William the Conqueror

Agrīnā dzīve un minoritāte

Vilhelms bija Normandijas hercoga Roberta I dēls, kuru dzemdināja viņa sieva Herleva. Viņš dzimis 1027. vai 1028. gadā Falaīzē, Normandijā. Vilhelms kļuva par Normandijas hercogu, kad 1035. gadā nomira viņa tēvs. 1034. vai 1035. gadā hercogs Roberts vēlējās doties svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņš lika saviem muižniekiem zvērēt, ka viņa dēlu Vilhelmu padarīs par hercogu, ja viņš tiks nogalināts.

Taču Vilhelma mazākuma vara Normandijā nesākās labi. Daži normāņi negribēja, lai viņu hercogs būtu zēns. Ruānas arhibīskaps Roberts II Normandijā bija ietekmīgs vīrs. Viņš aizsargāja Vilhelmu. Arī Francijas karalis Henrijs I atbalstīja Vilhelmu. Arhibīskaps Roberts nomira 1037. gadā. Bez viņa atbalsta normāņu muižnieki sāka cīnīties savā starpā. Daži vēlējās, lai Vilhelms tiktu no varas, un mēģināja viņu nogalināt. Viens no Vilhelma kalpotājiem tika nogalināts tajā pašā istabā, kur Vilhelms gulēja. Šajā laikā mira vēl divi Vilhelma aizstāvji. Normandijā valdīja pilnīga nekārtība.

1042. gadā Vilhelms Normandijā sasauca baznīcas koncilu. Šajā koncilā baznīca pieņēma jaunu likumu, ko nosauca par Dieva pamieru. Tam bija jāpalīdz apturēt visus privātos karus. Svētku vai gavēņa dienās nedrīkstēja karot. No ceturtdienas vakara līdz pirmdienas rītam nedrīkstēja karot. Par pamiera pārkāpšanu sods bija ekskomunikācija. Vilhelms, iespējams, sasniedza pilngadību ap 1044. gadu. Viņam vairs nebija vajadzīgi skolotāji. Tagad viņš varēja valdīt pats.

Normandijas hercogs

Val-es-Dunes

Privātie kari turpinājās arī 1046. gadā. Vilhelma valdīšana bija atkarīga no viņa vikontu lojalitātes. Līdz 1046. gada rudenim daudzas Normandijas lejasdaļas dzimtas sāka gatavot sazvērestības, lai nomainītu Vilhelmu hercoga amatā. Vilhelma brālēns Gijs Burgundietis tika nosūtīts uz Vilhelma muižu, cerot, ka viņam tur veiksies labi. Viljams piešķīra Gijam Brionnas un Vernonas pilis. Taču Giju tas neapmierināja, un viņš nolēma, ka Normandijā viņam jāvalda pašam. Viņš kļuva par atklātā sacelšanās vadoni. Gijam pievienojās divi Vilhelma vikonti. Viljams saprata, ka tas ir nopietns drauds, un viņš lūdza karaļa Henrija palīdzību. Francijas karalis nekavējoties ieradās un atveda lielu armiju. Apvienotie hercoga Vilhelma un karaļa Henrija karaspēki satikās ar nemierniekiem pie Vales-Dunes. Nemiernieki tika sakauti, un Gijs aizbēga uz savu pili Brionnā. Vilhelms turēja pili atņemtu no pārtikas un krājumiem, līdz Gijs padevās 1049. gadā. Hercogs atdeva savam brālēnam, bet Gijs drīz atgriezās Burgundijā. Viljama uzvara Vales-Dunē deva viņam zināmu kontroli pār Normandiju.

1047. gada oktobrī netālu no kaujas lauka sanāca baznīcas padome, lai apsvērtu jaunu Dieva pamieru. No trešdienas vakara līdz pirmdienas rītam nedrīkstēja notikt nekādi privāti kari. Arī Adventa, gavēņa, Lieldienu un Vasarsvētku laikā šādas kaujas nebija atļautas. Tas sekoja citiem šādiem pamieriem, kas bija spēkā citviet Francijā. Taču gan karalis, gan hercogs bija izslēgti no šī pamiera. Viņiem bija atļauts karot šajos laikos, lai saglabātu mieru. Vilhelma mieru Normandijā tagad atbalstīja baznīca.

