Karalis Prūzijā (Prūsijas karalis): tituls un vēsture 1702–1806
Prūsijas karalis bija monarha tituls, ko Brandenburgas markgrofijas — vēlākas Prūsijas — valdnieki sāka lietot sākot ar 1701. gadu. Tituls radās no politiskas un teritoriālas situācijas: Brandenburgas kurfirsti valdīja gan Brandenburgā (Svētās Romas impērijas teritorijā), gan Kurzemē un parastajās hercogistēs, tai skaitā ārpus impērijas esošajā Ducātā — Prūsijā.
Kā radās tituls
Brandenburgas kurfirsti un markgrāfi ilgi vēlējās paaugstināt savu statusu līdz karaļa līmenim, taču zināja, ka Svētās Romas imperators nevar atļaut, ka karaļa tituls tiktu lietots impērijas teritorijā — tas grautu imperatora pārākumu un citu kurfirstu privilēģijas. Risinājums bija noslēgt izņēmuma rakstura vienošanos par titulu, kas attiektos tikai uz zemēm ārpus impērijas robežām.
Frīdrihs III (Brandenburgas kurfirsts) panāca vienošanos ar imperatoru Leopoldu I, un 1701. gada 18. janvārī viņš Kronbergā/Konigsbergā kronējās par Karali Prūsijā (lat. Rex in Prussia), pēc tam kļūstot par Frīdrihu I. Šī atļauja bija saistīta ar politisku un militāru atbalstu imperatoram kontekstā ar Spānijas mantojuma karā un ar pragmatisku principu — tituls “Karalis in Prūsija” skaidri norādīja, ka karalis stāv ārpus impērijas jurisdikcijas attiecībā uz Prūsiju.
Titula attīstība un 1772. gads
Sākotnēji oficiālais formulējums bija “Karalis in Prūsija” (karalis Prūsijā), kas akcentēja robežu starp karalisko hercogisti ārpus impērijas un Brandenburgas zemēm impērijā. Titulu lietoja Frīdrihs I (1701–1713), pēc tam Frīdriha Vilhelma I (1713–1740) laikā valsts centralizācija un armijas stiprināšana turpinājās, bet nozīmīgas izmaiņas radīja Frīdriha II (Frīdrihs Lielais; valdīja 1740–1786) politika.
1772. gada Pirmās Polijas dalīšanas kontekstā Frīdrihs II anektēja plašas teritorijas bijušajā Polijas–Lietuvas Commonwealth teritorijā, tostarp zemes, kas iepriekš bija daļa no tā sauktās “Karaliskās Prūsijas”. Pēc šo aneksiju daļas apvienošanas ar Hohenzollernu valdījumiem Frīdrihs sāka biežāk un stingrāk lietot titulu “Karalis Prūsijā/Prūsijas karalis” arī ar nolūku nostiprināt suverenitāti un leģitmizēt paplašināto valsti.
1806. gads un tālāk
Svētās Romas impērijas autoritāte vājinājās 18. gadsimta beigas un īpaši Napoleona karu gaitā. 1806. gadā, pēc Napoleona uzvarām un Vācijas politiskajām pārmaiņām, imperators Franciss II oficiāli izbeidza impēriju. Impērijas sabrukums deva Hohenzollernu karaļiem pilnīgu ārpolitisku brīvību pret agrāko imperatora simbolisko varu — bet pats tituls turpināja pastāvēt un attīstīties kā Prūsijas monarhu oficiālā valdnieka amata nosaukums.
Kopsavilkums un nozīme
- 1701/1702: titula rašanās un Frīdriha I kronēšanās (bieži minēs 1701. gadu kā sākumu).
- “Karalis in Prūsija” pret “Karalis Prūsijā/Prūsijas karalis”: juridisks un diplomātisks kompromiss — sākotnēji karalis tikai ārpus impērijas, vēlākas aneksijas ļāva plašāk lietot karaļa titulu.
- 1772: Pirmā Polijas dalīšana un Frīdriha II nostiprināšanās kā lielvalsts vadītājam, kas ietekmēja titula lietojumu un nozīmi.
- 1806: Svētās Romas impērijas beigas — formāla imperatora vara pazuda, un Prūsijas karaļi kļuva pilnīgi suverēni ārpolitiskā nozīmē.
Prūsijas karaļa tituls turpināja pastāvēt arī pēc 1806. gada un bija viens no galvenajiem Vācijas politiskā projekta elementiem līdz Hohenzollernu monarhijas beigām 1918. gadā. Tā attīstība atspoguļo pārmaiņas Eiropas varu samēros, suverenitātes jēdzienā un attiecībās starp imperiālām institūcijām un reģionālajām monarhijām.
