Luijs XVIII — Francijas karalis pēc Napoleona (1755–1824)

Luijs XVIII (dzimis 17. novembrī 1755., Versaļa — miris 16. septembrī 1824., Senklū) bija Francijas karalis no 1814. gada 6. aprīļa līdz 1815. gada 20. martam un atkārtoti no 1815. gada 8. jūlija līdz 1824. gada 16. septembrim. Viņš bija Burbonu dinastijas pārstāvis, kurš atgrieza monarhiju Francijā pēc Napoleona pirmajām sakāvēm.

Viņš kļuva par karali pēc Burbonu monarhijas atjaunošanas pēc NapoleonaI gāšanas. Pēc atgriešanās tronī Luijs centās ieviest kompromisu starp tradicionālo karaļvalsti un jauno politisko kārtību — viņa valdīšanas režīms balstījās uz 1814. gada konstitūciju, Karoga (La Charte), kas noteica Francijas ierobežotu konstitucionālo monarhiju un saglabāja daļu no Revolūcijas un Napoleona reformām (piemēram, īpašuma tiesības, Napoleona civillikumu un administratīvo dalījumu).

Viņš dzimis Versaļā, bija Francijas karaļa Ludviķa XVI brālis un agrīnā mūža sākumā bija pazīstams kā Provansas grāfs. Pēc 1789. gada Frančurevolūcijas sākuma viņš palika Parīzē, bet pēc diviem gadiem aizbēga uz Beļģiju. Pēc Luija XVI nāves 1793. gadā un LuijaXVI dēla nāves 1795. gadā viņš sevi dēvēja par Luiju XVIII un dzīvoja ilgstošā trimdā. Trimdas gados viņš uzturēja burbonu galmu un meklēja atbalstu Eiropas monarhu vidū, dzīvojot dažādās valstīs — tostarp Beļģijā, Lielbritānijā (Hartvela), Vācijā un Krievijā — līdz varēja atgriezties pēc Napoleona pirmās abdikācijas 1814. gadā.

Luija valdīšana tika raksturota ar mēģinājumiem saglabāt mieru un konstitucionālu kārtību, taču viņam nācās balansēt starp dažādām politiskajām grupām: mērenajiem, kuri pieņēma 1814. gada Karogu, un ultra-royalistiem, kas prasīja stingrāku restaurāciju un revanšu pret revolucionāriem. Viņa valdību bieži vadīja spēcīgi ministri — piemēram, ar valsti strādāja Pierre-Roger Ducos, Talleyrand un vēlāk markīzs de Ribeaupierre un De Villèle —, un reālpolitika bieži tika noteikta parlamenta un ministru līmenī, nevis tikai no karaļa rīkojumiem.

• 1814: atgriešanās Francijā pēc Napoleona pirmās abdikācijas; pieņemta Karoga (La Charte), kas noteica konstitucionālas monarhijas pamatus.
• 1815 — Simts dienu periods: Napoleonam atgriežoties pie varas, Luijs īsi atstāja Franciju (pametot valsti atpakaļ uz trimdu) un vēlāk pēc Napoleona sakāves pie Vaterlo tika atjaunots tronī.
• 1815–1824: otra, ilgāka valdīšana, kad Luijs centās stabilizēt valsti, saglabājot daudzas no revolucionārajām un napoleoniešu reformām, bet arī pieļaujot atsevišķas restaurācijas tendences (piem., baltā terora un atbrīvošanas pret pretiniekiem gadījumi dažos reģionos).

Luijs XVIII neradīja jaunu absolūti centralizētu varu — viņš valdīja kā konstitucionāls monarhs ar Institūciju (parlamentu) un konstitucionālām garantijām. Viņa attieksme pret revolūciju un Napoleonu bija pragmatiska: lai nodrošinātu mieru un stabilitāti, tika saglabātas daudzas reformas, kas bija mainījušas Francijas sabiedrību un valsts iekārtu.

Personīgi Luijs bija pazīstams ar miermīlīgu, reizēm izsmalcinātu dabu, taču viņam arī bija veselības problēmas (piem., podagra un liekais svars), kas ietekmēja viņa aktīvo iesaisti ikdienas politiskajā darbībā. Viņš nebija tieši mantinieka — viņam nebija bērnu —, un pēc viņa nāves 1824. gadā tronī kāpa viņa brālis, kurš kļuva par Karali Karli X.

Luija XVIII vēsture ir svarīga, jo viņa laikmets iezīmē pāreju no revolūcijas un Napoleona radītajām pārmaiņām uz mēģinājumu atjaunot monarhiju, saglabājot daudzas no jauninājumiem, kas bija kļuvuši neatgriezeniski. Viņa valdīšana noteica Francijas politisko kursu 19. gadsimta sākumā un izveidoja pamatu vēlākām konfrontācijām starp restaurācijas režīmiem un liberālajiem spēkiem.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas bija Luijs XVIII?

J: Kā Luijs XVIII kļuva par karali?

J: Kāda veida monarhijā valdīja Luijs XVIII?

J: Vai Ludviķim XVIII kā konstitucionālam monarham bija kāda ietekme politikā?

J: Kāda bija Luija XVIII agrīnā dzīve?

J: Kas notika ar Luiju XVIII Franču revolūcijas laikā?

Jautājums: Kad nomira Luijs XVIII?

Meklēt pēc burta