Edvards Atzinīgais (ap 1003. gadu – 1066. gada 4. janvāris) bija Anglijas karalis no 1042. gada 8. jūnija līdz 1066. gada 4. janvārim. Viņa valdīšana noslēdzās ar nozīmīgu pēctecības krīzi — pēc viņa nāves uz troni pretendēja vairāki kandidāti, un vēsture atceras, ka Edvards dažiem no viņiem bija devis solījumus par kroņa iegūšanu.
Agrīnā dzīve un prombūtne Normandijā
Edvards bija Anglijas karaļa Æthelreda neapdomīgā (Æthelred the Unready) un Normandijas hercogienes Emmas dēls. Pēc Dāņu valdnieka Knuta (Cnut) iekarošanas un politiskajām pārmaiņām 11. gadsimta sākumā Edvards ilgus gadus pavadīja izsūtījumā Normandijā. Tur viņš ieguva saiknes ar Normandijas dārzniekiem un garīdzniecību, kas vēlāk ietekmētu gan viņa galminieku sastāvu, gan Anglijas politiku.
Atgriešanās un kāpšana tronī
1041. gadā anglosakšu dižciltīgie aicināja Edvardu atgriezties uz salas — situācija bija saspringta, un vietējā aristokrātija vēlējās stabilu karalisko līniju. Pēc atgriešanās viņš kļuva par sava pusbrāļa Harthacnuta mājsaimniecības locekli; abiem, pēc anglosakšu hronikas, tika dots zvērests saistībā ar karaļvaldi. Kad Harthaknūts nomira 1042. gada 8. jūnijā, Edvards ieņēma troni.
Kronēšana un popularitāte
Anglosakšu hronika uzsver viņa popularitāti ieņemšanas brīdī — "pirms viņš [Harthacnuts] tika apglabāts, visa tauta Londonā ievēlēja Edvardu par karali". Edvards tika kronēts Vinčesteras katedrālē, Rietumsakšu karaliskajā rezidencē, 1043. gada 3. aprīlī. Viņu dēvēja par "Atzinīgo" (The Confessor) — epitets, kas norāda uz viņa pazemīgo, reliģiozo reputāciju un vēlākajām svētceļnieku aprakstiem.
Valdīšana, attiecības ar dižciltīgajiem un baznīcu
Edvarda valdīšana bija iezīmēta ar mēģinājumiem līdzsvarot varu starp karaļvaldi, spēcīgajiem grafoņiem un baznīcu. Viņš bieži paļāvās uz garīdzniecības atbalstu un ieviesa personālu no Normandijas, kas radīja spriedzi ar anglosakšu dižciltīgajiem. Viena no centrālajām cīņām bija ar Godvinu, Vinesekses (Wessex) grafa dzimtu: 1051. gadā Edvards izraidīja Godvinu un viņa atbalstītājus, taču 1052. gadā Godvins atgriezās ar spēku un panāca savu atjaunošanu — incidentā redzama karaļa ierobežotā spēja pakļaut galmā bāzēto aristokrātiju.
1051.–1052. gados Edvards apprecēja Edīti (Edith), Godvina meitu, kas bija politisks kompromiss, lai samierinātu karaļa un vareno grafoņu intereses. Kaut arī laulība nostiprināja saites ar Godvina dzimtu, tā negarantēja absolūtu valdības kontroli.
Baznīcas loma un Westminsteras abbija
Edvards bija ievērojams patronāts Romas katoļu baznīcai Anglijā — viņa valdīšanas laikā notika klosteru un baznīcu celtniecība un atjaunošana. Visievērojamākais viņa mantojums ir Westminsteras abija, kura pamatus un lielu pārbūvi saista ar Edvarda vārdu; baznīca tika pabeigta un konsekcrēta 1065. gadā, neilgi pirms karaļa nāves. Edvards tika apbedīts Westminsteras abatijā, un viņa kaps kļuva par svētceļojumu vietu; viņš tika kanonizēts 1161. gadā, kas nostiprināja viņa reputāciju kā svēta karaļa.
Nāve, pēctecība un mantojums
Edvards nomira 1066. gada 4. janvārī, neatstājot pēcteci. Viņa nāve izraisīja nopietnu varas vakuumu: troni mēģināja aizpildīt vairāki pretendenti — starp tiem bija Harolds Godvinsons, Viljams no Normandijas, Haralds Hardrada un Edgars Āthelings. Daudzi avoti min, ka Edvards bija devis solījumus dažādiem viedokļiem par pēctecību, kas vēlāk izraisīja militāras konfliktu sēriju (1066. gada notikumi, kas beidzās ar Normandijas iekarošanu) un Anglijas politiskās kartes būtisku pārveidi.
Edvarda valdīšanas laikā saglabājās gan mierīgas, gan saspringtas fāzes; viņš ierakstījās vēsturē kā reliģiozs, bet politiski ierobežots monarhs, kura ilgstošā prombūtne Normandijā, normandiešu sakari un attiecības ar māra grafoņiem veicināja 11. gadsimta beigās notikušo pāreju no anglosakšu uz normandiešu varu Inglijā.