Olivers Kromvels

Agrīnā dzīve

Kromvels sāka kā džentlmenis no Hantingdonas. Vispirms viņš mācījās Hantingdonas ģimnāzijā. Viņam bija sliktas attiecības ar tēvu. Viņš turpināja mācības Kembridžas universitātes Sidnija Saseksas koledžā. Tā bija jauna, neliela koledža, kur viņam bija iespēja runāt par savām jaunajām puritāniskajām idejām. Tomēr viņš tā arī neiegūla grādu, jo 1617. gadā, kamēr viņš studēja, nomira viņa tēvs.

Anglijas pilsoņu karš

1628. gadā Kromvels kļuva par parlamenta deputātu un puritānistu un atbalstīja parlamentu tā strīdā ar karali. Kad sākās karš, karaļa armija bija spēcīgāka un labāk sagatavota nekā parlamenta armija. Kromvels to redzēja, un viņš nolēma apmācīt cilvēkus labāk karot. Drīz viņa apmācītā "Jaunā parauga armija" sāka uzvarēt kaujās. Rezultātā parlaments uzvarēja karā. Līdz kara beigām Kromvels bija ļoti spēcīgs.

Sadraudzība: 1649-1653

Turpmākajos gados Olivers Kromvels veica divas kampaņas, lai pakļautu īru katoļticīgos (1649-1650), un Dunbāras un Vusteras kaujās (1650-1651) sagrāva Skotijas rojalistus, kas bija pasludinājuši karali Kārli II. , nogalinātā valdnieka pirmdzimto.

Pārstāvju parlaments

Pēc karaļa nāvessoda izpildes tika pasludināta republika, kas pazīstama kā Anglijas Sadraudzība. Tika iecelta Valsts padome, kuras sastāvā bija arī Kromvels. Viņa patiesā varas bāze bija armija.

Īrijas pārņemšana

1652. gadā Kromvels ieņēma Īriju. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Kromvels veica etnisko tīrīšanu pret īru katoļiem. Kromvels vēlējās, lai īru katoļi pārceltos no Īrijas austrumiem uz ziemeļrietumiem. Pēc šo vēsturnieku domām, Kromvels un viņa armija izmantoja slaktiņus, badu un nāvessoda draudus, lai piespiestu īrus aizbraukt. Vēsturniece Frānsisa Stjuarte (Frances Stewart) apgalvo, ka 600 000 īru - 43 % Īrijas iedzīvotāju - gāja bojā šīs politikas dēļ.

Protektorāts: 1653-1658

Pārstāvju palāta centās kontrolēt armiju, taču nespēja: 1653. gadā Kromvels atlaida Pārstāvju palātu, nodeva likumdošanas varu 139 uzticības cilvēkiem un ieguva Anglijas, Skotijas un Īrijas lorda protektora titulu ar plašākām pilnvarām nekā monarham. Savas darbības laikā viņš reorganizēja valsts finanses, veicināja tirdzniecības liberalizāciju, lai nodrošinātu merkantilās buržuāzijas labklājību, izsludināja Navigācijas likumu (1651), ar kuru uzspieda Nīderlandei Anglijas jūras virskundzību, sakāva Savienotās provinces (1654), atņēma Spānijai Jamaiku (1655), vajāja katoļus un izvirzīja Angliju Eiropas protestantu valstu priekšgalā.

Jaunā konstitūcija, kas pazīstama kā Valdības instruments, Kromveli padarīja par lordu protektoru uz mūžu. Viņam bija tiesības sasaukt un atlaist parlamentus.

1657. gadā parlaments piedāvāja Kromvelam kroni. Kromvels sešas nedēļas domāja par šo piedāvājumu. Pēc tam viņš to noraidīja un Vestminsteras zālē svinīgi tika atkārtoti iecelts par "lordu protektoru" (ar lielākām pilnvarām, nekā viņam iepriekš bija piešķirtas ar šo titulu).

Tiek uzskatīts, ka Kromvels bija cietis no malārijas (iespējams, pirmo reizi ar to saslima kampaņas laikā Īrijā). Viņš nomira Vaitholā 1658. gada 3. septembrī, viņa lielo uzvaru gadadienā pie Dunbāras un Vusteras.

Pēc Kromvela nāves

Tomēr pēc viņa nāves (1658. gada 3. septembrī) Republikā iestājās haoss, kas beidzās ar monarhijas atjaunošanu Anglijas karaļa Čārlza II personā (1660. gadā), ko īstenoja parlaments. Neskatoties uz savu piesardzību, jaunais monarhs nevilcinājās pavēlēt ekshumēt tā cilvēka līķi, kurš bija parakstījis nāvessodu viņa tēvam, nocirst viņam galvu un izstādīt to Londonas tornī.

Viņa pēcnācēja lorda protektora amatā bija viņa dēls Ričards. Lai gan Ričards nebija gluži bezspēcīgs, viņam nebija varas bāzes ne parlamentā, ne armijā, un 1659. gada pavasarī viņš bija spiests atkāpties no amata, līdz ar to protektorāts beidzās. Gadu vēlāk parlaments atjaunoja Čārlzu II par karali.

Kad rojālisti atgriezās pie varas, Kromvela līķis tika izrakts, pakārts ķēdēs un nocirsts. Runā, ka viņa galva bija pazudusi mēnešiem ilgi, līdz kāds karavīrs to atrada. Viņa galvaskauss tika pasniegts kā piemiņas zīme, līdz to apglabāja Tyburnā.