Rūnas (rūnu raksti): vēsture, Fuþark un nozīme

Rūnas ir ļoti seni alfabēta rakstzīmju komplekti, ko dažādas ģermāņu grupas lietoja pirms latīņu burtu izplatīšanās viduslaikos. Plašākā nozīmē vārds rūnas var attiekties uz jebkuru it kā slepenu vai īpašu rakstību, bet parasti ar to saprot konkrētas ģermāņu izcelsmes rakstības sistēmas, ko lietoja no aptuveni 2. gadsimta līdz viduslaikiem. Senāko no tām parasti sauc par vecāko Fuþarku (Elder Futhark), kas lietots aptuveni no 150. līdz 800. gadam, bet ap 800. gadu rūnu alfabēts attīstījās tālāk un izveidojās jaunais Fuþark (Younger Futhark), kas dominēja Skandināvijā līdz ap 1100. g. Līdzīgu, bet lokāli pielāgotu variantu (ar papildu burtiem) lietoja arī Anglijas salās — anglosakšu rūnas, ko sauc par Fuþorc.

Vēsturisks konteksts un laika skalas

Kad rūnas sāka lietot, pastāvēja vienota protoģermāņu valodas bāze ar daudzām reģionālām variācijām. Rūnu raksti parādās dažādos materiālos — akmeņos, koka priekšmetos, metālos un kaulos — un tos galvenokārt gravēja, jo tie bija labi piemēroti cietiem materiāliem. Lielākie laika posmi ir:

• Vecākais Fuþark (Elder Futhark): aptuveni 150–800. g. p.m.ē.; sākotnēji ~24 rūnas;
• Anglosakšu Fuþorc (Futhorc): aptuveni 400–1100. g., ar paplašinātu rūnu skaitu, pielāgojoties anglosakšu fonētikai (Anglosakšu rūnas);
• Jaunais Fuþark (Younger Futhark): ap 800.–1100. g.; izteikta vienkāršošana — rūnu skaits samazinājās, pielāgojoties skandināvu valodu attīstībai.

Nosaukums "Fuþark" un rakstības formas

Skandināvu rūnas bieži sauc par Fuþark, jo pirmie seši alfabēta burti veido nosaukumu: ᚠ ᚢ ᚦ ᚨ ᚱ ᚲ (F U Þ A R K). Anglosakšu rūnas tiek sauktas par Fuþorc, jo to secība un daži simboli atšķiras. Rūnu zīmes var būt vertikālas vai horizontālas, tās mēdz izveidot arī savienotus simbolus (bindrūnas) un šifrētus variantus (piem., dēlis rindiņās vai slēptas secības).

Rūnu akmeņi, uzraksti un funkcijas

Rūnu uzraksti ir saglabājušies daudzviet Skandināvijā — Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā) — kā arī Britu salās, Islandē, Grenlandē, Fēru salās un Frīzijā ir atrodamas dažāda veida gravīras un akmens stēlas (tautas valodā sauktas par rūnu akmeņiem — rūnu akmeņos)). Rūnas izmantotas dažādām funkcijām:

• pieminējuma stēlas un memoriāli (piem., mirušo pieminēšanai);
• juridiskas ziņas un īpašuma atzīmes;
• dzejnieciski un slavas uzraksti;
• maģiskas vai aizsardzības nozīmes uzraksti (amuleti, burvestības);
• ikdienas piezīmes un merkantīlas atzīmes uz priekšmetiem.

Lingvistiskās īpatnības un burtu izdzīvošana

Katrai rūnai sākotnēji bija nosaukums līdzīgi mūsdienu burtu nosaukumiem, taču daļu šādu senču nosaukumu mēs pazīstam tikai no rekonstrukcijām. Piemēram, lingvisti atzīmē ar zvaigznīti [*] vai ar asterisku (*), lai norādītu uz rekonstruētu protoģermāņu nosaukumu. Nebija pilnīgas vienotības — dažādās vietās viena un tā pati skaņa varēja tikt apzīmēta ar nedaudz atšķirīgu zīmi.

