Slīpais uzbrukums — militārā taktika, definīcija un vēsture

Slīpais uzbrukums — definīcija, taktika un vēsture: kā flanka spēka koncentrācija un maldinoši manevri no Frīdriha Lielā līdz mūsdienu kaujām izmainīja kaujas gaitu.

Slīpais uzbrukums, saukts arī par slīpo uzbrukumu, ir militāra taktika, lai pret vienu no ienaidnieka flangiem vērstu lielāku spēku. Tajā pašā laikā atlikušo spēku daļu izmanto, lai novērstu ienaidnieka līnijas uzmanību un noturētu to vietā. Šī taktika parasti ir efektīva, ja uzbrūkošajam spēkam ir lokāla pārspēka priekšrocība. Frīdriham Lielajam bieži tiek piedēvēta slīpās pavēles īpaša izmantošana — viņš koncentrēja lielu skaitu karaspēka vienā no flangiem, lai iznīcinātu šo posmu, un tad iebruka ienaidniekam no diviem virzieniem. Vārds oblique cēlies no vidusangļu valodas vārda obliki, kas cēlies no latīņu valodas vārda oblīquus, kas nozīmē "slīps". Militārajā lietojumā slīpi parasti nozīmē leņķī, bieži 45 grādu leņķī.

Definīcija un pamatprincipi

Slīpais uzbrukums balstās uz lokālas spēka koncentrācijas pret ienaidnieka vājāko vai mazāk aizsargāto flangu. Galvenie elementi:

• Kustība un manevrs: uzbrucējs pārvieto vienības tā, lai radītu lokālu pārspēku pret noteiktu ienaidnieka sektoru.
• Novēršana un maskēšana: daļa spēku tiek izmantota, lai saglabātu ienaidnieka uzmanību un nepieļautu rezerves pārvietošanu.
• Saskaņota taktika: panākumiem nepieciešama precīza laika izjūta, vadība un komunikācija starp vienībām.
• Izmantošana kombinētajos spēkos: ugunsbalss, artilērija, gaisa atbalsts un izlūkošana var pastiprināt slīpā uzbrukuma efektu.

Vēsture un nozīmīgi piemēri

Slīpais uzbrukums ir bijis daļa no militārās domas jau kopš lineāro kauju laikmeta. 18. gadsimtā un agrīnajā 19. gadsimtā, kad artilērijas un musketu uguns raksturs noteica frontes līnijas, taktika, kas ļāva panākt lokālu skaitlisku pārspēku pret flangu, bija sevišķi efektīva. Viens no slavenākajiem piemēriem ir Frīdrihs Lielais, kurš kaujā pie Leuthenas (1757) izmantoja uzbrukuma slīpu koncentrāciju, lai pārrautotu austriešu līniju.

Vēlāku periodu komandieri — Napoleons, Jomini un citi militārdomātāji — aprakstīja un izmantoja līdzīgas idejas, pielāgojot tās jauniem bruņojuma un organizācijas apstākļiem. 20. gadsimtā principi pārveidojās, iekļaujot bruņoto spēku motorēto, tanku un gaisa spēku iespējas; modernas bruņoto spēku operācijas (piemēram, ātrās manevru operācijas un blindu grupējumi) bieži izmanto slīpiem uzbrukumiem radīt lokālu hegemoni.

Priekšrocības

• Dod iespēju sasniegt lokālu pārspēku pret ienaidnieka vāju posmu, pat ja kopējais spēku attiecība ir izlīdzināta.
• Var izraisīt ienaidnieka līniju sabrukumu vai atdalīt tās daļas, padarot tās neaizsargātas pret apkārtķeršanu.
• Efektīva, ja tiek izmantota ar labu izlūkošanu, kustīgām vienībām un laicīgu atbalstu (artilērija, aviācija).

Riski un ierobežojumi

• Atkarība no precīzas koordinācijas un laika — neveiksme vienā posmā var atstāt uzbrucēja flangu neaizsargātu.
• Terēna ierobežojumi vai slikta redzamība var neļaut sasniegt vajadzīgo manevrētspēju.
• Ienaidnieka rezerves vai ātra pretuzbrukuma spējas var pagriezt situāciju pret uzbrucēju.
• Novēršanas elementi var neizdoties; tad ienaidnieks var koncentrēt spēkus savā flangā vai izmantot iekšējās līnijas priekšrocības.

Mūsdienu pielietojums un pretpasākumi

Mūsdienās slīpais uzbrukums bieži tiek īstenots kā daļa no kombinētām operācijām: izmantojot izlūkošanu (droni, satelītus), elektroniskās karadarbības līdzekļus, precīzu uguni un ātras mobilās vienības. Jūras un gaisa operācijās līdzīgi principi var tikt izmantoti, lai izsist ienaidnieku no līdzsvara, izmantojot lokālu sakāvi vai izslēdzot atbalsta sistēmas.