Pie varas nākšana

Ar kauju pie Vales-Dunes sākās Vilhelma varas iegūšana. Tā kā karalis bija iestājies, tā bija vairāk viņa uzvara nekā Viljama. Taču Vilhelma muižnieki tagad sāka viņu uzskatīt par vadoni. Tagad viņš varēja domāt par sievas ņemšanu. Īsi pirms 1049. gada Vilhelms nolēma apprecēt Matildi no Flandrijas. Viņa bija Flandrijas valdnieka Balduīna V un Francijas karaļa Roberta II meita Adela. Pirms laulība varēja notikt, pāvests Leons IX atteicās to atļaut. Viņš nenorādīja iemeslu, bet abi bija brālēni un māsīcas. Laikā no 1050. līdz 1052. gadam abi tomēr apprecējās. Taču tikai 1059. gadā cits pāvests, Nikolajs II, atcēla aizliegumu viņu laulībām.

Kamēr Vilhelms veidoja savu varu Normandijā, viss ap viņu mainījās. Karalis Henrijs viņu atbalstīja, un Vilhelms bija palīdzējis karalim pret Anžū grāfu. Ap 1052. gadu Anžū grāfs Džefrijs un karalis pēkšņi noslēdza mieru. Tikpat pēkšņi karalis vērsās pret Viljamu. Tajā pašā laikā divi Vilhelma tēvocekļi, arhibīskaps Maugers un Arkas grāfs Vilhelms sacēlās pret savu brāļadēlu. Vilhelms cīnījās ar savu tēvoci Arkas pilī. Tagad karalis Henrijs ieveda lielu karaspēku (armiju) Normandijā, lai palīdzētu Arkas grāfam Vilhelmam. Taču hercogs Vilhelms tikās ar viņu kaujā un uzvarēja. Bez karaļa armijas palīdzības pilij nācās padoties. Hercogs Vilhelms aizsūtīja savus divus tēvočus prom no Normandijas.

1054. gadā karalis atkal iebruka Normandijā ar lielu naidīgu karaspēku. Viņš sadalīja savu armiju divās daļās un pats vadīja dienvidu spēkus. Viņa brālis Odo vadīja otro karaspēku uz austrumiem no Sēnas. Šoreiz Vilhelmu atbalstīja visa Normandija. Viņš visu, ko varēja izmantot kā pārtiku, bija aizvedis Francijas armijas priekšā. Tas radīs grūtības nodrošināt karavīru uzturu. Vilhelms arī sadalīja savus karavīrus divās armijās. Viljama spēki vēroja karaļa armijas, meklējot iespēju uzbrukt. Kad Odo spēki sasniedza Mortimera pilsētu, viņi atrada daudz pārtikas un dzērienu. Tas lika viņa spēkiem atpūsties un baudīt. Vilhelma otrās armijas komandieri tos pārsteidza un nogalināja lielāko daļu Odo karavīru. Tie, kas izdzīvoja, tika sagūstīti un turēti gūstā, lai saņemtu izpirkuma maksu. Kad karalis saņēma ziņu, ka viņa brāļa armija ir iznīcināta, viņa armiju pārņēma panika. Karalis un viņa vīri pēc iespējas ātrāk pameta Normandiju. Ķēniņš Henrijs I piekrita mieram, kas ilga trīs gadus. Taču 1058. gadā karalis lauza mieru un atkal iebruka Normandijā. Tāpat kā iepriekš Vilhelms turēja karaļa armiju tuvu, bet gaidīja piemērotāko brīdi uzbrukumam. Tas pienāca brīdī, kad franču armija šķērsoja Dives upi pie Varavilles. Karalis jau bija šķērsojis upi un vēroja, kā viņa armija tiek iznīcināta, kad tā ieiet ūdenī. Viņš paņēma to, kas bija palicis no viņa armijas, un uz visiem laikiem pameta Normandiju. Pēc neilga laika karalis nomira. Jauno karali, viņa mazo dēlu Filipu, pārraudzīja Vilhelma tēvabrālis Balduīns V. Francija vairs nebija naidīga pret Normandiju, un tas ļāva Vilhelmam brīvi paplašināties.

