Franču revolūcija 1789–1799: monarhijas gals, cēloņi un sekas

Francijā bija daudz problēmu, kas noveda pie revolūcijas:

1. Karaļu Luija XV un Luija XVI laikā Francija bija cīnījusies pret Prūsiju un Britu impēriju Septiņgadu karā. Tā atkal cīnījās pret Lielbritāniju Amerikas revolūcijā. Lai samaksātu par kariem, Francija aizņēmās daudz naudas, un valsts kļuva nabadzīga.
2. Augstās maizes cenas un zemās strādnieku algas radīja vienkāršo iedzīvotāju badu un nepietiekamu uzturu. Tas izraisīja viņu nepatiku pret bagātajiem muižniekiem, kuriem bija pietiekami daudz naudas, lai labi paēstu un uzceltu milzīgas savrupmājas.
3. Romas katoļu baznīca, kurai Francijā piederēja visvairāk zemes, uzlika nodokli par labību, ko sauca par desmito desmitu, un tas kaitēja nabadzīgākajiem un izsalkušajiem cilvēkiem, jo viņi nevarēja atļauties šo nodokli.
4. Apgaismības ideāli. Daudziem cilvēkiem nepatika absolūta karaļnama un muižniecības vara. Viņi redzēja, ka citās valstīs, piemēram, nesen izveidotajās Amerikas Savienotajās Valstīs, tādiem cilvēkiem kā viņi ir lielāka vara pār valdību. Viņi vēlējās arī reliģijas brīvību.
5. Pirmajam un otrajam slānim, t. i., garīdzniecībai un muižniecībai, bija visas privilēģijas un tiesības, bet trešajam slānim (visiem pārējiem, vidusšķiras pārstāvjiem, pilsētas strādniekiem un zemniekiem) bija jāmaksā desmitā tiesa un nodevas (nodokļi baznīcai un tiesai).

Pirms revolūcijas Francija bija sadalīta trīs muižās. Pirmā kārta bija garīdzniecība (baznīca). Tā veidoja 1 % iedzīvotāju. Otrā kārta bija muižniecība, kas arī veidoja 1 % iedzīvotāju. Pārējie gandrīz 98 % iedzīvotāju piederēja Trešajai muižai. Visu triju kārtu pārstāvji kopā veidoja ģenerālštābu.

1789. gada maijā karalis Luijs sasauca ģenerālpadomju sanāksmi, lai risinātu valsts naudas problēmas. Viņi tikās Versaļas pilī. Tomēr trešās kārtas pārstāvji bija sašutuši. Viņi bija sastādījuši sarakstu ar problēmām, kuras viņi vēlējās atrisināt, ko sauca par Cahiers de Doléance.

Trešās šķiras pārstāvji (vienkāršie iedzīvotāji) bija dusmīgi, ka viņiem tiek uzlikti vislielākie nodokļi, lai gan viņi bija visnabadzīgākā iedzīvotāju grupa. Viņi un finanšu ģenerāldirektors Žaks Nekers uzskatīja, ka baznīcai un muižniecībai būtu jāuzliek lielāki nodokļi.

Viņi arī vēlējās, lai balsojums ģenerālpilsoņu pilnsapulcē būtu taisnīgāks. Lai gan Trešajā muižā bija daudz vairāk locekļu nekā abos pārējos muižos, katrai muižai bija tikai viena balss ģenerālgenerālgenerālštābā. The Third Estate thought this could be improved by giving members of the Estates-General a vote each. Tomēr, apspriežoties ar pārējiem muižniecību pārstāvjiem, viņi nevarēja vienoties.

Nacionālās asamblejas izveide

Tā kā Pirmā un Otrā kārta neklausījās, Trešā kārta nolēma atdalīties un izveidot savu asambleju, kurā katram loceklim būtu balsstiesības. 1789. gada 10. jūnijā viņi izveidoja Nacionālo asambleju. Karalis mēģināja viņus apturēt, slēdzot Salle des États sanāksmju zāli, taču tā vietā viņi tikās slēgtā tenisa kortā. 20. jūnijā viņi deva tenisa laukuma zvērestu, kurā apsolīja strādāt, līdz būs izveidojuši jaunu Francijas konstitūciju.

