Lielbritānijas Karaliste (1707–1800): izveide, pārvalde un apvienošanās

Lielbritānijas Karaliste (1707–1800): stāsts par Savienības aktu, Vestminsteras pārvaldi, politisko apvienošanos un ceļu uz 1801. gada apvienošanu ar Īriju.

Lielbritānijas Karaliste, 1707. gada savienības aktos nosaukta par Lielbritāniju un dēvēta par "Lielbritānijas Apvienoto Karalisti" un "Vienoto Karalisti", bija valsts Britu salās Rietumeiropā, kas pastāvēja no 1707. līdz 1800. gadam. Tā tika izveidota, apvienojot Skotijas karalisti un Anglijas karalisti saskaņā ar Savienības aktiem, lai izveidotu vienotu karalisti, kas ietvēra visu Lielbritānijas salu un daudzas salas ap to. Jauno valsti pārvaldīja jauns vienots parlaments un valdība, kas atradās Vestminsterā, Londonā. Abas iepriekšējās karalistes - Skotija un Anglija - bija izveidojušas personālu savienību, un tām bija viens un tas pats valsts galva, jo 1603. gadā pēc karalienes Elizabetes I nāves par Anglijas karali kļuva Skotijas karalis Džeimss VI.

1801. gadā ar 1800. gada Savienības aktu Lielbritānijas Karaliste un Īrijas Karaliste tika apvienotas Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā Karalistē pēc 1798. gada īru sacelšanās apspiešanas.

Izveides iemesli un process

Savienība 1707. gadā nebija nejaušība — tā bija ilgstošu politisku, ekonomisku un dinastisku apsvērumu rezultāts. Svarīgākie faktori bija:

• Dinastiskā vienība: kopš 1603. gada Anglijai un Skotijai bija viens monarhs (personālā savienība), kas samazināja šķelšanos troņa jautājumos, taču radīja nepieciešamību skaidrākai konstitucionālai kārtībai.
• Ekonomiskie motīvi: Skotijas neveiksmīgā kolonizācijas mēģinājuma (Darjēna projekts) rezultātā valsts bankrota tuvumā, kā arī vēlme nodrošināt brīvu piekļuvi Anglijas tirdzniecības tirgiem un kolonijām — tas veicināja vēlmi pēc ekonomiskas apvienošanās.
• Drošības apsvērumi: Lielbritānijai bija stratēģiska interese samazināt iespējamās konfrontācijas Eiropā un nodrošināt vienotu ārpolitiku pret konkurējošajām lielvarām.

Savienību formalizēja divu pušu likumi — Anglijas un Skotijas Parlamentu pieņemtie Acts of Union (1707), pēc kuriem tika likvidētas atsevišķās parlamentārās institūcijas un izveidots vienots Parlaments Vestminsterā.

Pārvalde un institūcijas

Jaunā valsts bija konstitucionāla monarhija ar kopīgu galvu (monarhu) un vienotu parlamentu, kas sastāvēja no House of Commons un House of Lords. Tomēr Savienības noteikumi paredzēja vairākas īpašas garantijas Skotijai:

• Skotijas tiesu sistēma un civiltiesības palika atsevišķas; Skotijas likumi saglabāja savu neatkarību.
• Skotijas Baznīca (Church of Scotland) tika saglabāta kā nacionāla institūcija.
• Skotija saņēma reprezentāciju jaunajā parlamentā: 45 deputāti Apakšpalātā un 16 pārstāvji Augstpalātā (represantatīvie hercogi un baroni).
• Kontrolēta muitas un nodokļu politika — finansiālas vienošanās nodrošināja kompensācijas dažādiem grupējumiem un risināja Savienības radītās pārklapjošās intereses.

Vēl viena būtiska pārmaiņa bija politiskā birokrātijas un ministriju attīstība, kas 18. gadsimta gaitā deva vietu tādām institūcijām kā mūsdienu nozīmē saprotamā premjerministra funkcija un centralizētai fiskālajai pārvaldībai.

Kulturālā, saimnieciskā un militārā ietekme

Savienība deva impulsu tirdzniecībai, rūpniecībai un koloniālai paplašināšanai. Lielbritānijas Karaliste kļuva par nozīmīgu jūras lielvaru — spēcīga karaflote aizsargāja tirdzniecības ceļus un veicināja koloniju izaugsmi.

• Industrializācijas sākums: 18. gadsimtā Anglija un vēlāk arī Skotija sāka attīstīt rūpniecību — tekstilrūpniecība, kokapstrāde, lauksaimniecības modernizācija.
• Finanšu tirgi: Londonas kapitāls un banku sistēmas izaugsme nodrošināja līdzekļus laivām, tirdzniecībai un koloniālajām investīcijām.
• Kultūras un intelektuālais uzplaukums: Skotijas Apgaismība (Dž. Millars, A. Smitss u.c.) deva nozīmīgu ieguldījumu filozofijā, ekonomikā un zinātnē.

Pretreakcijas un nemieri

Savienība negāja bez pretestības. Jacobītu sacelšanās 1715. un 1745. gadā centās atjaunot Stuartu dinastiju — pēdējais mēģinājums tika apsists pie Culloden (1746), kas noveda pie Skotijas augstkalnu (“Highlands”) politikas stingrākas integrācijas un vēlākām sociālām pārmaiņām (piemēram, tā dēvētie Highland Clearances).

Ceļš uz 1801. gada apvienošanu ar Īriju

Beigu gados 18. gadsimtā, pēc 1798. gada īru sacelšanās un bažām par franču revolūcijas izplatīšanos, Lielbritānijas valdība vēlējās ciešāku kontroli pār Īriju. Rezultātā tika pieņemts 1800. gada Savienības akts, kas stājās spēkā 1801. gada 1. janvārī un izveidoja Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti. Šī apvienošanās noveda pie Īrijas Parlamenta likvidācijas un Īrijas pārstāvēšanas jaunajā Londonas parlamentā, kā arī pie Union Flag (Apvienotās Karalistes karoga) atjaunināšanas, iekļaujot Sv. Patrika krustu.

Mantojums

Lielbritānijas Karalistes periods (1707–1800) ir svarīgs posms, kas noteica modernās Apvienotās Karalistes pamatus: tika izveidoti kopējas pārvaldības mehānismi, attīstījās ekonomiskā un rūpnieciskā kapacitāte, nostiprinājās jūras vara un paplašinājās impērija. Tajā pašā laikā tika saglabātas daudzas Skotijas institūcijas un tradīcijas, kas joprojām atspoguļojas mūsdienu Apvienotās Karalistes tiesiskajā un kultūras daudzveidībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Lielbritānijas Apvienotā Karaliste?

J: Kādas zemes ietilpa karalistē?

J: Vai starp Skotiju un Angliju pastāvēja personālā savienība?

J: Kā Īrija kļuva par šīs savienības daļu?

J: Kur sanāca šīs karalistes parlaments?

J: Vai Lielbritānija pārvaldīja arī citas zemes ārpus savām robežām?

Meklēt pēc burta