Normandija un Anglija

1002. gadā Anglijas karalis Ētelreds apprecējās ar Normandijas hercoga Ričarda II māsu Emmu. Šajās laulībās noslēgtajai savienībai bija tālejošas sekas. Kad 1016. gadā Anglijas troni ieņēma Kanuts, viņš par sievu paņēma Normandijas karalieni Emmu. Viņas divi dēli no iepriekšējās laulības aizbēga uz Normandiju savas drošības labad. Vecākais dēls Edvards daudzus gadus palika Normandijā, hercogu galmā. Pēdējais hercogs, kas viņu tur aizsargāja, bija viņa brālēns Vilhelms. Edvards 1042. gadā kļuva par Anglijas karali. 1052. gadā Edvards pasludināja Vilhelmu par savu mantinieku. 1065. gadā Normandijā atradās Harolds Godvinsons. Būdams tur, viņš apsolīja hercogam Vilhelmam, ka atbalstīs viņu kā Anglijas troņa pēcteci. 1066. gada 5. janvārī karalis Edvards nomira. Taču Harolds neievēroja savu zvērestu. Nākamajā dienā, bēru dienā, Harolds Godvinsons tika kronēts par Anglijas karali. Stāstīja, ka uz nāves gultas karalis esot pārdomājis un apsolījis Haroldam troni. Harolds pats nebija karaļnama īpašnieks, un viņam nebija nekādu juridisku pretenziju uz troni. Viljamss jau vairākas nedēļas zināja, ka Edvards mirst. Taču ziņa par karaļa nāvi un Harolda kļūšanu par troni pārējiem bija pārsteigums.

Luija Rošē (Louis Rochet) 1851. gadā darinātā Vilhelma Uzvarētāja statuja pie Falaīzes.

Normāņu iebrukums Anglijā

Prelūdija

Vilhelms sāka plānot iebrukumu gandrīz uzreiz pēc tam, kad saņēma ziņas par notikumiem Anglijā. Viņš sasauca savu lielāko vīru sanāksmi. Vilhelms plānoja sapulcināt lielu armiju no visas Francijas. Viņa ietekme un bagātība nozīmēja, ka viņš varēja rīkot lielu kampaņu. Viņa pirmais uzdevums bija uzbūvēt kuģu floti, lai armija varētu pārcelties pāri Lamanšam. Tad viņš sāka vākt armiju. Viņa draudzība ar Bretaņu, Franciju un Flandriju nozīmēja, ka viņam nebija jāpaļaujas tikai uz savu armiju. Viņš algoja un maksāja karavīrus no daudzām Eiropas daļām. Vilhelms lūdza un saņēma pāvesta atbalstu, kurš deva viņam karogu, lai dotos kaujā. Tajā pašā laikā, kad hercogs Vilhelms plānoja iebrukumu, to darīja arī Harolds Hardrada. Anglijas karalis zināja, ka iebruks abi, taču viņš savus kuģus un spēkus turēja Anglijas dienvidos, kur Viljams varētu izlaisties.

Iespējams, ka Vilhelma iebrukuma flotē bija līdz pat 1000 kuģu. Tiem bija labvēlīgi vēji, lai 1066. gada 27. septembra naktī izietu no Normandijas. Viljama kuģis Mora bija viņa sievas Matildas dāvana. Nākamajā rītā tas vadīja floti uz izkāpšanu Pevensijā. Tiklīdz Viljams izkāpa krastā, viņš saņēma ziņas par karaļa Harolda uzvaru pār Norvēģijas karali pie Stamfordas tilta Anglijas ziemeļos. Arī Harolds saņēma ziņas, ka Viljams ir piestājis Pevensijā, un pēc iespējas ātrāk devās uz dienvidiem. Karalis dažas dienas atpūtās Londonā, pirms devās ar savu armiju pretī Vilhelmam un viņa franču spēkiem.

