Edgars ētlings (vairāk pazīstams kā Edgars Ētlings, ap 1051. — ap 1126. g.) bija viens no pēdējiem anglosakšu karaļpēctečiem un īslaicīgs pretendents uz Anglijas troni 1066. gadā pēc Edvarda Konfesora nāves. Viņa tiesības uz troņa atbalstīja daļa angļu elite, jo Edgars bija angļu izcelsmes valdnieka pēctecis un Edmunda Īronsaida mazdēls — tas skaidro arī viņa titulu „ētlings” (angļu ætheling), kas nozīmē karaļpēcteci.

Bērnība un atgriešanās Anglijā

Edgars piedzima Ungārijā, kur viņa ģimene uzturējās trimdā kopš Edmunda Īronsaida pēcteča izraidīšanas. Viņa tēvs bija Edvards trimdinieks, kurš pēc vairāku gadu prombūtnes ar ģimeni atgriezās Anglijā, kad Edgaram bija aptuveni pieci gadi. Atgriešanās notika laikā, kad Anglijā bija relatīvs miers zem Edvarda Konfesora valdīšanas, tomēr Edvarda trimdinieka nāve drīz pēc atgriešanās, iespējams, notika mīklainos apstākļos un atstāja jaunā Edgara likteni nedrošu.

Priekšlikums uz troņa 1066. gadā

Pēc Edvarda Konfesora nāves 1066. gadā radās varas vakuums un vairāki stājas pretī par Anglijas tronietību — svarīgākie pretendenti bija Harolds Godvinsons, Normandijas hercogs Viljams un Norvēģijas karalis Haraldr Hardrada. Daļa angļu lielmožu un garīdzniecības vēlme pēc nozīmīgas anglosakšu figūras noveda pie tā, ka jaunais Edgars, kā legitīms Anglijas karaļpēctecis, tika atzīts par karaļa kandidātu. Tomēr viņam bija neliels reāls militārs atbalsts un viņš bija salīdzinoši jauns (apmēram 15–16 gadu vecs), tāpēc viņa kronēšana nenotika.

Pēc Hastingas kaujas un pretestība normāņiem

Pēc Viljama uzvaras Hastingas kaujā 1066. gadā Edgara atbalstītāji zaudēja svarīgākās kaujas, un Normandijas spēki nostiprināja kontroli pār valsti. Edgars nereti figurē kā pretestības līderis vai figūra ap kuru sapulcējās sacelšanās pret normāņu varu — 1068.–1071. gadā notika vairākas sacelšanās, kas saistījās ar ziemeļu un austrumu grāfistēm, Dāņu iejaukšanos un arī Edgara saiknēm ar Skotiju (viņa māsai, svētajai Margarētai, bija nozīmīga ietekme Skotijas karaliskajā galmā).

Galvenokārt Edgars nespēja izcīnīt pietiekamu militāru atbalstu, lai tiktu kronēts vai pat pilnībā atjaunotu savu varu. Viņš vairākkārt pārgāja starp sacelšanos un pakļaušanos, reizēm meklējot patvērumu pie Skotijas karaļa. Galu galā Edgars atzina Normandijas valdnieku pārākumu un dzīvoja vairāk kā piekāpīgs noblesis nekā aktīvs pretinieks, lai gan vēl ilgi simbolizēja anglosakšu pretstatu normāņu iekarojumam.

Vēlāki gadi un mantojums

Piemēram, 1086. gada Domesdejas (Domesday) dokumentos Edgara vārds parādās retāk, bet pastāv vēstures avoti, kas liecina, ka viņš palika Anglijā, piedalījās dažos tiesiskos un politiskos darījumos un dažkārt kalpoja kā sakara punkts starp anglosakšu aristokrātiju un jauno varu. Vēlāko gadu avotos viņš parādās līdz 12. gadsimtam — pēdējās liecības par Edgaru datētas ap 1120.–1126. gadu, tādēļ tiek pieņemts, ka viņš nomira ap 1126. gadu.

Edgars Ētlings tiek uzskatīts par nozīmīgu vēsturisku simbolu: viņš pārstāv pēdējo paaudžu tiešo saikni ar anglosakšu karalisko līniju un zīmē pārejas laiku, kad Anglija kļuva par normāņu varas centru. Lai gan viņš nekad nekļuva par valdnieku ar pilnu varu, viņa īslaicīgā pretendēšana uz troni un iesaistīšanās sacelšanās vēstures ziņā iezīmē 11. gadsimta sadrumstalotību un pāreju uz jaunu politisko kārtību.

Piezīmes

  • Edgara dzīve un darbības dokumentētas ar dažādu vēstures avotu palīdzību, taču daudzas detaļas — it īpaši par personīgo dzīvi un precīzām aktivitātēm — paliek neskaidras vai pretrunīgas.
  • Viņa tituls „ētlings” nozīmē „karaliskās asinss” vai „cerējamais tronvedējs” un norāda uz viņa leģitīmām tiesībām uz tronī.