Partizāns — definīcija, juridiskais statuss un kara tiesību kritēriji

Partizāns ir bruņots kaujinieks, kas nav valsts vai valsts regulāro bruņoto spēku sastāvā. Termins cēlies no itāļu valodas (partigiano) un sākotnēji nozīmēja politiskās partijas biedru, taču praksē to parasti lieto, apzīmējot nemierniekus, pretošanās kustību dalībniekus vai gerilju, kas ved bruņotas operācijas pret okupācijas spēkiem, valdību vai citām bruņotām formācijām.

Juridiskais statuss starptautiskajās tiesībās

Saskaņā ar Starptautiskajās tiesībās partizāniem kā tādiem nav atsevišķa, universāla juridiska statusa — viņi tiek kvalificēti attiecībā uz to, vai tiem pienākas karagūstekņa (combatant) vai civilā persona tiesības un aizsardzība. Plaši piemērota norma ir Ženēvas konvenciju un Hāgas tiesību sistēmas regulējums, kas nosaka kritērijus, pēc kuriem kaujinieks tiek atzīts par likumīgu kaujinieku un tādējādi par karagūstekni, ja viņš nokļūst gūstā.

Kritēriji, lai tiktu atzīts par karagūstekni

Kara tiesībās tradicionāli izmanto četrus kritērijus (balstoties uz Kopīgā 4. panta formulējumu Ženēvas konvencijās un Hāgas normām). Ja šie kritēriji ir izpildīti, persona, kas gūstā, tiek kvalificēta par karagūstekni:

1. Organizēta pavēlniecība: organizācijas vadībā ir persona, kas uzņemas atbildību par darbībām un nodrošina savstarpēju disciplīnu un pakļaušanos pavēlēm. Tas nozīmē, ka kaujinieki nav pilnīgi atomizēti vai savvaļā rīkojošies indiividuāli.
2. Atpazīstams marķējums: tos var atpazīt pēc zīmes vai marķējuma, kas ir redzams no tālienes. Tradicionāli tas nozīmē pastāvīgu, atpazīstamu uzvalku vai identifikācijas zīmi (piem., forma vai emblēma), kas ļauj viegli atšķirt kaujiniekus no civiliedzīvotājiem.
3. Ieroču atklāta nēsāšana: viņi atklāti nēsā ieročus — tas ļauj pretiniekam laikus saprast, ka pretī stāv kaujinieki, nevis civili, un samazina perfidijas risku.
4. Darbību saskaņotība ar kara paražām: to darbības laikā tiek ievērotas kara paražas un likumi — piemēram, nav perfidijas, tiek ievērota attiecīga attieksme pret civiliem un ievēroti starptautiskās humanitārās tiesības principi.

1977. gada papildu protokoli un izmaiņas

1977. gadā pievienotie divi Papildu protokoli pie Ženēvas konvencijām (Papildu protokols I un II) precizēja un dažos gadījumos paplašināja kaujinieku statusa interpretāciju. Galvenais precizējums ir tas, ka militārā atšķirība (piem., pastāvīga atpazīstama zīme) nav stingri nepieciešama katrā gadījumā, ja citi nosacījumi ir izpildīti. Konkrēti, Papildu protokols I (pretstatā tikai starptautiskiem konfliktiem) paredz, ka militārās organizācijas locekļiem un pretošanās kustībām nav jāvalkā pastāvīga atšķirīga zīme, ja tie atklāti nēsā ieročus un dara to katra bruņotā sadursmē vai laikā, kad ir redzami.

Šis grozījums ņem vērā to, ka daudzas pretestības kustības darbojas starp civiliedzīvotājiem un formāla forma nav praktiska, taču nepieļauj pilnīgu slēpšanos aiz civiliedzīvotāju maskas.

Sekas un praktiskā nozīme

• Ja kritēriji ir izpildīti: aizsardzības līmenis ir plašāks — gūstā nonākušo kaujinieku tiesības un pienākumi ir noteikti Ženēvas konvencijās, tostarp pienākums izturēties kā karagūstekņiem, ierobežojumi attiecībā uz sodu piemērošanu par likumīgām kaujas darbībām utt.
• Ja kritēriji nav izpildīti: persona var tikt uzskatīta par civilu, kas bez tiesībām uz karagūstekņa statusu var tikt saukta pie kriminālatbildības par bruņotu darbību. Tomēr pat tad, kad kāds tiek klasificēts kā "nelikumīgs kaujinieks" vai "unlawful/unauthorised combatant", pamata humanitārās tiesības (piem., Kopīgā 3. pants Ženēvas konvencijās) aizsargā pret spīdzināšanu, nežēlīgu izturēšanos un nosoda brutālu apstrādi.
• Perfidija un disguisēšanās: slēpta valkāšana ieroču vai viltus civilā statusa izmantošana, lai uzbruktu pretiniekam, var tikt klasificēta kā perfidija un ir aizliegta; tādēļ atklāta nēsāšana ieročus un atpazīstamība kalpo drošībai abu pušu attiecībās.

Praktiski piemēri un konteksts

Vēsturē partizānu un pretestības kustību piemēri ir daudzveidīgi: Otrā pasaules kara laikā — franču Pretestība, padomju partizāni Baltijā un citur; vēlāk — cīņas pagaidu okupācijas vai koloniālās varas pretstatā. Mūsdienās partizānu, gerilju un nemiernieku grupas var tikt dažādi kvalificētas atkarībā no konflikta rakstura (starptautisks vai iekšējs), organizētības un rīcības saskaņotības ar starptautiskajām tiesībām.

Valstis reizēm izvēlas apzīmēt pretinieka bruņotos pretiniekus kā "teroristus" vai "bandītus" — šādas politiskas kvalifikācijas var ietekmēt iedzīvotāju attieksmi un tiesisko rīcību, taču starptautisko tiesību piemērošanā galvenais ir fakts, vai kritēriji kaujinieka statusam ir izpildīti.

Secinājums

Partizāns nav automātiski īpašs juridisks statuss starptautiskajās tiesībās — viņš tiek vērtēts pēc tā, vai izpilda kritērijus, kas piešķir kaujinieka/karagūstekņa tiesības. 1977. gada Papildu protokoli atvieglo noteiktu kritēriju piemērošanu praksē, ņemot vērā mūsdienu bruņoto konfliktu realitāti, tomēr pamatprincipi — atšķirība starp kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem, aizliegums perfidijai un saistības ievērot humanitārās tiesības — saglabājas centrāli.

Meklēt pēc burta