Otto fon Bismarks
Lauenburgas hercogs Oto Eduards Leopolds fon Bismarks-Šēnhauzens (1815. gada 1. aprīlis - 1898. gada 30. jūlijs) bija 19. gadsimta Eiropas aristokrāts un valstsvīrs. Būdams Prūsijas premjerministrs no 1862. līdz 1890. gadam, viņš galvenokārt bija atbildīgs par lielākās daļas daudzo neatkarīgo Vācijas valstu apvienošanu jaunajā Vācijas impērijā 1871. gadā. Viņš kļuva par pirmo impērijas kancleru.
1865. gadā viņš bija grāfs fon Bismarks-Šēnhauzens (grāfs Bismarks-Šēnhauzens), no 1871. gada - hercogs fon Bismarks (princis Bismarks), bet kopš 1890. gada - hercogs Lauenburgas (hercogs Lauenburgas). Sākotnēji viņš hercoga titulu negribēja, bet vēlāk to pieņēma.
Bismarka piemineklis, Hamburga
Vācijas apvienošanās
1860. gados viņš izraisīja vairākus karus, kas apvienoja lielāko daļu Vācijas valstu, izņemot Austriju, spēcīgā Vācijas impērijā Prūsijas vadībā. To viņš panāca līdz 1871. gadam un "gandrīz divdesmit gadus pēc 1871. gada palika neapstrīdams pasaules čempions daudzpusējā diplomātiskā šaha spēlē, [un] veltīja sevi tikai un vienīgi miera uzturēšanai starp lielvalstīm".
Bismarks vadīja karus pret Dāniju (1864), Austriju (1866) un Franciju (1871). Visi šie kari bija vērsti uz to, lai iegūtu vairāk zemes Vācijas impērijai. Karš pret Franciju bija ļoti nozīmīgs ilgtermiņā. Francija zaudēja Elzasas-Lotringas apgabalu. Vācijas uzvara ģeniālā Helmuta fon Moltkes vadībā padarīja Vāciju par nozīmīgāko valsti Centrāleiropā.
Pēc imperatora un viņa dēla (Frīdriha III) nāves 1888. gadā sākās jauna ēra bez Bismarka un vecākā fon Moltkes, bet ar ķeizaru Vilhelmu II tronī.
Politika mājās
Bismarks bija ļoti konservatīvs un cieši saistīts ar monarhiju. Viņš nebija liels demokrātijas atbalstītājs. Viņa svarīgākais mērķis bija padarīt Prūsiju stiprāku, un to viņš panāca, apvienojot Vāciju. Bismarks centās apturēt sociālistu kustību un mazināt katoļu baznīcas varu.
Viens no veidiem, kā apturēt sociālismu, bija padarīt strādnieku šķiru laimīgu. Viņš to panāca, ieviešot daudzas sociālās reformas, piemēram, valsts veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī pensijas veciem cilvēkiem. Bismarka pensiju sistēma bija mūsdienu labklājības valsts priekšvēstnesis.