Hastingsas kauja

Karaļa Harolda armija ieņēma pozīcijas uz austrumu-rietumu grēdas uz ziemeļiem no Hastingsas. Pašu grēdu sauca par Senlejas kalnu. Normāņu armija devās augšup pa ieleju iepretim viņiem. Lai gan Harolda karavīru bija vairāk, viņi bija noguruši no piespiedu gājiena no Londonas. Viljams izveidoja savas rindas kalna pakājē pret angļu vairoga sienu. Viņš aizsūtīja savus strēlniekus pusceļā uz augšu, lai uzbruktu angļiem. Viņš sūtīja savus jātniekus pa kreisi un pa labi, lai atrastu vājās vietas. Sākumā Vilhelma bruņinieki mēģināja pārvarēt vairoga sienu ar savu zirgu svaru. Taču viņi uzbruka kalnā un nespēja iegūt ātrumu. Harolda priekšējā līnija vienkārši stāvēja stingri un spēja atvairīt visus uzbrukumus. Vilhelma armija sāka atkāpties, parādoties baumām par hercoga Vilhelma nāvi. Viljams noņēma ķiveri, lai viņa vīri varētu redzēt, ka viņš joprojām ir dzīvs. Kad Viljams redzēja, ka daudzi Harolda vīri seko viņa bruņiniekiem atpakaļ lejup no kalna, viņš izmantoja triku, ko bija iemācījies pirms vairākiem gadiem. Viņš pēkšņi pagriezās un uzbruka tuvojošajiem angļu kājniekiem, kuriem nebija nekādu izredžu pret jātnieku bruņiniekiem.

Šī taktika kaujas laikā nostrādāja vēl vismaz divas reizes un padarīja Harolda vairoga sienu vājāku. Tagad Viljams izmantoja kaut ko jaunu. Ja līdz šim bruņinieku un kareivju uzbrukumi bija atsevišķas kustības, tagad viņš tos izmantoja kopā. Tur, kur viņa loka šāvēji nebija guvuši panākumus pret vairoga sienu, viņš lika viņiem šaut augstu gaisā, lai bultas nokristu virsū angļiem. Iespējams, ka tieši šajā vietā karalis Harolds tika nogalināts ar bultiņu acī. Galu galā vairoga siena pārtrūka, un normāņi bija viņiem virsū. Līdz krēslas iestāšanās vakaram angļi bija vai nu miruši uz lauka, vai arī tos medīja Vilhelma karaspēks. Viljams izsauca savus karavīrus atpakaļ, un viņi visi pavadīja nakti nometnē kaujas laukā.

Sekas

Kauja tika uzvarēta, taču angļu karaspēks joprojām bija mazāks un nebija pievienojies karalim Haroldam pie Hastingsas. Viņi bija zaudējuši savu karali, bet joprojām mēģināja reorganizēties. Viljams piecas dienas atpūtināja savu armiju, pirms devās uz Londonu. Viņa gājiena līnija veda cauri vairākām pilsētām, kuras viņš vai nu ieņēma, vai iznīcināja. Kad Vilhelms sasniedza Londonu, angļi īsu brīdi pretojās, bet beigās padevās. 1066. gada Ziemassvētkos Vilhelms tika kronēts par Anglijas karali. Viņa uzvara pie Hastingsas hercogam Viljamsam deva iesauku, ar kuru viņš kopš tā laika ir pazīstams: "Viljams - iekarotājs".

Hastingsas kauja, kaujas plāns.

