Viktors Emanuels II Itālijas pirmais apvienotās valsts karalis

Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele Maria Alberto Eugenio Ferdinando Tommaso; 1820. gada 14. marts - 1878. gada 9. janvāris) bija Sardīnijas karalis no 1849. gada līdz 1861. gada 17. martam. Šajā datumā viņš pieņēma Itālijas karaļa titulu un kļuva par pirmo apvienotās Itālijas karali kopš 6. gadsimta. Šis tituls viņam piederēja līdz pat nāvei 1878. gadā. Itāļi viņu sauca par "dzimtenes tēvu" (itāļu: Padre della Patria).

Viktors Emanuēls piedzima Turīnā, Palazzo Carignano. Viņš piedzima kā Carignano prinča titula mantinieks, kas bija viens no augstākajiem Sardīnijas karaļnama locekļiem aiz paša monarha. Viņš kļuva par Sardīnijas karalistes valdnieku, kad viņa tēvs atteicās no amata.

Agrīnā dzīve un izglītība

Viktors Emanuēls II bija karaliskās dinastijas Savoja (Savoja karaļnams) pārstāvis. Viņa tēvs bija karalis Karlo Alberts (Carlo Alberto), kas 1848. gadā piešķīra valstij konstitūciju (Statuto Albertino). Māte bija Marija Tereze no Austrijas. Viktors Emanuēls saņēma tradicionālu aristokrātisku audzināšanu, guva militāru apmācību un piedalījās valdības un diplomātijas norisēs kā karaļnama pārstāvis.

Valdīšana Sardīnijas karalistē un Itālijas apvienošanas process

Viktors Emanuēls kļuva par Sardīnijas karali pēc tēva Karlo Alberta atteikšanās 1849. gadā, kas notika pēc neveiksmēm karā pret Austrijas impēriju (Novaras kauja). Kā konstitucionāls monarhs viņš sadarbojās ar saviem valdības vadītājiem un diplomātiem, īpaši ar premjerministru Kamillo Benso di Kavūru (Camillo Benso, Conte di Cavour), kurš vadīja politiku, kas centās apvienot Itāliju zem Sardīnijas vadības.

Svarīgi notikumi apvienošanas procesā:

• 1859. gadā Sardīnija, sadarbojoties ar Francijas imperatoru Napoleonu III, uzbruka Austrijai — tā dēvētais Otrais itāļu neatkarības karš, kas deva Sardīnijai Lombardiju.
• 1860. gadā Džuzepes Garibaldi vadītā "Tūkstošnieka ekspedīcija" (Spedizione dei Mille) izbeidza Borbonu varu Neapoles karaļvaldē; pēc tam notika aneksijas referendumi Sicīlijā un citos dienvidu reģionos.
• 1861. gada 17. martā Itālijas parlamenta (Kongresa) slēgtā sesijā Viktors Emanuēls tika pasludināts par Itālijas karali — tā radās Itālijas Karaliste (Regno d'Italia).
• Roma kļuva par pilnīgu Itālijas galvaspilsētu vēlāk: 1870. gadā, pēc Francijas karaspēka iziešanas no Romas, pilsēta tika anektēta un 1871. gadā oficiāli kļuva par valsts galvaspilsētu.

Iekšējā politika un reformas

Kā monarhs Viktors Emanuēls saglabāja konstitucionālo režīmu, ko nodrošināja Statuto Albertino. Viņa valdīšanas laikā notika piepūles valsts centralizācijai, armijas modernizācijai un administrācijas sakārtošanai, lai apvienotā valsts funkcionētu. Tika paplašināta dzelzceļa tīkls, attīstīta infrastruktūra un veiktas finanšu reformas, lai saliedētu dažādu itāļu valstu ekonomiku.

Personīgā dzīve, ģimene un nāve

Viktors Emanuēls 1842. gadā apprecējās ar Mariju Adelaīdi no Austrijas (Adelaide of Austria). No šīs laulības izauga dēls Umberto I, kurš pēc Viktora Emanuela nāves 1878. gada 9. janvārī kļuva par Itālijas karali. Viktors Emanuēls II nomira 1878. gadā, aiz sevis atstājot gan politisko mantojumu, gan arī diskusijas par monarhijas lomu jaunajā nacionālajā valstī.

Mantojums un atcerēšanās

Viktors Emanuēls II ir viens no centrālajiem Itālijas Apvienošanās (Risorgimento) simboliem. Viņa attēls un vārds tiek saistīts ar nacionālās vienotības ideju. Viņa piemiņu godā vairākas pieminekļu vietas — vispazīstamākais ir Viņam veltītais piemineklis Romā, saukts par Vittoriano vai Altare della Patria, kurā atrodas arī viņa kapenis. Lai gan vēsturiskie vērtējumi par viņa lomu atšķiras — daļa vēsturnieku uzsver viņa pragmatismu un politisko atbalstu apvienošanai, citi norāda uz kompromisiem, kas tika pieļauti — viņš paliek svarīga figūra Itālijas nacionālajā atmiņā.

Meklēt pēc burta