Iznīdēšana ar darbaspēka palīdzību

Izmantot kā terminu

Termins "iznīcināšana ar darbu" pirmo reizi tika lietots Otrā pasaules kara laikā. Lielākā daļa nacistu SS šo terminu nelietoja (Vernichtung durch Arbeit vācu valodā). Tomēr Alberts Bormans, Jozefs Gēbelss, Otto Georgs Tīraks un Heinrihs Himlers lietoja šo terminu 1942. gada rudenī, runājot par ieslodzīto pārvietošanu uz koncentrācijas nometnēm. Thierack un Goebbels īpaši lietoja šo terminu. Pēc Otrā pasaules kara beigām šo frāzi atkal lietoja Nirnbergas prāvā.

20. gadsimta 80. un 90. gados vēsturnieki ir strīdējušies, vai šis termins ir atbilstošs. Piemēram, Falks Pingels uzskatīja, ka šo frāzi nevajadzētu attiecināt uz visiem nacistu ieslodzītajiem. No otras puses, Hermanis Kaienburgs un Miroslavs Kārnijs uzskatīja, ka "iznīcināšana ar darbu" bija viens no specifiskiem SS mērķiem. Nesen arī Jenss Kristians Vāgners (Jens-Christian Wagner) apgalvoja, ka ne visiem nacistu ieslodzītajiem bija paredzēta nāve, tāpēc "iznīcināšana caur darbu" varētu nebūt labākais veids, kā aprakstīt nacistu mērķus attiecībā uz šiem ieslodzītajiem.

Nacistiskajā Vācijā

Upuri

Holokausta laikā nacisti Ādolfa Hitlera vadībā vajāja, spīdzināja un nogalināja miljoniem cilvēku rases, etniskās piederības, politisko uzskatu, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un invaliditātes atšķirību dēļ.

Nacisti vajāja arī cilvēkus ar "vācu asinīm", kurus nacisti uzskatīja par "sociāli neiederīgajiem" (aisoziale). Nacisti apgalvoja, ka šie cilvēki dzīvo bezjēdzīgu "balastu" (Ballastexiltenzen). Pie šiem cilvēkiem piederēja:

• Daudzbērnu ģimenes, kuras bija atkarīgas no labklājības.
• Cilvēki, kas apsūdzēti par "klaidoņiem" vai "bezpajumtniekiem" (bezpajumtniekiem).
• Alkoholiķi
• Prostitūtas
• Homoseksuāļi

Nacisti izveidoja šo cilvēku sarakstus un vajāja viņus dažādos veidos. Piemēram, dažus piespieda sterilizēt. Daudzi tika nosūtīti uz ieslodzījuma nometnēm "iznīcināšanai ar darbu". Kopā ar viņiem uz ieslodzījuma nometnēm tika nosūtīti arī visi, kas uzstājās pret nacistu režīmu (piemēram, komunisti, sociāldemokrāti, demokrāti un apzinīgi atteikšanās piekritēji). Daudzi no viņiem neizdzīvoja.

Nāves iznīcināšana ar darba spēkiem bija svarīga nacistu galīgā risinājuma - viņu plāna nogalināt visus ebrejus Eiropā - sastāvdaļa.

Koncentrācijas nometnes

Nosacījumi

Nacistu gūstekņu nometnēs pret ieslodzītajiem izturējās kā pret vergiem:

• Viņiem nekādā veidā netika samaksāts
• Darbiniekus nepārtraukti novēroja, lai nepieļautu bēgšanu vai atpūtu.
• Darbs bija fiziski ļoti smags (piemēram, ceļu būve, darbs lauku saimniecībās un rūpnīcās, īpaši ieroču ražošanā).
• Darba laiks bija ilgs (bieži 10-12 stundas dienā).
• Darbiniekus baroja ļoti maz
• Darba ņēmējiem bija ļoti maz higiēnas, medicīniskās aprūpes un nepieciešamā apģērba.

Ļaunprātīga izmantošana un spīdzināšana

Darbinieki tika spīdzināti un fiziski izmantoti. Piemēram, Torstehen ("vārtu pakāršana") upuriem bija jāstāv ārā kailiem ar paceltām rokām - kā vārti, kas karājas uz eņģēm. Kad viņi sabruka vai zaudēja samaņu, viņus sita, līdz viņi atkal ieņēma šo stāvokli. Pfahlhängen ("Posta piestiprināšana") upuriem sasēja rokas aiz muguras un piekāra pie augsta mieta. Tas izmežģīja ieslodzītā roku locītavas, un spiediens nogalināja viņu dažu stundu laikā.

Holokausta laikā nacisti uzcēla koncentrācijas nometnes un pēc tam iznīcināšanas nometnes, lai ieslodzītu savus upurus. Šīs "nometnes" nebija tikai cietumi. To mērķis nebija tikai turēt cilvēkus ieslodzījumā. Viņu mērķis bija spīdzināt un iznīcināt cilvēkus. Visas nometņu dzīves sastāvdaļas bija saistītas ar pazemošanu un vajāšanu. Piespiedu darbs bija tā sastāvdaļa. Ieslodzītos pātagas pūta un izturējās pret viņiem kā pret dzīvniekiem. Daļa piespiedu darba bija paredzēta, lai palīdzētu vācu kara mašinērijai attīstīties. Tomēr citi ieslodzītie bija spiesti strādāt bezjēdzīgu smagu darbu tikai tādēļ, lai viņus nogurdinātu. Saskaņā ar oficiālo nacistu politiku "darba stundām nebija nekādu ierobežojumu".

