1791. gada Francijas Konstitūcija bija pirmā rakstītā Francijas Konstitūcija, ko sagatavoja un pieņēma Nacionālā konstitūcijas sapulce pēc 1789. gada notikumiem. Jaunā Francijas valdība to sāka piemērot 1791. gadā, un konstitūcijas ievadā tika iekļauta Cilvēka un pilsoņa tiesībudeklarācija. Dokuments bija mēģinājums nostiprināt revolūcijas laikā iegūtās brīvības, vienlaikus ierobežojot varu ar rakstītu likumu.

Fons un pieņemšana

Konstitūciju izstrādāja Nacionālā konstitucionālā asambleja (Constituent Assembly) un oficiāli pieņēma 1791. gada 3. septembrī. Mērķis bija izveidot konstitucionāla monarhija, kur karalim būtu noteiktas, bet ierobežotas tiesības, un lielāka daba likumdevējai varai pāriestotu tautai caur pārstāvniecisku institūciju.

Galvenās iezīmes

  • Konstitūcija noteica varas dalīšanas principu: likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas bija jānošķir un jāierobežo viena ar otru.
  • Likumdevēja vara pēc konstitūcijas bija paredzēta pārstāvnieciskai asamblejai — Legislatīvajai asamblejai —, nevis vēlākajam likumdevējam, kas radās revolūcijas nākamajā, radikālākajā posmā. Karalis un ministri veidoja izpildvaru, bet tiesu vara tika pasludināta par neatkarīgu.
  • Balsošanas tiesības bija ierobežotas: vēlētājiem bija jāatbilst īpašuma vai nodokļu prasībām (tā dēvētie "aktīvie pilsoņi"), kas nodrošināja balsstiesības galvenokārt turīgākajām buržuāzijas grupām.
  • Valsts iekārta paredzēja, ka karalim tiek piešķirtas ievērojamas izpildvaras funkcijas, bet viņam nav absolūtas varas — konstitūcija paredzēja pretlikumīgu (suspensīvu) veta tiesību mehānismus un ministru amatu, kuru darbība bija saistīta ar karaļnama autoritāti.

Konflikti un sabrukums

Kaut arī konstitūcija centās apvienot revolūcijas idealizētās brīvības ar stabilu pārvaldes modeli, drīz vien radās nopietnas domstarpības par to, cik plašas pilnvaras Francijas karalim būtu jāatstāj. Karalis Luijs XVI jau 1791. gada jūnijā mēģināja aizbēgt (slavenā Varēnas bēgšanas epizode), kas būtiski grauj viņa uzticamību un palielināja opozīciju pret monarhiju.

Radikālākas politiskās grupas, īpaši jakobīniem, bija pret monarhiju kā institūciju un centās virzīt sabiedrību uz republikas izveidi. Turklāt ārpolitiskie spiedieni — drīz pēc tam sekojošie kari ar Austrijas un Prūsijas koalīciju — vēl vairāk saasināja iekšpolitiskās pretrunas.

Rezultātā 1792. gada 10. augustā notika Parīzes Tuilēriju pils ieņemšana, pēc kuras karaliskā vara faktiski tika suspendēta un karaliskā ģimene aizturēta. Oficiāli monarhija tika atcelta neilgi pēc tam, un 1792. gada septembrī tika izveidots republikānisks pārvaldes orgāns.

Vēsturiskā nozīme un mantojums

1791. gada konstitūcija ir svarīga kā pirmais sistemātiskais mēģinājums Francijā pāriet uz liberālu, buržuāzisku konstitucionālu monarhiju, kur vara tiek ierobežota ar likumu un politiskās tiesības saistītas ar īpašumu un nodokļu slogu. Lai gan šāds modelis īsā laikā sabruka un revolūcija turpinājās, konstitūcija atstāja būtisku ietekmi uz politiskajām idejām par pārstāvniecību, varas dalīšanu un cilvēktiesībām, kuru jaunās valstis un nākamās Francijas konstitūcijas attīstīja tālāk.