ļoti atšķirīgi.

Angļu baznīcas

Anglijas baznīcās ir bijuši vairāki dažādi arhitektūras periodi:

Saksijas periods (700-1050) bija laiks, kad baznīcas bija ļoti vienkāršas. Baznīcas gals (svētnīcas gals) bieži bija noapaļots. Mūsdienās gandrīz nav saglabājušās, jo tās lielākoties tika būvētas no koka.
Normandijas periods (1050-1190) radās no Eiropā populārā romānikas stila. Arkām bija ornamenti, ko sauca par "līstēm". Kolonnu virsotnes izskatījās kā spilveni, tāpēc tās sauca par "spilvenu kapiteļiem". Logi bija šauri un augšpusē noapaļoti.
Agrīnā angļu jeb gotiskā arhitektūra (1190-1280) nebija tik cieta un smaga kā Normandijas arhitektūra. Torņi bija eleganti un augsti, piemēram, Solsberi katedrāles tornis.
Dekoratīvais arhitektūras stils (1280-1360) bija populārs laikā, kad Anglijā plosījās mēris (melnā nāve) un nomira trešdaļa iedzīvotāju. Šī iemesla dēļ tolaik tik daudz netika būvēts. Tolaik baznīcās bija daudz akmeņu kokgriezumu.
Perpendikulārais stils (1360-1540) bija ļoti grandiozs. Tajā bija daudz taisnu augšupejošu līniju un velvju velvju. To var redzēt Vestminsteras abatijā un Kembridžas Karaliskās koledžas kapelā. Daudzas Anglijā redzamās baznīcas ir celtas šajā periodā.

1600. gadā baznīcas tika celtas dažādos stilos. Bieži vien tās kopēja dažus no vecākiem stiliem. Pēc Londonas lielā ugunsgrēka daudzas jaunas baznīcas uzcēla arhitekts sers Kristofers Rens. Tās tika būvētas klasicisma stilā. Vēlākajos gadsimtos baznīcas turpināja būvēt šādā stilā, taču turpināja izmantot arī gotikas stilu.

Mūsdienu baznīcām bieži vien nav tradicionālās krusta formas. Draudzei ir grūti redzēt un dzirdēt, kas notiek kancelejā. Mūsdienu baznīcās draudze, koris un priesteri ir ciešākā kontaktā. Kā piemēru var minēt Kristus stūra baznīcas Miltonkinesā apaļo projektu. Mūsdienu baznīcas bieži vien ir vienkāršākas, bet ar siltāku raksturu nekā gotiskās baznīcas. Daudzās no tām ir skaisti mozaīkas stikla logi. Koventri katedrāle ir slavens modernas baznīcas ēkas piemērs.

Saistītās lapas

Meklēt