Canute

Anglijas iekarošana

1015. gada vasarā Kanutes flote devās ceļā uz Angliju ar dāņu armiju, kurā bija aptuveni 10 000 dāņu ar 200 garkuģiem. Knuts bija vikingu pulka no visas Skandināvijas priekšgalā. Iebrukuma spēkiem nākamos četrpadsmit mēnešus bija jācīnās ar angļiem bieži vien ciešā un nežēlīgā karā. Praktiski visas kaujas tika izcīnītas pret Ētelreda dēlu Edmundu Ironside.

Pēc stāšanās tronī 1016. gadā Kanuts nogalināja daudzus Edmunda sekotājus, lai padarītu savu kroni drošu.

Ģimene

Kanutam, kristietim, bija divas sievas. Viņa pirmā sieva, vai, iespējams, sievasmāte, sauca Ælfgifu. Viņa bija sieva ar rokassprādzienu, kas nozīmē, ka laulība tika noslēgta, savienojot rokas, nevis ar baznīcas ceremoniju. Tajā laikā tas bija likumīgi. Viņa kļuva par viņa ziemeļu karalieni.

Viņa otrā sieva bija Emma no Normandijas, kuru senangļu valodā sauca arī par Ælfgifu. Viņu kāzas bija kristīgas. Viņa tika turēta dienvidos, ar īpašumu Ekseterā.

Abas sievas dzemdēja dēlus, kuri kļuva par Anglijas karaļiem. Kanuts uzturēja Baznīcu mīļu ar daudzām dāvanām.

Izdevums

• 1 - Ælfgifu no Northemptonas
• Sweyn Knutsson, Norvēģijas karalis
• Harolds Harefoots, Anglijas karalis
• 2 - Normandijas Emma
• Harthacanute, Dānijas un Anglijas karalis
• Dānijas karaliene Gunhilda apprecējās ar Svētās Romas impērijas imperatoru Henriku III.

Kanuts un viļņi

Ir stāsts, ka Kanuts sēdējis tronī un pavēlējis jūrai griezties atpakaļ. Mēs nezinām, vai tas patiešām tā notika. Šķiet, ka tas ir no Henrija Huntingtona (ap 1088. - ap 1154. gadu). Viņš to stāsta šādi:

"Kad karalis Knuts bija valdījis divdesmit gadus, viņš aizgāja no šīs dzīves Šaftesberijā un tika apglabāts Vinčesteras vecajā Minsterē. Daži vārdi jāvelta šī karaļa varai. Pirms viņa Anglijā vēl nekad nebija bijis karaļa ar tik lielu varu. Viņš bija visas Dānijas, visas Anglijas, visas Norvēģijas un arī Skotijas valdnieks. Papildus daudzajiem kariem, kuros viņš īpaši izcēlās, viņš veica trīs lieliskus un krāšņus darbus.... Trešais - kad viņš bija savas varas virsotnē, viņš pavēlēja novietot savu krēslu jūras krastā, kad sākās paisums. Tad viņš sacīja atplūdumam: "Tu esi man pakļauts, jo zeme, uz kuras es sēžu, ir mana, un neviens nav nesodīti pretojies manai kundzībai. Tāpēc es tev pavēlu necelties uz manas zemes un neuzdrošināties samērcēt sava saimnieka apģērbu vai locekļus. Bet jūra kā parasti uzpeldēja un necienīgi samērcēja ķēniņa kājas un apakšstilbus. Atlēkdams atpakaļ, ķēniņš iesaucās: "Lai visa pasaule zina, ka ķēniņu vara ir tukša un nevērtīga un ka nav neviena cita vārda cienīga ķēniņa kā vien Tas, pēc kura gribas debesis, zeme un jūra pakļaujas mūžīgajiem likumiem. ' Pēc tam karalis Knuts nekad vairs nenēsāja zelta kroni uz sava kakla, bet uzlika to pie krustā sistā Kunga tēla, mūžīgi slavējot Dievu, lielo karali. Ar kura žēlastību karaļa Knuta dvēsele var baudīt atpūtu."

Henrijs Hantingdons, Historia Anglorum (VI.17)