Džeimss VI un I (1566. gada 19. jūnijs – 1625. gada 27. marts) bija Skotijas karalis kā Džeimss VI un Anglijas un Īrijas karalis kā Džeimss I. Viņš bija pirmais monarhs, kuru bieži sauca par Lielbritānijas karali, jo viņa valdīšana apvienoja kroņus, ja arī ne tūlītēji valstu pārvaldi. Skotijā viņš bija karalis no 1567. gada 24. jūlija (kad viņa māte Skotijas karaliene Marija atteicās no troņa) līdz savai nāvei, bet Anglijā un Īrijā valdīja no 1603. gada 24. marta, kad mira Elizabete I.
Agrā dzīve un varas pārņemšana
Džeimss piedzima 1566. gadā un kļuva par monarhu jau zīdaiņa vecumā pēc mātes atteikšanās no troņa 1567. gadā. Viņa valdīšanu Skotijā pamatā īstenoja regenti, kamēr viņš izauga un 1583. gadā oficiāli pārņēma pilnu varu. Būdams Marijas dēls, viņš bija Elizabetes I tuvākais protestantu radinieks, tāpēc pēc Elizabetes nāves 1603. gadā angļu troni piekrita nodot Džeimsam, tā radot tā saukto kronu vai personisko savienību starp Abām Karalistēm.
Personiska savienība un centieni pēc apvienošanas
Viņa kļūšana par Anglijas karali nozīmēja pirmo reizi, kad Anglija un Skotija dalījās vienā monarhā. Džeimss centās izveidot ciešāku politisku un administratīvu vienību starp valstīm — viņš ticēja, ka vienots monarhs varētu nodrošināt mieru un stabilitāti. Tomēr pilnīga politiska apvienošana nebija viegli panākama: Anglijas un Skotijas parlamenti, tiesu sistēmas un baznīcu iestādes palika atsevišķas, un dažkārt viņa centieni saskārās ar pretestību.
Attiecības ar parlamentu un finanšu grūtības
Džeimss bieži nonāca konfliktā ar Anglijas parlamentu, galvenokārt par naudas jautājumiem un varas dalījumu. Viņš izmantoja dažādas metodes, lai nodrošinātu ienākumus — dažkārt rīkojoties tā, ka parlamentam tas nepatika —, un viņa kuriozais tēriņu un patronāžas stils radīja neapmierinātību. Neskatoties uz šiem konfliktiem, abu valstu birokrātija un valdības institūcijas saglabāja salīdzinošu stabilitāti viņa valdīšanas laikā.
Kultūra, zinātne un literārais mantojums
Džeimss bija izglītots valdnieks, kura intereses ietvēra zinātni, literatūru un mākslu. Viņš pats rakstīja un publicēja vairākus darbus, tostarp Daemonologie, The True Law of Free Monarchies, Basilikon Doron un 1604. gadā A Counterblaste to Tobacco. Viņš arī sponsorēja slaveno Bībeles autorizēto karaļa Džeimsa versiju (King James Version), kas tika publicēta 1611. gadā un kļuva par vienu no ietekmīgākajām angļu valodas Bībeles tulkojuma versijām.
- Galvenie publicētie darbi:
- Daemonologie (1597)
- The True Law of Free Monarchies (1598)
- Basilikon Doron (1599)
- A Counterblaste to Tobacco (1604) — pret dūmu lietošanu vērsts traktāts
Relīgā politika un burvestību jautājums
Džeimss bija ticīgs un reizē arī piesardzīgs pret reliģiskām un okultām praksēm. Viņš ticēja burvestībām un raganu ietekmei, tāpēc, izlasot "Atklājumu par burvestībām", viņš deva rīkojumu iznīcināt grāmatas eksemplārus. Šādas uzskatu kombinācijas — stingra reliģiskā nostāja un bailes no sazvērestībām — ietekmēja viņa politiku gan Skotijā, gan Anglijā.
Pulvera sazvērestība (Gunpowder Plot)
Džeimss bija Pulvera sazvērestības mērķis. Katoļticīgu sazvērestnieku grupa plānoja 1605. gada 5. novembrī uzspridzināt parlamenta ēku ceremonijas laikā, kamēr karalis atradās iekšā. Plāns tika atklāts, kad pagrabā tika atrasts grupas dalībnieks Gajs Faukss ar mucām ar šaujampulveri. Šo notikumu atceras ik gadu 5. novembrī — tā dēvētajā ugunskuru naktī — ar uguņošanu un ugunskuru dedzināšanu.
Kolonizācija un Jaunās pasaules saknes
Džeimss deva hartu 1606. gadā, kas ļāva izveidot pirmo pastāvīgo angļu apmetni Ziemeļamerikā. Pateicoties šai hartai un finansiālai atbalstam, 1607. gadā tika nodibināta Džeimsatouna (Jamestown) Virdžīnijas apgabalā — tas bija izšķirošs solis Anglijas kolonizācijas procesā un ilgtermiņā ietekmēja Britu impērijas paplašināšanos.
Mājas dzīve, nāve un mantojums
Džeimss nomira 1625. gada 27. martā, un viņa tronī viņu nomainīja dēls Čārlzs. Džeimsa valdīšana atstāja pretrunīgu mantojumu: no vienas puses, viņš veicināja literatūru, reliģiskos tulkojumus un pirmo pastāvīgo angļu koloniju Ziemeļamerikā; no otras puses, viņa finanšu politika un mēģinājumi centralizēt varu radīja spriedzi ar parlamentu, kas galu galā veicināja konfliktus, kas eksplodēja viņa dēla laikā un noveda līdz Anglijas pilsoņu karam un Čārlza traģiskai beigai 1649. gadā.