Anglijas parlaments bija Anglijas Karalistes likumdevēja iestāde. Tā pirmsākumi meklējami agrajos viduslaikos. Tas arvien vairāk pārņēma monarha varu un pēc 1707. gada Savienības akta kļuva par Lielbritānijas parlamenta un vēlāk Apvienotās Karalistes parlamenta galveno sastāvdaļu.

Mūsdienās arvien biežāk izskan aicinājumi Anglijai izveidot savu, neatkarīgu parlamentu, tāpat kā tas ir citās Apvienotās Karalistes valstīs - Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā. To sauc par decentralizāciju.

Vēsturiskie galvenie posmi

Anglijas parlamenta saknes stiepjas no agrākiem padomdevēja orgāniem, kā witan un karaļu lielajiem padomiem, caur tādām svarīgām normām kā Magna Carta (1215), līdz regulāriem sapulcēm, piemēram, Edvarda I 1295. gada "Model Parliament". Laika gaitā parlamentam pieauga ietekme, it īpaši pēc 17. gadsimta pilsoņu kara un 1688. gada "Slavas revolūcijas", kas nostiprināja parlamentāro suverenitāti un ierobežoja monarha nerobežoto varu.

1707. gada Savienības akts (Acts of Union) apvienoja Anglijas un Skotijas parlamentus, radot Lielbritānijas parlamentu. Vēlāki konstitucionāli un teritoriāli pārkārtojumi (piem., 1801. gada Savienība ar Īriju, 1922. gada neatkarības process) mainīja parlamenta sastāvu un nosaukumu, līdz izveidojās mūsdienu Apvienotās Karalistes parlaments.

Loma un funkcijas

Tradicionāli parlamentam bija šādas galvenās funkcijas:

  • likumu pieņemšana un grozīšana;
  • budžeta un nodokļu apstiprināšana (valdības finansējuma piešķiršana);
  • valdības un ministru politiskā kontrole — jautājumi, debates, parlamentarā izmeklēšana un vērtēšana;
  • valsts politikas leģitimizācija un debates par svarīgiem iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumiem;
  • komiteju darbs — padziļināta likumu, publisko izdevumu un politiku pārbaude.

Pat ja Anglijas parlaments kā atsevišķa institūcija vairs nepastāvēja pēc 1707. gada, angļu deputāti un zemes kapitālie interesi pārstāv Apvienotās Karalistes parlamentā, kur lēmumi par Anglijas jautājumiem bieži tiek pieņemti vispārējā Lielbritānijas/Apvienotās Karalistes līmenī.

Diskusijas par neatkarīgu Anglijas parlamentu

Aicinājumi pēc atsevišķa Anglijas parlamenta ir saistīti ar vairākiem faktoriem:

  • devolūcijas (decentralizācijas) attīstība Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā radījusi situāciju, kur vienas Ziemeļeiropas nācijas (Anglijas) lietas tiek lemtas centrālajā parlamentā, kur deputāti no citām daļām var balsot par tām neatkarīgi no attiecīgajiem reģionu interešu;
  • West Lothian jautājums — kritika, ka Skotijas, Velsas vai Ziemeļīrijas deputāti var ietekmēt likumus, kas attiecas tikai uz Angliju, kamēr angļu deputātiem nav līdzīgas ietekmes devolūcijas institūcijās;
  • vēlme pēc skaidrākas atbildības un labākas pārstāvniecības Anglijā.

Piedāvātie risinājumi

Publiskajā un politiskajā diskusijā parasti izskan sekojošas iespējas:

  • Pilnīgs Anglijas parlaments — atsevišķa likumdošanas asambleja, kas risinātu Anglijas iekšpolitiku (tās ieviešana prasa plašus konstitucionālus grozījumus un politisku vienošanos ar citām Apvienotās Karalistes daļām);
  • Reģionālās asamblejas vai federācija — Angliju var sadalīt reģionos ar savām asamblējām vai izveidot federālu struktūru visai Apvienotajai Karalistei;
  • English Votes for English Laws (EVEL) vai tamlīdzīgas procedūras — īpašas balsstiesības vai procedūras, lai nodrošinātu, ka likumi, kas skar tikai Angliju, tiek apstiprināti tikai ar angļu deputātu piekrišanu (šāda procedūra tika ieviesta un vēlāk apturēta/atcelta un tās efektivitāte ir apspriežama);
  • Statuāru un finanšu mehānismu pārskatīšana — piemēram, Barneta formulas (Budžeta izpildes mehānisma) reformēšana, lai risinātu finansējuma taisnīgumu starp daļām.

Argumenti par un pret

  • Par: palielinātu demokrātisko taisnīgumu Anglijai, labāka politiskā atbildība angļu vēlētāju priekšā, iespēja pielāgot politiku reālām atšķirībām starp Apvienotās Karalistes daļām.
  • Pret: risinājums varētu sarežģīt valsts konstitucionālo sistēmu, radīt dubultas institūcijas un administratīvas izmaksas, vājināt Savienības kohēziju un palielināt attīstības nevienlīdzību starp Anglijas reģioniem (piem., Lielbritānijas valdības loma un Londonas ietekme).

Praktiskās un juridiskās sekas

Izveidojot Anglijas parlamentu, būtu jāatbild uz daudziem praktiskiem jautājumiem:

  • kā tikt galā ar konstitucionālajiem grozījumiem — nepieciešama skaidra likumdošana un, iespējams, plašāka vienošanās starp Apvienotās Karalistes daļām;
  • kā tikt galā ar monarha, valdības un Lordu palātas lomām — dažas institūcijas ir kopīgas visai valstij un to funkcijas būtu jāpārdefinē;
  • kā noteikt Anglijas robežas politiskajā kontekstā — administratīvie reģioni; vai Londona iegūtu īpašu statusu;
  • cenu un izpildvaras sadale, kā arī ietekme uz starptautisko pārstāvniecību un politiku.

Sabiedrības viedokļi un nākotnes iespējas

Sabiedriskās domas aptaujas par angļu parlamentu rāda dažādas attieksmes — daļa atbalsta lielāku lokālu kontroli, daļa bažījas par Sabiedrības sadalīšanu vai papildu izmaksām. Politiskā griba un partiju nostāja ir izšķiroši faktori — bez plašas politiskās vienošanās un skaidra pārvaldības modeļa ieguvumi var palikt teorētiski.

Kopumā diskusija par neatkarīgu Anglijas parlamentu ir daļa no plašākas debates par Apvienotās Karalistes nākotni, tās devolution sistēmu un to, kā nodrošināt taisnīgu pārstāvību visiem tās iedzīvotājiem. Iespējas svārstās no saglabāšanas esošā statusa ar uzlabotām procedūrām līdz pilnīgai institucionālai reformai vai federālas sistēmas ieviešanai.

Secinājums

Apspriedes par atsevišķu Anglijas parlamentu turpinās, un risinājuma izvēle prasa līdzsvaru starp demokrātijas principiem, praktiskajām izmaksām un Savienības saglabāšanu. Jebkura būtiska pārmaiņa pieprasīs rūpīgu likumdošanu, plašas politiskas konsultācijas un, iespējams, sabiedrisku atbalstu referendumā vai citā leģitimizācijas mehānismā.