Bastīlijas ieņemšana

1789. gada jūlijā, pēc Nacionālās asamblejas izveidošanas, muižniecība un karalis bija dusmīgi uz finanšu ģenerāldirektoru Žaku Nekeru, un viņi viņu atlaida. Daudzi parīzieši domāja, ka karalis gatavojas slēgt Nacionālo asambleju. Drīz Parīzē sākās nemieri un laupīšana.

1789. gada 14. jūlijā tauta nolēma uzbrukt Bastīlijas cietumam. Bastīlijas cietumā atradās ieroči, kā arī tas simbolizēja muižniecības varu un karaļa varu. Pēcpusdienā ļaudis bija ielauzušies Bastīlijā un atbrīvojuši septiņus tur ieslodzītos.

Parīzi pārņēma Trešās šķiras pārstāvji. Par pilsētas mēru kļuva Nacionālās asamblejas prezidents Žans Silvēns Beilijs, kurš tenisa laukuma zvēresta došanas laikā bija Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs. Žakam Nekeram tika atdots finanšu ģenerāldirektora amats. Drīz vien Parīzi apmeklēja karalis, kurš nēsāja sarkanbaltsarkano, baltsarkano un zilo (trīskrāsu) lentīti (kokardi), ko nēsāja revolucionāri. Līdz jūlija beigām revolūcija bija izplatījusies visā Francijā.

Nacionālā asambleja sāka veikt daudz izmaiņu. 4. augustā Nacionālā asambleja izbeidza baznīcas iekasētos īpašos nodokļus un pārtrauca muižnieku tiesības pār savu tautu, izbeidzot feodālismu. 26. augustā Nacionālā asambleja publicēja Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju, kuras autors bija muižnieks marķīzs de Lafajē.

Nacionālā asambleja sāka lemt par to, kāda tā būs saskaņā ar jauno konstitūciju. Daudzi deputāti, īpaši muižnieki, vēlējās izveidot senātu vai otru augšpalātu. Tomēr vairāk cilvēku nobalsoja par to, lai asambleja paliktu tikai viena. Karalim tika piešķirta apturēšanas veto tiesības attiecībā uz likumiem, kas nozīmēja, ka viņam būs tiesības tikai aizkavēt likumu pieņemšanu, nevis apturēt to pieņemšanu. Pēc tam, kad 1789. gada oktobrī Versaļas pilī karali uzbruka 7000 sieviešu pūlis, Lafajets pārliecināja karali pārcelties no Parīzes uz Tuilēriju pili.

Asambleja sāka dalīties dažādās politiskajās partijās. Vienā bija pret revolūciju noskaņotie, kuru vadīja muižnieks Žaks Antuāns Marī de Kazaless un baznīctēvs Žans Sifrēns Morī. Šī partija atradās labajā pusē. Otrā partija bija rojalisti demokrāti (monarhisti), kas vēlējās izveidot sistēmu, līdzīgu Lielbritānijas konstitucionālajai monarhijai, kurā karalis joprojām būtu valdības sastāvdaļa. Šai partijai piederēja Žaks Nekērs. Trešā partija bija Nacionālā partija, kas bija centriskā vai kreisi centriskā partija. Šajā partijā bija Honorē Mirabo un Lafajē.

Francijas baznīcas pārmaiņas

Jaunajā valdībā Romas katoļu baznīcai būs daudz mazāka vara nekā līdz šim. 1790. gadā tika atcelti visi īpašie nodokļi un baznīcas pilnvaras. Visu Baznīcas īpašumu pārņēma valsts. Ar 1790. gada 12. jūlija Civilkonstitūciju par garīdzniecību visi garīdznieki tika padarīti par valsts darbiniekiem un viņiem bija jādod zvērests jaunajai konstitūcijai. Daudziem garīdzniekiem, kā arī pāvestam Pijam VI šīs pārmaiņas nepatika. Revolūcionāri nogalināja simtiem cilvēku par atteikšanos dot zvērestu.

