Anglijas parlaments
Anglijas parlaments bija Anglijas Karalistes likumdevēja iestāde. Tā pirmsākumi meklējami agrajos viduslaikos. Tas arvien vairāk pārņēma monarha varu un pēc 1707. gada Savienības akta kļuva par Lielbritānijas parlamenta un vēlāk Apvienotās Karalistes parlamenta galveno sastāvdaļu.
Mūsdienās arvien biežāk izskan aicinājumi Anglijai izveidot savu, neatkarīgu parlamentu, tāpat kā tas ir citās Apvienotās Karalistes valstīs - Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā. To sauc par decentralizāciju.
Anglijas parlaments karaļa priekšā ap 1300. gadu
Vēsture
Izcelsme
Parlamenta pirmsākumi meklējami anglosakšu laikos. Anglosakšu karaļiem padomus sniedza padome, ko sauca par Witenagemot un kurā darbojās karaļa dēli un brāļi.
Vietas bija arī ealdormaņiem jeb grāfistes izpildvaras vadītājiem un augstākajiem valsts garīdzniekiem. Karalim joprojām bija visaugstākā vara, bet likumus pieņēma tikai pēc tam, kad bija saņemts Witenagemot padoms (un vēlāk arī piekrišana).
Attīstība
Karaļa padome pamazām pārtapa par parlamentu. Pirmo reizi vārds "parlaments" oficiālajos dokumentos minēts Henrija III valdīšanas laikā. Tas joprojām bija galvenokārt neoficiāls, nevis oficiāla institūcija. Tiesības balsot parlamenta vēlēšanās grāfistes vēlēšanu apgabalos bija vienādas visā valstī, dodot balsstiesības ikvienam, kuram piederēja zemes brīvīpašums par 40 šiliņu nomas maksu gadā (Forty-shilling Freeholders).
Parlamenta varas pieaugumu palēnināja pilsoņu karš starp Stefanu un imperatori Matildi. Līdz Rožu karu beigām karalim atkal bija visspēcīgākā vara. Henrija VIII valdīšanas laikā kronis bija savas varas virsotnē.
Lielā cīņa starp kroņu un parlamentu notika Džeimsa I pēcteča Čārlza I laikā. 1628. gadā Pārstāvju palāta nosūtīja Čārlzam lūgumrakstu par tiesībām, kurā pieprasīja atkal iegūt savas tiesības. Lai gan viņš šo lūgumrakstu pieņēma, vēlāk viņš slēdza parlamentu un vienpadsmit gadus valdīja bez tā. Tikai pēc tam, kad kara dēļ viņam radās naudas problēmas, viņš bija spiests sasaukt parlamentu, lai tas varētu apstiprināt jaunus nodokļus. Jaunais parlaments bija diezgan dumpiniecisks, tāpēc karalis to slēdza jau pēc trim nedēļām; to sauca par īso parlamentu. Taču tas nepalīdzēja karalim atrisināt naudas problēmas, tāpēc viņš saprata, ka būs jāsasauc vēl viens parlaments. Tā cīņa par varu ar karali noveda pie Anglijas pilsoņu kara. Tos, kas atbalstīja parlamentu, sauca par parlamentāriešiem jeb "apaļgalvjiem". 1649. gadā Rump Parlaments nogalināja Čārlzu un viņa vietā stājās militārais diktators Olivers Kromvels. Tomēr pēc Kromvela nāves 1660. gadā monarhija tika atjaunota.
Pēc restaurācijas monarhi piekrita regulāri sasaukt parlamentu. Taču parlamentārās brīvības nebija skaidri garantētas līdz brīdim, kad 1688. gadā Džeimss II, nepopulārais katoļu valdnieks, bija spiests bēgt no valsts. Parlaments nolēma, ka viņš ir atteicies no sava kronīša, un piedāvāja to savai protestantu meitai Marijai, nevis katoļu dēlam. Marija II valdīja kopā ar savu vīru Viljamu III.
Savienība: Lielbritānijas parlaments
Pēc 1707. gadā noslēgtā savienības līguma ar Anglijas parlamenta un Skotijas parlamenta pieņemtajiem dubultajiem likumiem tika izveidota jauna Lielbritānijas karaliste un abi parlamenti tika atlaisti, tos aizstājot ar jaunu Lielbritānijas parlamentu, kas atradās Anglijas parlamenta iepriekšējā mītnes vietā.
Saistītās lapas
- Parlamenta deputāts
