Oto fon Bismarks — Prūsijas kanclers, Vācijas apvienotājs (1815–1898)
Oto fon Bismarks — Prūsijas kanclers, Vācijas apvienotājs: stratēģijas, karjera (1862–1890) un loma 1871. gada impērijas dibināšanā. Uzzini viņa vēsturi un mantojumu.
Lauenburgas hercogs Oto Eduards Leopolds fon Bismarks-Šēnhauzens (1815. gada 1. aprīlis — 1898. gada 30. jūlijs) bija 19. gadsimta Eiropas aristokrāts un valstsvīrs. Būdams Prūsijas premjerministrs no 1862. līdz 1890. gadam, viņš galvenokārt bija atbildīgs par lielākās daļas daudzo neatkarīgo Vācijas valstu apvienošanu jaunajā Vācijas impērijā 1871. gadā. Viņš kļuva par pirmo impērijas kancleru un dominēja vācu politiku gandrīz trīs desmitgades.
Tituli: 1865. gadā viņam tika piešķirts grāfa (graf) tituls — grāfs fon Bismarks-Šēnhauzens. Pēc Vācijas impērijas izveidošanas 1871. gadā viņš saņēma hercogam tuvu augstāka ranga titulu — fürsts (princis) fon Bismarks. 1890. gadā viņam tika piešķirts arī Lauenburgas hercoga tituls — hercogs Lauenburgas; sākotnēji Bismarks vārdā bija pretestība pret dažiem no šiem tituliem, taču vēlāk tos pieņēma.
Bismarks bija pazīstams ar savu reālpolitiku (Realpolitik) — pragmatisku, interesēs balstītu ārpolitiku un iekšpolitikas vadību. Viņa stratēģija pretī Vācijas apvienošanai ietvēra gan diplomātiju, gan militāru spēka izmantošanu. Nozīmīgākie notikumi, kuros Bismarks spēlēja galveno lomu, bija:
- 1864. gada karš pret Dāniju (Schleswig-Holstein problēma);
- 1866. gada karš ar Austriju (Austro‑Prussia karš), kas nostiprināja Prūsijas vadību vācu zemju vidū;
- 1870–1871. gada Frako‑Prūsijas karš, kura beigās tika pasludināta Vācijas impērija un 1871. gada janvārī Versaļās tika kronēts Vilhelms I kā impērijas ķeizars.
Ar iekšpolitikas reformām Bismarks centās stiprināt valsti un mazināt sociālās spriedzes iespējas. Viņš īstenoja vairākas konservatīvas, bet pragmatiskas reformas, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas likumus (slimības, negadījumu un vecuma pensiju apdrošināšana), lai vājinātu sociāldemokrātijas pievilcību darbaļaužu vidū. Tajā pašā laikā viņš vadīja tā saukto Kulturkampf pret katoļu baznīcas politisko ietekmi un izdeva Antisociālistu likumus (1878–1890), kas vērsti pret sociāldemokrātiem.
Starptautiskajā arēnā Bismarks veidoja sarežģītu aliansu tīklu, lai nodrošinātu impērijas drošību un novērstu konfliktiem ar citām lielvarām. Viņa diplomātiskās iniciatīvas iekļāva triju imperatoru līgas (Dreibund) mēģinājumus, Divpusējo aliansi ar Austriju-Ungāriju un vēlāk Reinsurance līgumu ar Krieviju, kas veicināja Eiropas līdzsvaru līdz 1880. gadu beigām.
Konflikts ar jaunāko imperatoru Vilhelmu II, kā arī atšķirības par ārpolitikas virzienu noveda pie Bismarka atkāpšanās 1890. gadā. Pēc demisijas viņš pavadīja atlikušās dzīves dienas savā muižā Friedrichsruh pie Hamburgas un mira 1898. gadā.
Mantojums: Oto fon Bismarks tiek plaši atzīts par Vācijas apvienotāju un vienu no 19. gadsimta ietekmīgākajiem Eiropas politiķiem. Viņa metode — reālistiska diplomātija, stingra iekšpolitika un diplomātiskas alianses — nozīmīgi ietekmēja Eiropas varu balansu un sekmēja modernās Vācijas valsts rašanos. Tajā pašā laikā viņa autoritārā vadība, ierobežotās demokrātiskās brīvības un vēršanās pret politiskiem pretiniekiem padara viņu par pretrunīgu figūru vēsturē.
Bismarka piemineklis, Hamburga
Vācijas apvienošanās
1860. gados viņš izraisīja vairākus karus, kas apvienoja lielāko daļu Vācijas valstu, izņemot Austriju, spēcīgā Vācijas impērijā Prūsijas vadībā. To viņš panāca līdz 1871. gadam un "gandrīz divdesmit gadus pēc 1871. gada palika neapstrīdams pasaules čempions daudzpusējā diplomātiskā šaha spēlē, [un] veltīja sevi tikai un vienīgi miera uzturēšanai starp lielvalstīm".
Bismarks vadīja karus pret Dāniju (1864), Austriju (1866) un Franciju (1871). Visi šie kari bija vērsti uz to, lai iegūtu vairāk zemes Vācijas impērijai. Karš pret Franciju bija ļoti nozīmīgs ilgtermiņā. Francija zaudēja Elzasas-Lotringas apgabalu. Vācijas uzvara ģeniālā Helmuta fon Moltkes vadībā padarīja Vāciju par nozīmīgāko valsti Centrāleiropā.
Pēc imperatora un viņa dēla (Frīdriha III) nāves 1888. gadā sākās jauna ēra bez Bismarka un vecākā fon Moltkes, bet ar ķeizaru Vilhelmu II tronī.
Politika mājās
Bismarks bija ļoti konservatīvs un cieši saistīts ar monarhiju. Viņš nebija liels demokrātijas atbalstītājs. Viņa svarīgākais mērķis bija padarīt Prūsiju stiprāku, un to viņš panāca, apvienojot Vāciju. Bismarks centās apturēt sociālistu kustību un mazināt katoļu baznīcas varu.
Viens no veidiem, kā apturēt sociālismu, bija padarīt strādnieku šķiru laimīgu. Viņš to panāca, ieviešot daudzas sociālās reformas, piemēram, valsts veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī pensijas veciem cilvēkiem. Bismarka pensiju sistēma bija mūsdienu labklājības valsts priekšvēstnesis.
Meklēt