Horvātu valodā runā galvenokārt Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, kā arī apkārtējās Eiropas valstīs. Tā ir viena no Dienvidslāvu valodu grupas standardvalodām un veido dialektālo un lingvistisko kontinuumu kopā ar serbu, bosniešu un montenegrīniešu valodām — valodas ir savstarpēji saprotamas. Mūsdienās horvātu valodas runātāju skaits ir vairāku miljonu līmenī (apmēram 5–6 miljoni), ieskaitot diasporu.

Vēsture un kodifikācija

Horvātu valodas agrīnā literārā tradīcija ietver dažādus rakstības veidus — glagolītisko, latīņu un daļēji arī kirilicu, atkarībā no reģiona un laikmeta. Horvātu valodas gramatika ir horvātu valodas gramatika. Horvātu valodas kodifikācija sākās 17. gadsimta sākumā — pirmo gramatiku latīņu valodā 1604. gadā sarakstīja Bartol Kašić. Tas nozīmē, ka valodas noteikumi tika sistemātiski pierakstīti un publicēti. No 1604. līdz 1836. gadam tika izdotas aptuveni 17 gramatikas; lielākā daļa no tām aprakstīja štokaviešu dialektu, bet dažas bija vērstas uz kajkaviešu valodu. 19. gadsimtā turpinājās intensīva valodas normu veidošana, un starp nozīmīgākajiem darbiem ir Šime Starčević (1812) sarakstītā "Nova ricsoslovnica illiricka" un Ignjat Alojzije Brlić (1833) sarakstītā "Grammatik der illyrischen Sprache".

Illyrisku (t. s. ilīrisma) kustība un filoloģiskā darba centieni 19. gadsimtā veicināja Shtokavian (štokaviešu) paveida izvēli par pamatu mūsdienu standartam — īpaši Austrumhercegovinas neoštokaviskais tips kļuva par pamatu gan Horvātijas, gan citu Dienvidslāvijas teritoriju standartiem. Agrākos laikos Adrijas jūras piekrastes tuvumā valoda vairāk līdzinājās itāļu valodai, bet Ungārijas robežas tuvumā — ungāru valodai, kas atspoguļo vēsturiskās ietekmes un kontaktiem raksturīgos kontaktfenomenus.

Dialekti

Horvātu valoda sastāv no trim vietvārdiem (kaikaviešu, čakaviešu un štokaviešu). Jānorāda, ka šeit lietotais termins nav precīzs — runa ir par trim galvenajām dialektu grupām: kaikaviešu (kajkavski), čakaviešu (čakavski) un štokaviešu (štokavski). Katram no šiem dialektiem ir savas iezīmes fonoloģijā, fleksijā un leksikā. Piemēram:

  • Čakavieši — izplatīti galvenokārt piekrastes un salas reģionos; saglabā daudz arhaisku iezīmju.
  • Kajkavieši — raksturīgi ziemeļu Horvātijai, ar atsevišķu leksiku un fonētiku, kas dažkārt vairāk atgādina slāvu dialektus Ungārijas tuvumā.
  • Štokavieši — visplašāk izplatītā grupa; no tās veidojusies lielākā daļa mūsdienu standartu. Štokaviešu ietvaros ir vairākas fonētiskas variācijas pēc tā, kā atspoguļojas vēsturiskā diftongāla skaņa “jat” (ekaviska, ikaviska, ijekaviska izrunas).

Fonetika un akcentēšana

Vēsturiskā akcentu sistēma horvātu valodā ir sarežģīta: tajā ir bijuši garie/īsie un stresa tonālie kontrasti (tradicionāli tiek minēti akūts, gravs un cirkumflekss). Visās iepriekšminētā perioda (1604–1836) gramatikās tika lietoti trīs uzsvari: akūts, gravs un cirkumflekss; Starčevića gramatika ir izņēmums, jo tajā izmantota četru uzsvaru sistēma. Mūsdienu standartu raksturo vairāk fonētiska vienkāršošana, taču reģionos un dialektos vecākās akcentu atšķirības joprojām saglabājas.

Gramatika

Horvātu valoda ir sintētiska valoda ar bagātu locīšanos:

  • trīs dzimumi — vīriešu, sieviešu un neitrāls;
  • divas skaitļu kategorijas — vienskaitlis un daudzskaitlis (historiski bijis arī duals dažos reģionos un valodas posmos);
  • septiņas locījuma formas (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, vokatīvs, lokatīvs, instrumentālis);
  • verbu aspekti (pabeigts/ nepabeigts) un bagāta verbālo formu sistēma — prezentā, perfekta (saliktā pagātne), kā arī aorists un imperfekts, kuri mūsdienu standartā ir retāk lietoti un saglabājušies galvenokārt literārajā vai dialektālajā lietojumā.

Gramatiskā struktūra un fleksija padara horvātu valodu morfoloģiski tuvāku citām slāvu valodām, taču leksika un sintakse satur arī vācu, itāļu, ungāru un turku ietekmes elementus, atkarībā no vēsturiskajām attiecībām katrā reģionā.

Rakstība un ortogrāfija

19. gadsimtā Ljudevit Gaj ierosināja jaunus čehu valodas tipa burtus (č, ž, š, ľ, ň, ď un ǧ). Tika pieņemti č, ž un š, bet no poļu valodas — ć. Attiecībā uz citām fonēmām (skaņām) tika pieņemti šādi digrāfi: ie, lj, nj un dž. Vēlāk dj vai gj tika pārveidots par đ (pēc Đuro Daničiča priekšlikuma). Gaja alfabēts (mūsdienu Horvātijā pazīstams kā Gajāna latīņu alfabēta versija) kļuva par pamatu mūsdienu horvātu ortogrāfijai. Tā sastāvā ir arī tā sauktie “komplekssimboli” (lj, nj, dž), kuri tradicionāli tiek uzskatīti par atsevišķām burta vienībām.

Mūsdienu oficiālā ortogrāfija izmanto latīņu alfabētu ar diakritiskajām zīmēm (č, ć, dž, đ, š, ž), un tas ir Horvātijas valsts oficiālais rakstības veids. Vēsturiski svarīga loma bija arī glagolītiskajam rakstam, kas tika lietots rituālos tekstos un dažviet literatūrā līdz jauna laikmeta sākumam.

Mūsdienu statuss un izmantošana

Horvātu valoda ir oficiālā valoda Horvātijā un tiek atzīta kā vienas no konstitutīvajām valodām Bosnijā un Hercegovinā. Tā tiek mācīta skolās, lietota medijos un administrācijā, kā arī aizstāv savas valodas normas starptautiskos forumos. Tā kā horvātu, serbu, bosniešu un montenegrīniešu standarti ir savstarpēji saprotami, valodu robežas bieži ir politiskas un kultūras, ne tikai lingvistiskas.

Ja nepieciešams, varu papildināt rakstu ar sadaļu par rakstītās valodas piemēriem, biežāk lietoto vārdu krājumu, salīdzinājumiem ar serbu un bosniešu standartu vai ar saīsinātu gramatikas tabulu.