Haralds Sigurdsons bija pazīstams arī kā Haralds Norvēģijas (sennorvēģu: Haraldr Sigurðarson; ap 1015. gadu - 1066. gada 25. septembris). Viņu sauca arī par Hardradu (sennorvēģu: harðráði, mūsdienu norvēģu: Harðráði, mūsdienu norvēģu: Hardrada: Hardråde — burtiski "bargais padomdevējs" vai "bargais valdnieks" sāgās).

Īsa biogrāfija un agrīnā jaunība

Haralds bija Sigurda "Sīra" (Sigurd Syr) dēls un viņa māte bija Åsta (Avsta), kas savukārt bija arī Olafa II (svētā Olafa) māte — tāpēc Haralds bija Olafa pusbrālis. Agrīnie avoti norāda, ka Haralda dzimšanas datums nav precīzi zināms, bet tas tiek liets ap 1015. gadu. Piecpadsmit gadu vecumā, 1030. gadā, Haralds kopā ar savu pusbrāli Olafu cīnījās pret Knutu (Kanutu). Olafs centās atgūt Norvēģijas troni, ko divus gadus iepriekš bija zaudējis Dānijas karalim Knutam Lielajam. Kaujā Olafu un Haraldu sakāva Knutam lojālie spēki un Olafs gāja bojā — pēc tam Haralds bija spiests doties trimdā uz Kijevas Krievzemi.

Trimda, karavadoņa gaitas un dienests Bizantijā

Haralds pavadīja vairākus gadus kā izsūtīts bruņinieks ārvalstīs. Kādu laiku viņš kalpoja lielkņaza Jaroslava Gudrā armijā, un ap 1034. gadu ar grupu vikingiem devās uz Konstantinopoli. Tur viņš iestājās BizantijasVaranģijas gvarde — elites karaspēka vienībā, kas sastāvēja galvenokārt no ziemeļniekiem. Konstantinopolē viņš guva pieredzi kā komandas un karavadonis, ieguva bagātību un sociālas saites.

Haralds kļuva bagāts, atrodoties Bizantijas impērijā. Viņš nosūtīja naudu glabāšanai uz Jaroslavu Kijevas Krievzemē. Galu galā viņš pameta Bizantiju 1042. gadā un atgriezās Kijevas Krievzemē, lai sagatavotos Norvēģijas troņa atgūšanas kampaņai.

Atgriešanās Norvēģijā, sadarbība ar Magnusu un varas konsolidācija

Pretstatā Haralda prombūtnei, Norvēģijas tronī bija nostiprinājies Olafa ārlaulības dēls Magnuss Labais, kurš bija spējis saglabāt varu arī Dānijā. 1046. gadā Haralds apvienoja spēkus ar Magnusa sāncensi Dānijā, pretendentu uz Dānijas godu Svinu II, un sāka uzbrukumus Dānijas piekrastē. Magnuss, nevēlēdamies izraisīt plašu pilsoņu karu ar savu tēvoci, piekrita dalīties ar Haraldu karaļa amatā — Haralds oficiāli kļuva par kopvaldnieku kopā ar Magnusu.

Nākamajā gadā kopvaldība pēkšņi beidzās, jo Magnuss nomira, un Haralds kļuva par vienīgo Norvēģijas valdnieku. Kā valdnieks viņš strauji nostiprināja centrālo varu: iekšpolitiski Haralds apspieda opozīciju, pakāpeniski samazināja vietējo bruņinieku neatkarību un iezīmēja Norvēģijas apvienošanos zem nacionālas, centralizētas varas. Viņa valdīšanas laikā, iespējams, valdīja relatīvs miers un stabilitāte, kas ļāva veidot nodokļu sistēmu, monētu ekonomiku un attīstīt ārējo tirdzniecību.

Attiecības ar Dāniju un Ziemeļjūras politika

Haralds centās atjaunot Knuta izveidoto ietekmi Ziemeļjūrā — viņš regulāri uzbruka Dānijas piekrastei un cīnījās pret savu bijušo sabiedroto Svinu. Šīs kampaņas notika gandrīz katru gadu līdz 1064. gadam. Lai gan daudzas operācijas bija veiksmīgas, Haraldam tomēr neizdevās pilnībā iekarot Dāniju. Pēc ilgas konfrontācijas 1064. gadā tika panākts pamiermiera raksturs — pēc dažādiem avotiem Haralds atteicās no tiešām pretenzijām uz Dānijas troni apmaiņā pret naudas kompensāciju un miera apstiprinājumu; šī izlīguma detaļas dažādās hronikās atšķiras.

Iebrukums Anglijā un nāve

Neilgi pēc tam, kad Haralds bija atteicies no savām pretenzijām uz Dāniju, bijušais Nortumbrijas grāfs Tostigs Godvinsons, Anglijas karaļa Harolda Godvinsona brālis, apsolīja Haraldam savu uzticību un aicināja viņu pretendēt uz Anglijas troni. 1066. gada septembrī Haralds šķērsoja Jūru un iebruka Ziemeļanglijā. Sāgas un laikabiedru avoti ziņo par lielu floti un tūkstošiem karavīru; skaitļi (piem., minētie 10 000 karavīru un 300 tālkuģi) ir atrodami gan mūsdienu atstāstos, gan senajos liecībās, taču vēsturnieki uzskata, ka sīkie skaitļi bieži tiek pārspīlēti.

Haralds un viņa spēki piekrastei pie Jorkas sakāva angļu reģionālos spēkus Merčestras un Nortumbrijas vadībā Fulfordas kaujā. Tomēr tikai piecas dienas vēlāk karaļa Harolda Godvinsona spēki pārsteidza un sakāva Haraldu pie Stamfordas tilta kaujā 1066. gada 25. septembrī. Haralda un liela daļa viņa vikingu karaspēka gāja bojā; šis notikums tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no brīžiem, kas iezīmē vikingu laikmeta beigas Eiropā. Slavenajā anglosakšu hronikā un skandināvu sāgās ir aprakstīti gan iebrukums, gan Haralda krišana.

Mantojums un vēsturiskā nozīme

  • Kultūrvēsturiska atmiņa: Haralda tēls sagās un hronikās ir izteikti leģendārs — viņu atceras kā izciliem kariem, rūdītu komandieri un ambiciozu valdnieku.
  • Politiskā centralizācija: Viņa valdīšanas rezultātā Norvēģijas karaļa varas centra nostiprināšanās turpinājās — tika izveidoti priekšnoteikumi centralizētākai monarhijai nākamajos gadsimtos.
  • Vēsturiskie avoti: Par Haraldu ir gan skandināvu sāgas, gan anglosakšu hronikas tekstu liecības; tās reizēm pretrunīgas, tāpēc daudzas detaļas (piem., precīzi karaspēka skaitļi vai konkrētas sarunu detaļas) vēsturnieki interpretē piesardzīgi.

Kopumā Haralds Sigurdsons (Hardrada) palicis atmiņā kā pēdējais no lielajiem vikinga laikmeta valdniekiem — karavīrs ar plašu starptautisku pieredzi, kurš centās paplašināt savu ietekmi gan Ziemeļejā, gan Rietumos, līdz ar to viņa rīcība un nāve 1066. gadā atstāja ilgstošas sekas gan Norvēģijas, gan Anglijas vēsturē.