Darbs pie Konstitūcijas

1790. gada 14. jūlijā, gadu pēc Bastīlijas ieņemšanas, tūkstošiem cilvēku pulcējās Marsa laukumos, lai svinētu šo notikumu. Šarls Moriss de Taleirāns vadīja reliģisko misi. Pūlis, tostarp karalis un karaliskā ģimene, deva zvērestu par uzticību "nācijai, likumam un karalim". Tomēr daudzi muižnieki bija neapmierināti ar revolūciju un pameta valsti. Viņus sauca par emigrantiem.

Lai gan Ģenerālās asamblejas locekļi bija ievēlēti tikai uz gadu, visi Asamblejas locekļi bija nodevuši Tenisa tiesas zvērestu. Viņi bija apsolījuši turpināt darbu, līdz tiks pieņemta konstitūcija, bet konstitūcija vēl nebija pieņemta. Tika nolemts, ka locekļi turpinās strādāt, līdz tiks izstrādāta konstitūcija.

Asambleja turpināja darbu pie konstitūcijas un veica izmaiņas. Dižciltīgie vairs nevarēja savus titulus nodot saviem bērniem. To drīkstēja darīt tikai karalis. Pirmo reizi notika tiesas prāvas ar zvērinātajiem. Tika izbeigti visi tirdzniecības šķēršļi Francijas iekšienē, kā arī likvidētas arodbiedrības, ģildes un strādnieku grupas. Streiki tika aizliegti.

Daudzi cilvēki ar radikālām idejām sāka veidot politiskos klubus. Slavenākais no tiem bija Jakobīnu klubs, kas pauda kreisās idejas. Labējā spārna klubs bija Monarhiskais klubs. 1791. gadā tika ierosināts likums, kas neļāva dižciltīgajiem emigrantiem pamest valsti. Mirabo bija pret šo likumu, bet viņš nomira 2. aprīlī, un līdz gada beigām likums tika pieņemts.

Karaliskā ģimene cenšas pamest Parīzi

Luijam XVI nepatika revolūcija, taču viņš negribēja saņemt palīdzību no citām valstīm vai bēgt no Francijas kā emigranti. Ģenerālis Buils bija tādu pašu uzskatu un vēlējās palīdzēt karalim pamest Parīzi. Viņš teica, ka sniegs karalim un viņa ģimenei palīdzību un atbalstu savā nometnē Monmēdijā. Bēgšana tika plānota 1791. gada 20. jūnijā.

Karaliskā ģimene, tērpusies kalpu tērpā, pameta Parīzi. Tomēr viņu bēgšana nebija labi izplānota, un 21. jūnija vakarā viņi tika arestēti Varennā. Karalisko ģimeni nogādāja atpakaļ Parīzē. Asambleja apcietināja Luiju un viņa sievu Mariju Antuanetu un atstādināja karali no amata pienākumu pildīšanas.

Konstitūcijas papildināšana

Lai gan karalis bija mēģinājis aizbēgt, lielākā daļa Asamblejas locekļu joprojām vēlējās, lai karalis tiktu iekļauts valdībā, nevis lai būtu republika bez karaļa. Viņi vienojās, ka karalis būs figurants ar ļoti nelielām pilnvarām. Karalim būtu jādod zvērests valstij. Ja viņš to nedarītu vai ja viņš izveidotu armiju, lai uzbruktu Francijai, viņš vairs nebūtu karalis.

Dažiem cilvēkiem, tostarp Žakam Pjēram Briso, tas nepatika. Viņi uzskatīja, ka karalis būtu pilnībā jāatbrīvo no troņa un konstitūcijas. Brissot sagatavoja petīciju, un milzīgs pūlis sapulcējās Marsa laukumos, lai to parakstītu. Republikāņu līderi Žoržs Dantons un Kamils Desmulēns ieradās un teica runas.

Lai kontrolētu pūli, tika izsaukta Nacionālā gvarde, kuru vadīja Lafajets. Pūlis meta akmeņus uz karavīriem, kuri pirmie izšāva ar lielgabaliem pāri pūļa galvām. Kad pūlis turpināja mest akmeņus, Lafajets pavēlēja karavīriem šaut uz cilvēkiem. Tika nogalināti līdz 50 cilvēkiem. Pēc tam valdība slēdza daudzus politiskos klubus un laikrakstus. Daudzi kreiso radikāļu līderi, tostarp Dantons un Desmulēns, aizbēga uz Angliju vai slēpās Francijā.