Anglijas karalis

Valdīšanas sākums

Viljams izvēlējās tikt kronēts Ziemassvētkos. Daļēji tas bija tāpēc, ka viņš uzskatīja, ka šajā svētku dienā angļi mazāk rīkos nekārtības. Tā bija arī laba izvēle, jo viņš ticēja, ka tā ir Dieva griba, lai viņš kļūtu par karali. Kad Vilhelms bija kļuvis par karali, viņš Anglijā pavadīja dažus mēnešus. Pēc tam viņš atgriezās Normandijā, atstājot Angliju divu spējīgu vīru rokās. Tie bija viņa pusbrālis Odo, Bejē bīskaps, un Viljams Ficberns. Odo kļuva par Kentas grāfu, bet FitzOsberns - par Herefordas grāfu. Pārējie trīs angļu grāfi palika savā vietā. Kad Viljams atceļoja atpakaļ uz Normandiju, viņam līdzi bija daudzi viņa sekotāji. Daudzi no viņa karavīriem, kas bija samaksājuši, un citi, kurus viņš vēlējās paturēt savā redzeslokā. Jo īpaši tie bija angļu arhibīskaps Stigands un Edgars Ateliņš. Viņš atveda arī savus atlikušos trīs angļu grāfus - Edvīnu, Morkaru un Valtēofu. Tas bija tādēļ, lai neviens no viņiem nevarētu sākt sacelšanos viņa prombūtnes laikā. Vilhelmam bija jārūpējas par saviem pienākumiem mājās. Arī daudziem viņa karavīriem bija jāatgriežas, lai hercogiste būtu drošībā.

Kad Vilhelms 1067. gada decembrī atgriezās Londonā, viņš sāka noskaidrot, kādas problēmas bija radušās viņa prombūtnes laikā. Hertfordšīru bija pārņēmuši merķieši. Ekseterā nepieņēma jaunā karaļa valdīšanu. Viljams savāca naudu no visām Anglijas daļām, kas bija gatavas maksāt. Viņš aicināja arī angļu nodevas. Eksetera padevās pēc tam, kad viens no ķīlniekiem tika apžilbināts. Pēc tam, kad viņš pakļāva Devonu un Kornvollu, viss šķita mierīgi. Vinčesterā Vilhelms nosūtīja pēc savas sievas Matildas, kura tur Vasarsvētkos tika kronēta par Anglijas karalieni.

Līdz vasarai bija izcēlušās vēl vairākas sacelšanās. Tajā pašā laikā no Anglijas bēga arī citi. Edgars Atelings kopā ar māti un māsām devās uz Skotiju, kur viņus laipni uzņēma. Ziemeļos ap Jorku pulcējās spēcīgi pret normēņiem noskaņoti grupējumi. Grāfs Edvīns un viņa brālis Morkars pameta Vilhelma galmu, lai pievienotos nemierniekiem ziemeļos. Viljams uzcēla pili Vorvikā. Tas lika grāfiem un citiem piekāpties Vilhelmam. Tam sekoja citas pilis. Pēc tam Viljams ieradās Jorkā, kur pie viņa ieradās citi un padevās. Pēc tam viņš risināja sarunas ar Skotijas karali, lai novērstu iebrukumus Anglijā no ziemeļiem. Taču viņa kampaņa ziemeļos nebija tik efektīva, kā viņš domāja. Otrā sacelšanās 1069. gadā pārauga karā. Vilhelma vadībā atstātie vīri tika nogalināti. Nelieli normāņu spēki turējās Jorkā, kad Viljamss ieradās viņiem palīgā. Pēc vēl vienas pils uzcelšanas Viljams atstāja grāfu Viljamu Ficobērnu (William FitzOsbern) par tās vadītāju. Nākamos piecus mēnešus ziemeļos valdīja klusums. Taču ziemeļu Anglijas vadoņi bija nosūtījuši ziņu Dānijas karalim Svinam, piedāvājot viņam kroni, ja viņš spēs sakaut normāņus. Svins uz Angliju nosūtīja dāņu floti.

1069. gada vasarā pie Kentas krastiem parādījās dāņu flote. Tā virzījās augšup pa piekrasti uz ziemeļiem, veicot uzbrukumus. Vilhelms un viņa armija atradās dienvidos, sargājot no jebkādiem iebrukumiem. Visbeidzot flote pievienojās angļu nemierniekiem Humberas upes krastos. Visi atlikušie angļu grāfi pameta Viljamu un pievienojās apvienotajiem angļu un dāņu spēkiem. Tie devās pret normāņu garnizonu Jorkā un nogalināja visus, izņemot dažas sievietes un bērnus. Viljams Malets, normandietis, kurš Anglijā bija dzīvojis pirms 1066. gada, arī tika pasargāts.