Mirstības rādītāji

Darbā norīkots vergs parasti nodzīvoja vidēji mazāk nekā četrus mēnešus. No 35 000 ieslodzīto, kas bija spiesti strādāt IG Farben vajadzībām Aušvicas koncentrācijas nometnē, līdz 25 000 nomira. Daži nomira no noguruma vai slimības. Citi tika nogalināti pēc tam, kad nacisti nolēma, ka viņi vairs nav pietiekami veseli, lai strādātu.

Daži darba uzdevumi bija smagāki par citiem. Daži ieslodzītie kara pēdējos mēnešos tika norīkoti rakt tuneļus vācu ieroču rūpnīcām. Aptuveni 30 % no viņiem gāja bojā. Satelītnometnēs, kas atradās netālu no raktuvēm un rūpniecības uzņēmumiem, nāves rādītāji bija vēl augstāki. Šajās satelītnometnēs apgāde bieži vien bija vēl sliktāka nekā galvenajās nometnēs.

Uz Aušvicas un citu nacistu darba nometņu ieejas vārtiem parādījās frāze "Arbeit macht frei" ("Darbs atbrīvo").

Ebreju piespiedu darba strādnieki ar lāpstām, Mogiļeva, 1941. g.


Vārti Dahau koncentrācijas nometnes memoriālā.

Padomju Savienībā

Daži vēsturnieki padomju Gulagu dēvē par nāves nometņu sistēmu, īpaši postkomunistiskajā Austrumeiropas politikā. Citi vēsturnieki apgalvo, ka tas trivializē holokaustu (liek šķist, ka holokausts nebija nemaz tik slikts), jo vismaz pēc kara beigām ļoti liela daļa cilvēku, kas nonāca Gulagā, to pameta dzīvi.

Aleksandrs Solžeņicins savā daiļliteratūras darbā "Gulaga arhipelāgs" ieviesa izteicienu "iznīcināšanas nometnes ar darbu". Šajā grāmatā Solžeņicins apgalvo, ka Padomju Savienība savus ienaidniekus apkaroja, liekot viņiem strādāt kā ieslodzītajiem lielos valsts projektos (piemēram, Baltās jūras un Baltijas kanālā, karjeros, attālos dzelzceļos un pilsētu attīstības projektos) briesmīgos apstākļos. Rojs Medvedevs komentē: Medvedevs: "Kriminālsodu sistēma Kolimā un nometnēs ziemeļos bija apzināti izstrādāta cilvēku iznīcināšanai." Aleksandrs Nikolajevičs Jakovļevs raksta, ka Staļins bija "gulagu sistēmas arhitekts, lai pilnībā iznīcinātu cilvēku dzīvi".

Saskaņā ar agrāk slepeniem Gulaga iekšējiem dokumentiem laika posmā no 1935. līdz 1956. gadam padomju piespiedu darba nometnēs un kolonijās bija miruši aptuveni 1,6 miljoni cilvēku. Šajā skaitā nav iekļauti cilvēki, kas gāja bojā karagūstekņu nometnēs. Lielākā daļa (aptuveni 900 000) no šiem nāves gadījumiem bija no 1941. līdz 1945. gadam. Tajā laikā turpinājās Otrais pasaules karš, un pārtikas krājumi visā valstī bija nepietiekami.

Krievu vēsturnieks Oļegs Hļevņuks raksta, ka no 1930. līdz 1941. gadam nometnēs un kolonijās gāja bojā aptuveni 500 000 cilvēku. Tomēr šajos skaitļos nav iekļauti cilvēki, kas gāja bojā transportā (ceļā uz nometnēm). Nav iekļauts arī to cilvēku skaits, kuri nomira neilgi pēc atbrīvošanas bargās izturēšanās dēļ nometnēs (šādu cilvēku bija daudz, kā liecina gan arhīvi, gan memuāri).

Vēsturnieks J. Otto Pols lēš, ka darba nometnēs, kolonijās un speciālajās apmetnēs gāja bojā 2 749 163 ieslodzītie. Viņš norāda, ka šis skaitlis ir nepilnīgs.

Lai gan par bojāgājušo skaitu joprojām plaši diskutē, neviena valsts vai nacionālā institūcija nav atzinusi Gulaga sistēmu par genocīdu. . ^[]

Ziemeļkorejā

Tiek uzskatīts, ka līdzīgas nometnes darbojas arī Ziemeļkorejā, kur 2013. gadā vien ir nogalināti vismaz 20 000 politisko ieslodzīto, bet vismaz 130 000 ieslodzīto tur atrodas.

Saistītās lapas

• Vāciešu piespiedu darbs pēc Otrā pasaules kara
• Bada plāns - vācu plāns slāvu un ebreju iedzīvotāju iznīcināšanai badā.
• Kriminālsods par darbu