Sardīnijas karaliste (Sardīnijas–Pjemontas): vēsturisks pārskats

Sardīnijas karaliste (Sardīnijas–Pjemontas) — vēsturisks pārskats: no 1324. gada monarhijas, Hābsburgiem un Savoju dinastijas līdz Turīnai un Itālijas apvienošanai 1861.

Sardīnijas karaliste bija monarhija, kas valdīja Itālijas Sardīnijas salā. Tā tika izveidota 1324. gadā. Tā tika nodota Hābsburgu kungu mājai. Galu galā viņi bija spiesti to atdot Savojas namam. Tā kā Savojas nams valdīja arī Pjemontā, karalisti dažkārt dēvēja par Sardīnijas-Pjemontas karalisti. Savoju dzimta valdīja no 1720. gada līdz 1861. gadam, kad Itālija oficiāli apvienojās. Savoju dzimtas laikā valsts galvaspilsēta bija Turīna. Teritorijā ietilpa arī Dženovas pilsēta un apkārtējās zemes. Itāļu valodā tā bija pazīstama kā Sardīnijas reģions (Regno di Sardegna).

Sākotnēji karaļvalsti veidoja Korsikas un Sardīnijas salas. Suverenitāti pār abām šīm salām pieprasīja pāvesti. Spānijas valdīšanas laikā valsti pārvaldīja vietnieki.

Vēsturisks konteksts un attīstība

Viduslaikos Sardīnija un Korsika atradās dažādu vietējo valdījumu (giudicati) un citu reģionālo spēku ietekmes laukā; 13.–14. gadsimtā papežu politiskās prerogatīvas un Aragonas ekspansija noveda pie tā, ka titulālais karaļvārds pār Sardīniju kļuva par svarīgu reģionālu vienību. Reāla ārvalstu ietekme un pārvalde bieži notika caur vietniekiem vai vicerajiem.

Spānijas (Aragonas un vēlāk Habsburgu) pārvaldība ilga vairāku gadsimtu garumā, bet pēc Lielās spāņu mantošanas kara (1701–1714) un Utrehtas miera līguma 1713. gadā Sardīnija īslaicīgi nonāca Hābsburgu (Austrijas) varā. Pēc starptautisku sarunu un līgumu sērijas Savojas dinastija 1720. gadā ieguva Sardīnijas karalistes kroni (to var uzskatīt par galveno brīdi, kad Savojas namam radās modernā "Sardīnijas–Pjemontas" valsts forma).

Sardīnijas–Pjemontas perioda īpatnības (1720–1861)

• Teritoriālā struktūra: Savojas dinastijai bez Sardīnijas piederēja arī Pjemonta, Turīna kā galvaspilsēta, Savojas un Nāicas (Nizza) taupības, vēlāk 19. gadsimtā tika pievienota Dženova un tās apkārtne.
• Politiskā un administratīvā reforma: Savojas valdnieki modernizēja administrāciju, tiesu sistēmu un armiju — šīs reformas padarīja valsti par spēcīgāko un ietekmīgāko Pus-Itālijā.
• Konstitucionālās izmaiņas: 1848. gadā tika pieņemts Statuto Albertino — piemontiešu konstitūcija, kas vēlāk kļuva par Itālijas karaļvalsts konstitūciju pēc apvienošanās.
• Loma Itālijas apvienošanā: Sardīnijas–Pjemontas bija galvenais apvienošanās (Risorgimento) balsts 19. gadsimtā. Valsts diplomātiskos un militāros centienus vadīja tādas personības kā Kamillo Benso (Kāvurs) valdības līmenī un karavīri, kā arī brīvprātīgie vadībā. Pjemontes-Sardīnijas alianse ar Franciju 1859. gadā pret Austrijas impēriju nodrošināja svarīgus teritoriālus ieguvumus ziemeļu Itālijā.

No karaļvalsts līdz Itālijas karalistei

19. gadsimta vidū, pateicoties politiskai vadībai, diplomātijai un militārajai aktivitātei, Sardīnijas–Pjemontas paplašināja savu ietekmi pār Itālijas pussalas ziemeļdaļu un centās integrēt centrālās un dienvidu teritorijas. 1860. gadā Savojas nama valdnieki sarunās ar Franciju veica teritoriālas korekcijas (piemēram, Nāicas un Savojas nodošana Francijai), savukārt 1861. gadā Karalis Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele II) tika pasludināts par Itālijas karaļvalsts valdnieku, līdz ar to Sardīnijas karaliste kā atsevišķs politisks subjekts praktiski beidza pastāvēt — tās institūcijas un konstitucionālā kārtība pārgāja uz apvienoto Itāliju.

Īsi hronikas punkti

• 1324 — karaļvalsts izveide kā jēdziens un papildu tiesību piešķiršana tituliem.
• 14.–18. gadsimts — Aragonas/Spānijas ietekme, valsti pārvaldīja vietnieki/vicereji.
• 1713 — pēc Utrehtas miera daļa Itālijas teritoriju mainās; īslaicīga Hābsburgu ietekme Sardīnijā.
• 1720 — Sardīnijas kronis nonāk Savojas dinastijā; sākas modernā Sardīnijas–Pjemontas valsts veidošanās.
• 1815 — pēc Vīnēnas kongresa paplašinātas Savojas namam piederošās teritorijas, iekļaujot arī Dženovu.
• 1848 — Statuto Albertino (konstitucionālas pārmaiņas).
• 1859–1861 — militāri un diplomātiski process, kas noveda pie Itālijas apvienošanās; 1861. gadā izveidojas Itālijas karaļvalsts.

Kopsavilkums: Sardīnijas karaliste, īpaši Savojas vadībā kā Sardīnijas–Pjemontas valsts, spēlēja centrālu lomu modernās Itālijas radīšanā. No viduslaiku reģionālas jūras salas varas tā pārauga par modernu konstitucionālu monarhiju, kas 19. gadsimtā virzīja apvienošanās procesu un kļuva par pamatu apvienotajai Itālijas valstij.

Meklēt pēc burta