Ziemeļu Harings

Vilhelma ziemeļu armija tika iznīcināta, un Jorka bija drupās. Tajā pašā laikā Velsā un Anglijas dienvidrietumos izcēlās mazākas sacelšanās. Viljams zināja, ka ir nonācis nepatikšanās. Viņš sāka sasaukt visus savus komandierus un karaspēku, lai apvienotu spēkus. Karalis zināja, ka ar mazāku armiju viņam jātiek galā ar vienu nemiernieku grupu vienlaikus. Viņš nosūtīja Viljamu Ficobērnu un Braienu no Bretaņas tikt galā ar Ekseteru. Viljams pats cīnījās ar armiju, kas virzījās no austrumiem. Abos gadījumos normāņu armijas guva uzvaru. Tagad viņš pārgāja uz ziemeļu armijām, kas bija iznīcinājušas Jorku. Taču viņam neizdevās nokļūt tālāk uz ziemeļiem par Pontefrakt. Pēc vairāku nedēļu ilgiem mēģinājumiem Viljams piekukuļoja dāņu floti, lai tā uz ziemu atkāpjas no Jorkas. Viņi piekrita un atgriezās Humberas grīvā, lai tur pārziemotu. Tagad Vilhelms varēja doties uz Jorku. Viņš atjaunoja tur esošās pilis. Pēc tam viņš lika saviem spēkiem izkliedēt un iznīcināt visu, kas angļu un dāņu armijai bija noderīgs, lai tā varētu sevi pabarot. Tā rezultātā plaši izplatījās bads, un iedzīvotāji vai nu pameta apgabalu, vai nomira badā. Tā bija Vilhelma bēdīgi slavenā ziemeļu apspiešana. Tā visa rezultātā Vilhelms panāca, ka kapitulēja viņa angļu grāfi un lielākā daļa dumpinieku Anglijā. Dažās atlikušās grupas Viljama armija ātri sagrāva. Taču viena grupa izrādījās spītīgāka. Tā atradās pie Česteras, un pēc piespiedu gājiena ziemas laikā Viljams viņus pārsteidza, pirms tie bija gatavi. Pēc viņu kapitulācijas viņš tur uzcēla vēl divas pilis un tad atgriezās Vinčesterā.

Anglijas un Normandijas valdīšana

Vilhelmam vairs nekad nevajadzēja izpostīt kādu grāfisti tā, kā tas notika Jorkšīrā. Viņš bija ticis galā ar galvenajiem draudiem savai valdīšanai, taču daži no tiem bija atrisināti tikai daļēji. Dānijas flote atgriezās 1070. gadā, šoreiz karaļa Svena vadībā. Viņi pievienojās nelielai dumpinieku grupai Elijas salā, ko vadīja Hēravards Brīdinieks. Vilhelms atkal atpirka dāņus, lai tie aizietu, un tad izrēķinājās ar dumpiniekiem. Par Herevardu nekad vairs netika dzirdēts.

Vilhelmam tagad bija jāpārvalda gan Anglija, gan Normandija. Viņš saprata, ka viņam ir jābūt klāt, lai visu kontrolētu. Kad viņš atradās Normandijā, Anglijā bieži izcēlās nepatikšanas. Taču, kad Vilhelms atradās Anglijā, Normandiju pārvaldīja viņa sieva Matilda. Taču jaunais Anžū grāfs Fulks Rečins bija atņēmis Mainu no Vilhelma kontroles. Vilhelmam 1073. gadā tā bija jāatgūst atpakaļ.

1082. gadā Vilhelms arestēja savu pusbrāli Odo, Bejē bīskapu un Kentas grāfu. Iemesli nav zināmi, taču Odo mēģināja savākt armiju, lai dotos karagājienā uz Romu. Viņa plāns bija kļūt par nākamo pāvestu. Viljams viņu tiesāja Vaita salā. Papildus citiem noziegumiem bija arī mēģinājums izveidot armiju Viljama karavīru vidū. Viljams norādīja, ka viņi bija vajadzīgi Anglijas aizsardzībai. Odo protestēja, ka pat karalis nevar viņu tiesāt. Kā bīskapu to varēja darīt tikai pāvests. Viljams atbildēja, ka viņš neaiztur bīskapu, bet gan savu grāfu, kuru viņš atstāja vadībā savas prombūtnes laikā. Odo tika ieslodzīts cietumā Normandijā līdz mūža galam.