Beidzot konstitūcija tika pabeigta. Luijs XVI atgriezās tronī un ieradās, lai dotu tai savu zvērestu. Viņš rakstīja: "Es apņemos to uzturēt mājās, aizstāvēt no visiem ārzemju uzbrukumiem un panākt tās izpildi ar visiem līdzekļiem, kas būs manā rīcībā." Nacionālā asambleja nolēma, ka 1791. gada 29. septembrī tā pārtrauks vadīt Franciju. Pēc šī datuma varu pārņems Likumdošanas asambleja.

Jaunā Likumdošanas asambleja pirmo reizi sanāca 1791. gada oktobrī. Saskaņā ar 1791. gada konstitūciju Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Karalis dalīja savu varu ar Likumdošanas asambleju, bet viņam bija tiesības apturēt (uzlikt veto) likumus, kas viņam nepatika. Viņam bija arī tiesības izvēlēties ministrus.

Likumdošanas asamblejā bija aptuveni 745 deputāti. 260 no viņiem bija "Feuillants" jeb konstitucionālie monarhisti. 136 bija žirondīni un jēkabīnieši, kreisā spārna liberāli republikāņi, kuri nevēlējās karali. Pārējie 345 deputāti bija neatkarīgi, bet viņi visbiežāk balsoja kopā ar kreiso spārnu.

Likumdošanas asambleja ne visai labi vienojās. Karalis izmantoja veto tiesības, lai apturētu likumus, kas paredzēja piespriest emigrantiem nāvessodu. Tā kā daudzi Asamblejas locekļi bija kreisi noskaņoti, viņiem tas nepatika.

Konstitūcijas krīze

Tauta vērsās pret karali Luiju XVI. 1792. gada 10. augustā revolucionāru grupas, ko sauca par Parīzes komūnu, biedri uzbruka Tuileriē, kur dzīvoja karalis un karaliene. Ķēniņš un karaliene nokļuva gūstā. Likumdošanas asambleja sasauca ārkārtas sanāksmi. Lai gan tajā piedalījās tikai trešdaļa deputātu un lielākā daļa no viņiem bija jakobīņi, viņi atstādināja karali no amata pienākumu pildīšanas.

Karš

Francijas revolūcija satrauca daudzu ārvalstu karaļus un imperatorus. Viņi nevēlējās revolūcijas savās valstīs. 1791. gada 27. augustā Svētās Romas impērijas/Austrijas Leopolds II, Prūsijas Frīdrihs Vilhelms II un Luija XVI svainis Šarls Filipss uzrakstīja Pilnicas deklarāciju. Deklarācijā tika prasīts Luiju XVI atbrīvot un izbeigt Nacionālās asamblejas darbību. Viņi solīja, ka iebruks Francijā, ja viņu prasības netiks ņemtas vērā. Revolucionāri šo deklarāciju uztvēra ļoti nopietni.

Pēc Likumdošanas asamblejas izveides problēmas neatrisinājās. Žirondīni vēlējās karu, jo viņi vēlējās pārcelt revolūciju uz citām valstīm. Karalis un daudzi viņa atbalstītāji, feiljoni, vēlējās karu, jo uzskatīja, ka tas padarīs karali populārāku. Daudzi francūži bija noraizējušies, ka emigranti varētu izraisīt nepatikšanas ārvalstīs pret Franciju.

1792. gada 20. aprīlī Asambleja nobalsoja par kara pieteikšanu Austrijai (Svētajai Romas impērijai). Viņi plānoja iebrukt Austrijas Nīderlandē, taču revolūcijas dēļ armija bija novājināta. Daudzi karavīri dezertēja. Drīz vien Austrijas pusē pievienojās Prūsija. Tās abas plānoja iebrukt. Kopā viņi 25. jūlijā uzrakstīja Brunsvikas manifestu, kurā solīja, ka, ja iebrukuma laikā netiks ievainota karaliskā ģimene, netiks ievainoti civiliedzīvotāji. Francūži uzskatīja, ka tas nozīmē, ka karalis Luijs XVI sadarbojas ar ārvalstu karaļiem. Prūsija iebruka Francijā 1792. gada 1. augustā. Šis Francijas revolucionāro karu pirmais posms turpinājās līdz 1797. gadam.

