Apvienotās Karalistes parlaments

 Kā darbojas Lielbritānijas parlaments

Apvienotās Karalistes parlaments ir sadalīts trīs atsevišķās daļās - Pārstāvju palātā (apakšpalāta), lordu palātā (augšpalāta) un monarhā. Lielākā likumdošanas vara ir koncentrēta Pārstāvju palātā. To veido 650 parlamenta deputāti (MP). Šos cilvēkus ievēl Apvienotās Karalistes iedzīvotāji, lai tie pārstāvētu viņus Pārstāvju palātā. Par premjerministru parasti kļūst tās politiskās partijas līderis, kas iegūst deputātu vairākumu, bet ne valsts vadītājs - šis amats ir atvēlēts tikai suverēnam. Pārsvarā likumprojektus ierosina Pārstāvju palāta, pārējos likumprojektus izstrādā Lordu palāta, un nosaka nodokļu likmes pēc pārējo mantojamo pīru un divu citu mantojamo pīru, kuriem Lordu palātā ir ceremoniāli pienākumi, ievēlēšanas. Tie ir grāfs maršals, kas vienmēr ir Norfolkas hercogs, un lords Lielais palātas priekšsēdētājs, Čolmondelijas marķīzs. Lordu palātai ir tiesības noraidīt likumprojektus, izņemot naudas likumprojektus (nodokļu likumprojektus), un likt Pārstāvju palātai tos pārskatīt. Ja Lordu palāta divreiz uzliek veto likumprojektam vai aizkavē valsts likumprojekta pieņemšanu ilgāk par vienu gadu, tad Pārstāvju palāta var piespiest likumprojektu pieņemt saskaņā ar Parlamenta likumiem, ja vien tas nav izstrādāts Lordu palātā.

Konstitucionālajā monarhijā monarhs (tagad - Lielbritānijas Karaliene Elizabete II) ir suverēns un teorētiski ir visas Apvienotās Karalistes varas avots. Likumprojektiem ir jāsaņem karaliskā piekrišana, pirms tie kļūst par parlamenta aktiem, un monarhs ir atbildīgs par parlamenta sasaukšanu, prorogulēšanu un atlaišanu, parasti pēc pašreizējā premjerministra ieteikuma. Pašlaik monarhs ļoti reti iebilst, taču suverēns joprojām saglabā šo prerogatīvu, ko vajadzības gadījumā var izmantot.

Kā likumprojekts kļūst par Parlamenta aktu

Likumprojektu izskatīšana var sākties vai nu Pārstāvju palātā, vai Lordu palātā.

Pirmslikumdošanas pārbaude: Abu palātu apvienotā komiteja izskata likumprojektu un balso par grozījumiem, kurus valdība var pieņemt vai noraidīt. Vēlākos posmos ziņojumi ir ietekmīgi, jo noraidītie komitejas ieteikumi tiek atkārtoti izskatīti, lai par tiem balsotu.

Pirmais lasījums: Balsojums nenotiek. Likumprojekts tiek iesniegts, nodrukāts, un privātpersonu likumprojektiem tiek noteikts otrā lasījuma datums.

Otrais lasījums: Pēc debatēm par likumprojekta vispārējiem principiem notiek balsošana.

Komitejas posms: Komiteja izskata katru likumprojekta punktu un var izdarīt grozījumus.

Ziņojuma posms: Iespēja grozīt likumprojektu. Parlaments izskata punktus, kuriem ir iesniegti grozījumi.

Trešais lasījums: Debates par galīgo tekstu ar grozījumiem. Šajā posmā Lordu palātā var iesniegt papildu grozījumus.

Nodošana: Pēc tam likumprojektu nosūta otrai palātai, kas to var grozīt.

 Pirmais lasījums: Tās pašas procedūras

 Otrais lasījums: Tās pašas procedūras

Komitejas posms: Tās pašas procedūras

Ziņojuma posms: Tās pašas procedūras

 Trešais lasījums: Tās pašas procedūras

Nodošana: Pēc tam likumprojekts tiek atgriezts sākotnējā palātā.

Pirmslikumdošanas pārbaude: Izskatīt visus grozījumus.

Pēc tam likumprojekts tiek iesniegts Karaliskajai piekrišanai, un, ja tā tiek pieņemta, likumprojekts kļūst par likumu.

Jaunu tiesību aktu pieņemšana Likumprojektu veidi Likumprojekta procedūra Pirmais lasījums Otrais lasījums Pārstāvju komitejas posms Lordu komitejas posms Ziņojuma posms Trešais lasījums Pieņemšana caur otru palātu Karaliskā piekrišana Deleģētie tiesību akti

Likumdošanas procedūras atspoguļojums.

Vēsture

Viduslaikos un agrajos jaunajos laikos Britu salās pastāvēja trīs karalistes - Anglija, Skotija un Īrija, un tajās izveidojās atsevišķi parlamenti. Ar 1707. gada Savienības aktiem Anglija un Skotija tika apvienotas Lielbritānijas parlamentā, bet ar 1800. gada Savienības aktu Īrija tika iekļauta Apvienotās Karalistes parlamentā. Vestminsteras parlamentu Londonā dažkārt dēvē par "visu parlamentu māti".

Anglijas parlaments

Anglijas parlamenta pirmsākumi meklējami anglosakšu Witenagemot. gadā Vilhelms Normandijas ieviesa feodālo sistēmu, kurā pirms likumu pieņemšanas viņš lūdza padomes padomu. 1066. gadā Vilhelms Normandijas ieviesa feodālo sistēmu, kurā pirms likumu pieņemšanas viņš lūdza padomes padomu. Šī padome 1215. gadā no karaļa Jāņa saņēma Magna Carta, kas noteica, ka karalis nedrīkst uzlikt vai iekasēt nekādus nodokļus (izņemot līdz tam pierastos feodālos nodokļus), ja vien tam nav piekritusi karaliskā padome, kas pamazām pārtapa par parlamentu.

1265. gadā Simons de Montforts, sestais Lesteras grāfs, sasauca pirmo vēlētu parlamentu. Ar 1535.-1442. gada likumiem Velsā Velsai tika pievienota Anglijas sastāvs un Velsas pārstāvji tika ievēlēti parlamentā.

Kad 1603. gadā Elizabetes I pēctecis bija Skotijas karalis Džeimss VI (Anglijas Džeimss I), abas valstis nonāca viņa pakļautībā, taču katra no tām saglabāja savu parlamentu.

Skotijas parlaments

Skotijā augstajos viduslaikos karaļa bīskapu un grāfu padome bija 1235. gada parlamenta sākums.

Īrijas parlaments

Īrijas parlaments tika izveidots, lai pārstāvētu angļu kopienu Īrijas lordistē, taču vietējiem īriem vai īriem-galiešiem nebija atļauts balsot vai kandidēt, un pirmā zināmā sanāksme notika 1264. gadā. 1541. gadā Henrijs VIII pasludināja Īrijas karalisti. Gaēļu izcelsmes īru lordi tagad bija tiesīgi piedalīties Īrijas parlamentā kā vienlīdzīgi ar angļu izcelsmes vairākumu.

Saistītās lapas

• Apvienotās Karalistes 2005. gada vispārējās vēlēšanās ievēlētie deputāti
• Anglijas parlaments
• Apvienotās Karalistes parlamenta vēlēšanu apgabalu saraksts
• Parlamenta procedūra