1083. gadā karaliene Matilda nomira un tika apglabāta Kānā. Abi bija ļoti tuvi un nesaskaņas radās tikai par dēlu Robertu Kurtozi. Roberts vairākkārt bija sacēlies pret savu tēvu, tomēr turpināja uzturēt kontaktus ar māti. Tas izraisīja šķelšanos viņu starpā. Francijas Filips I uzskatīja, ka viņa vasalim ir grūti kļūt par tādu pašu karali kā viņam pašam, un tāpēc bija aizvainots uz Vilhelmu. Kad Roberts Kurtozs sacēlās pret savu tēvu, nebija pietiekami spēcīgs, lai cīnītos pret Vilhelmu, bet karalis Filips viņam palīdzēja.

1085. gada vasarā Vilhelms uzzināja, ka Dānijas dižkunigaitis Kanuts IV gatavo floti kuģošanai pret Angliju. Rudenī Vilhelms atgriezās Anglijā ar daudziem karavīriem. Viņam nācās viņiem samaksāt un pabarot, un tas prasīja lielas izmaksas. Iespējams, ka šajā laikā viņš saprata, ka viņam kā karalim nav uzskaites par to, kas viņam pienākas. Viņš nezināja, vai iekasē visus pienākošos nodokļus.

Domesday Book

1085. gadā Vilhelms savā Ziemassvētku tiesā Glosterā lūdza veikt lielu apsekošanu visās Anglijas daļās. Karalis vēlējās uzzināt, cik daudz cilvēku dzīvo viņa [karalistē|[valstībā]]. Viņš vēlējās zināt, cik liels ir katrs īpašums, cik katrs no tiem ir vērts un cik lielu ienākumu tas nes. Līdz šim Anglijā šāda aptauja vēl nekad nebija veikta. Tā bija unikāla ar savām detaļām un ieguldījumu Anglijas vēsturē. Domesday Book bija pirmais publiskais reģistrs Anglijā.

Grāmatas teksts ietilpst divos sējumos. Pirmais aptvēra trīsdesmit vienu apgabalu. Tās apjoma dēļ to sauca par "Lielo Domesday". Otrais sējums aptvēra Eseksas, Norfolkas un Sufolkas grāfistes, un to sauca par "Mazo Domesday". Faktus fiksēja vairākas komisijas, kuras veidoja bīskapi un grāfi. Katrā panelī tika apkopota informācija par vairākām grāfistēm. Viljamsam 1086. gada 1. augustā tika iesniegts liels rakstisku datu krājums. Tā kļuva par Domesday Book, lai gan grāmatas netiks iesietas grāmatās vēl gandrīz gadsimtu.

Pēdējie gadi

Viljams nomira, atrodoties Ruānā, Francijā, no ievainojumiem, ko guva, nokrītot no viņam piederoša zirga.

Domesday Book rakstīšana.

Ģimene

Vilhelmam un viņa sievai Matildai no Flandrijas bija vismaz deviņi bērni.

• Normandijas hercogs Roberts (ap 1050-1134), Normandijas hercogs, nomainīja savu tēvu.
• Ričards (ap 1052.-k. 1075.
• Vilhelms (ap 1055-1100). Pēc tēva Anglijas karaļa amatā.
• Henrijs (1068-1135). Anglijas karaļa amatā nomainīja brāli Vilhelmu.
• Agata; bija saderināta ar Leonas un Kastīlijas Alfonsu VI, bet nomira pirms kāzām.
• Adeliza.
• Sesilija (ap 1066-1127), Svētās Trīsvienības abatese Kānā.
• Adela († 1137), precējusies ar Blois grāfu Stefanu I.
• Konstance († 1090), precējusies ar Bretaņas hercogu Alanu IV.
• Matilda.