Viena no rūnu zīmēm — ᚦ — saglabājās viduslaikos angļu valodā un līdz mūsdienām islandiešu valodā kā burts þ (izrunā "th", piemēram, kā vārdā thing). Pēc normāņu iekarošanas šo īpašo burtu angļu valodā bieži aizstāja ar divu burtu kombināciju th, jo franču dialektu lietotājiem šī rakstzīme nebija pazīstama. Līdzīgā laikā senangļu valodā tika lietots arī burts ð (eth), kuru joprojām izmanto islandiešu ortogrāfijā; šī zīme nav tieša rūnu atvasinājuma, bet gan attīstība no paleogrāfiskiem un insulārajiem rakstības modeļiem, kas saistīti ar latīņu rādu.

Rakstīšanas prakse un grūtības

Rūnām ir raksturīgas šādas īpašības:

• tās parasti gravēja — tas ietekmēja to ģeometriju (taisnas līnijas, asumi);
• dažkārt trūka skaidras atdalīšanas starp vārdiem vai tika lietotas punktu atdalīšanas formas;
• daži skaņu pāreju atspoguļojumi mainījās ar laiku — tas rada problēmas interpretācijā;
• daži uzraksti ir īsi un formāli, citi satur dzeju, piemiņas tekstus vai slēptus ziņojumus.

Rūnu pētniecība, rekonstrukcija un mūsdienu izmantošana

Runoloģija (rūnu pētniecība) ir starpdisciplināra joma, kas apvieno arheoloģiju, vēsturi un salīdzinošo valodniecību. Pateicoties plašam atradumu lokam, ir izveidotas tipiskas laika un reģionu skalas, kas ļauj datēt dažus uzrakstus. Tomēr interpretācija prasa uzmanību — īsi, fragmentāri vai dekoratīvi teksti var būt daudznozīmīgi.

Modernā laikmetā rūnas ir iedvesmojušas literatūru un mākslu. Piemēram, J. R. R. R. Tolkīns izmantoja rūnas un ģermāņu mitoloģijas elementus savos fantāzijas darbos. Tajā pašā laikā rūnas ir tikušas izmantotas arī ideoloģisku mērķu labā — piemēram, nacistu propagandā tās tika piesaukta, lai atbalstītu misticismu un romantizētu ģermāņu mantojumu; tāda lietošana ir vēsturiski problemātiska un jūtīga.

Kā mācīties lasīt rūnas

Ja interesējaties par rūnām, ieteicams sākt ar:

• iepazīšanos ar pamatgrupām: Vecākais Fuþark, Jaunais Fuþark un Anglosakšu Fuþorc;
• pamatu parastu uzrakstu analīzi (piem., kā tiek atdalīti vārdi, kā tiek pārraidītas skaņas);
• izpēti par konkrētu atradumu kontekstu — datējumu, materiālu un simboliku;
• izmantojot uzticamus avotus un akadēmiskus darbus, jo populāras, bet nezinātniskas interpretācijas ir izplatītas.

Rūnas ir nozīmīgs avots gan valodniecībā, gan vēsturiskās atmiņas un kultūras izpētē. Tās atspoguļo gan praktiskas vajadzības (ziņošana, īpašuma atzīmes), gan dziļākas idejiskas un rituālas nozīmes, ko pētnieki turpina atklāt un interpretēt.

Piezīme: daļa rūnu nosaukumu protoģermāņu līmenī ir rekonstruēti; lingvistiskā literatūrā rekonstruētie formas parasti tiek atzīmētas ar zvaigznīti [*] vai *, lai norādītu, ka tie nav tieši dokumentēti, bet iegūti, salīdzinot vēlākās formas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir rūnas?

J: Kas ir vecākā fužarka?

J: Kas ir jaunākā Fuþark?

J: Kur atrodamas rūnas?

J: Kā rūnas ir izmantotas vēsturiski?

Meklēt pēc burta