Veiksmīgi pretpasākumi ietver ātru rezervju pārvietošanu, dziļas aizsardzības slāņus, izlūkošanas uzlabošanu, kaujas formāciju elasticitāti un pretuzbrukumus pret manevrētajām vienībām. Mūsdienu vadības un informācijas priekšrocības var gan atvieglot slīpa uzbrukuma plānošanu, gan nodrošināt efektīvu pretreakciju.

Secinājums

Slīpais uzbrukums ir pamatprincipa — lokālas pārspēka radīšanas — taktiska īstenošana. Kad to pareizi pielieto, tas var būt izšķirošs un radīt ātru uzvaru; tomēr tā veiksmīgums ir atkarīgs no manevrētspējas, izlūkošanas, koordinācijas un apstākļiem uz laukuma. Mūsdienu tehnoloģijas un kombinēto spēku taktika ir gan paplašinājušas, gan sarežģījušas šīs taktikas pielietojumu.

Vēsture

Frīdrihs Lielais nebija pirmais kaujas komandieris, kurš vairāk spēku novietoja vienā kaujas līnijas pusē. Taču agrāk manevri bija jāveic naktī vai ārpus ienaidnieka redzesloka. Ja komandieris novietoja vairāk karaspēka vienā flangā (jeb "spārnā"), pretinieku komandieris, to redzot, vienkārši pārvietoja savus spēkus, lai pretdarbotos šim gājienam. Spēku pārvietošana kaujas laikā prasīja laiku. Pastāvēja arī risks, ka ienaidnieks var uzbrukt, kamēr spēki tiek pārvietoti. Frīdrihs pārvarēja šīs problēmas. Svarīgākais, ko viņš darīja, bija apmācīt savus karavīrus ātri maršēt. Kad viņa prūšu armija nonāca kaujas laukā, tā veidoja standarta (tā laika) divas līnijas, kas bija paralēlas ienaidnieka divām līnijām. Taču Frīdriha armija bija apmācīta "ceturtdaļriteņus" (pagriezties leņķī) pa sekcijām, pēc tam plūstošā kustībā ātri veidoties kolonnās. Katra prūšu armijas vienība to darīja vienā un tajā pašā brīdī, kas ļāva visiem spēkiem veikt šādu kustību mazāk nekā divās minūtēs.

Frederiks aprakstīja savu tehniku: "komandierim jāpastiprina viens savas armijas spārns un tas jāizmanto, lai uzbruktu ienaidnieka flangam, bet otrs, mazāks spārns jāattur, lai apdraudētu ienaidnieka galvenos spēkus un neļautu tiem mainīt pozīciju." Otra armija jau bija ieņēmusi vietu un nespēja pietiekami ātri mainīt karaspēku, pirms prūši uzbruka. Frīdrihs turpināja: "Armija, kurā bija 30 000 karavīru, ar šo metodi varēja sakaut armiju, kurā bija 100 000 karavīru."

Pastāv arī citas versijas par to, kas tieši ir slīpā kārtība. Viena no versijām saka, ka par daļu no slīpās pavēles var uzskatīt visus sagatavošanās darbus, kas veikti naktī pirms kaujas vai kaujas dienā, lai pastiprinātu flangus vai centru. Ja tā būtu taisnība, tad Kīrs Lielais to izmantoja Timbra kaujā 547. gadā pirms mūsu ēras. Arī citi pavēlnieki vēsturē, gan senatnē, gan mūsdienās, ir gatavojušies līdzīgi. Šī versija būtu līdzīga Frīdriha apgalvojumam, ka viņš izgudrojis pašu karu. Flanga pastiprināšana naktī vai ārpus ienaidnieka redzesloka ir ne tik daudz taktisks manevrs, cik atkarība no pārsteiguma. Daudzi austriešu, franču un angļu virsnieki šajā laikā uzskatīja, ka slīpais rīkojums ir visas armijas pārvietošana apkārt. Viņi nekad nesaprata, ka Frīdrihs Lielais to nekad nedarīja. Viņš manevrēja pa līnijām un flangiem, nekad ne pa armijām.

Kolonnu veidošana


Līnijas formējums

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir slīpā pavēle jeb slīpā uzbrukuma militārā taktika?

J: Kad ir efektīva slīpā pavēle?

J: Kam tiek piedēvēta slīpā rīkojuma izgudrošana?

J: Kā Frīdrihs Lielais izmantoja slīpo pavēli?

J: Kāda ir vārda oblique izcelsme?

J: Ko termins "slīps" nozīmē militārajā lietojumā?

J: Kāds ir pretinieka līnijas novēršanas un noturēšanas vietā mērķis slīpās kārtas militārajā taktikā?

Meklēt pēc burta