Septembra slaktiņi

Septembrī situācija pasliktinājās. Likumdošanas asamblejai gandrīz nebija pilnvaru. Neviena grupa nekontrolēja Parīzi un Franciju. Valstī iebruka Prūsijas armija. Revolucionāri bija ļoti nikni un vardarbīgi. Viņi sāka ieiet cietumos un nogalināt cilvēkus, kurus uzskatīja par Francijas nodevējiem. Visvairāk viņi ienīda Romas katoļu baznīcas priesterus, taču nogalināja arī daudzus muižniekus un vienkāršus cilvēkus. Līdz 7. septembrim tika nogalināti 1400 cilvēku.

Likumdošanas asambleja bija zaudējusi visas savas pilnvaras. Francijai bija vajadzīga jauna valdība. 1792. gada 20. septembrī tika izveidots Nacionālais konvents. Konventā bija gan žirondīni, gan radikālie jēkabīnieši.

Luija XVI nāvessoda izpilde

Brunsvikas manifests daudziem bija radījis aizdomas par karali. Viņi domāja, ka viņš kopā ar Prūsijas un Austrijas valdniekiem plāno iebrukt Francijā. 1793. gada janvārī Nacionālais konvents balsoja un atzina Luiju XVI par vainīgu "sazvērestībā pret sabiedrības brīvību un vispārējo drošību". Divdesmit pirmā janvāra vakarā karalis tika sodīts ar giljotīnu. Arī karaliene Marija Antuanete tika sodīta ar nāvi sešpadsmitajā oktobrī.

Sacelšanās Vandē

Vandejas apgabala iedzīvotājiem nepatika revolucionārā valdība. Viņiem nepatika 1790. gadā pieņemtajā Baznīcas civilajā konstitūcijā ietvertie noteikumi par baznīcu un 1793. gadā ieviestie jaunie nodokļi. Viņiem nepatika arī tas, ka viņi bija spiesti pievienoties Francijas armijai. Martā viņi sacēlās pret valdību. Karš ilga līdz 1796. gadam. Revolucionārā Francijas armija nogalināja simtiem tūkstošu Vandejas iedzīvotāju (vendiešu).

Jakobīni sagrābj varu

Kad karalis bija miris, Nacionālais konvents pieņēma jaunu republikānisko konstitūciju, kas stājās spēkā 24. jūnijā. Tā bija pirmā konstitūcija, kurā nebija iekļauts karalis un kurā katram Francijas iedzīvotājam bija balsstiesības. Tomēr tā nekad nenāca pie varas, jo radās nesaskaņas starp jēkabīnistiem un žiroņdiniekiem. Karš ar Austriju un Prūsiju radīja valstij finansiālas problēmas. Maize bija ļoti dārga, un daudzi cilvēki vēlējās, lai situācija mainītos. 1793. gada jūnijā varu sāka pārņemt Jakobīni. Viņi vēlējās arestēt daudzus žordeņu Nacionālā konventa locekļus. Jūlijā viņi kļuva vēl dusmīgāki, kad žordeoniste Šarlote Kordeja nogalināja jēkabīnistu Žanu Polu Maratu.

Līdz jūlijam apvērsums bija pabeigts. Jēkabiņi bija pārņēmuši varu. Viņi ieviesa jaunus, radikālus likumus, tostarp jaunu republikānisko kalendāru ar jauniem mēnešiem un desmit dienu nedēļām. Viņi palielināja armiju un nomainīja virsniekus pret cilvēkiem, kas bija labāki karavīri. Dažu turpmāko gadu laikā tas palīdzēja republikāņu armijai atvairīt austriešu, prūšu, angļu un spāņu uzbrukumus.

Terora valdīšana

1793. gada jūlijā jakobīnis Maksimiliāns de Robespjērs un astoņi citi vadošie jakobīnīši izveidoja Sabiedriskās drošības komiteju. Tā bija ietekmīgākā grupa Francijā. Šī grupa un Robespjērs bija atbildīgi par terora valdīšanu. Robespjērs uzskatīja, ka, ja cilvēki baidīsies, revolūcija noritēs labāk. Terora valdīšana ilga no 1793. gada pavasara līdz 1794. gada pavasarim.

Terora valdīšanas laikā gāja bojā ne tikai muižnieki. Ikvienu, kurš pārkāpa Jakobīnes likumus vai bija pat aizdomās par likumu pārkāpšanu vai darbu pret tiem, varēja arestēt un nosūtīt uz giljotīnu, vairumā gadījumu bez tiesas. Pat ietekmīgiem cilvēkiem, kas bija iesaistīti Jakobīnu apvērsumā, tika izpildīts nāvessods. Ieslodzītos no cietumiem uz "Madame Guillotine" (giljotīnas iesauka) nogādāja atvērtā koka ratiņā, ko sauca par tumbrelu.

Saskaņā ar ierakstiem ar giljotīnu tika sodīti 16 594 cilvēki. Iespējams, ka Terora valdīšanas laikā cietumā nomira vai tika nogalināti līdz pat 40 000 cilvēku.

Līdz 1794. gada jūlijam cilvēki sāka vērsties pret Maksimiliānu de Robespjēru. Viņš un viņa vadītais Revolucionārais tribunāls sešu nedēļu laikā bija nogalinājis 1300 cilvēku. 27. jūlijā pret viņu vērsās Nacionālais konvents un Sabiedriskās drošības komiteja. Robespjērs centās saņemt palīdzību no Konventa labējā spārna locekļiem, taču viņam tas neizdevās.

Dienu vēlāk Robespjērs un daudzi viņa atbalstītāji Parīzes komūnā tika notiesāti uz nāvi ar giljotīnu bez jebkādas tiesas. Šo reakciju pret Robespjēru sauc par termidoru reakciju.

Tagad, kad terors bija beidzies, Nacionālais konvents sāka izstrādāt jaunu konstitūciju, ko nosauca par III gada konstitūciju. Konstitūcija stājās spēkā 1794. gada 27. septembrī.

Ar jauno konstitūciju tika izveidota Direktorija (Directoire), kas bija pirmā divpalātu (sadalīta divās palātās) Francijas valdība. Parlamenta apakšpalātā - parlamentā - bija 500 deputātu. To sauca par Piecsimt locekļu padomi (Conseil de Cinq-Cent). Augšpalātā, Senātā, bija 250 locekļi, un to sauca par Vecāko padomi (Conseil des Anciens). Conseil des Anciens katru gadu no saraksta, ko izveidoja Conseil de Cinq-Cent, izvēlējās piecus direktorus. Šī grupa bija atbildīgā un saukta par direktoriju.

Lai gan 1793. gada konstitūcija deva balsstiesības visiem Francijas iedzīvotājiem, saskaņā ar šo konstitūciju balsot varēja tikai cilvēki ar noteiktu īpašumu. Direktorija bija daudz konservatīvāka nekā valdības Francijā kopš 1789. gada. Tauta bija nogurusi no radikālām pārmaiņām un nestabilām valdībām. Direktorijas laikā situācija bija daudz stabilāka nekā iepriekš.

Tomēr direktori nepatika tautai - īpaši jakobīniem, kuri vēlējās republikas izveidošanu, un rojalistiem, kuri vēlējās jaunu karali. Francijas naudas problēmas neatrisinājās. Direktori ignorēja vēlēšanas, kas nenotika tā, kā viņi vēlējās. Viņi ignorēja konstitūciju, lai darītu lietas, kas ļautu kontrolēt tautu. Viņi izmantoja notiekošo karu un armiju, lai saglabātu savu varu.

18. brūmeru apvērsums

18. brūmārs iezīmē Franču revolūcijas republikāniskās daļas beigas, kad Napoleons Bonaparts pārņēma varu.