Fiktīva atkāpšanās (viltus atkāpšanās) — definīcija un vēsture
Fiktīva atkāpšanās — militārā viltība no senatnes līdz mūsdienām: definīcija, taktika un vēstures piemēri, ieskaitot Sun Tzu padomus par izspēlēto atkāpšanos.
Fiktīva atkāpšanās ir militāra taktika, kad karaspēks izliekas sakauts, izspēlē atkāpšanos, pēc tam, kamēr tas tiek vajāts, pagriežas un uzbrūk ienaidniekam no aizmugures. To var izmantot, lai radītu apjukumu ienaidnieka rindās vai piespiestu dažus atstāt un vājināt kaujas formācijas. Kaujas komandieriem šī taktika bija jāizmanto uzmanīgi, lai izspēlēta atkāpšanās nekļūtu par īstu atkāpšanos. Tā bija taktika, ko izmantoja senajā vēsturē, un to izmanto arī mūsdienās. Sun Tzu par to rakstīja savā grāmatā "Kara māksla". Viņš brīdināja savus lasītājus: "Ja daži redz, ka daži virzās uz priekšu, bet citi atkāpjas, tā ir viltība."
Definīcija un varianti
Fiktīva (viltus) atkāpšanās ir mērķtiecīgs manevrs, kurā viena vienība vai karaspēks izturas tā, it kā zaudētu kauju, lai mudinātu pretinieku pārlieku agresīvi sekot vai izkļūt no aizsardzības pozīcijām. Varianti ietver:
- Krītoša līnija — daļa rindas rāda paniku un atkāpjas, bet pēc tam pārsteidz ienaidnieku;
- vilināšana līdz slazdam — atkāpšanās ved pretinieku uz iepriekš sagatavotu apšaudes vai aplenkošanas zonu;
- provozēta atkāpšanās ar rezerves triecienu — atkāpjas pirmā līnija, kamēr rezerves vienības gatavojas uzbrukumam no flangiem vai aizmugures.
Vēsturiskie piemēri
Šo taktiku vēsturē izmantoja dažādas kultūras un armijas:
- Parthieši un citas stepju loku tērētāju sabiedrības lietoja atkāpšanos kombinācijā ar Parthian shot — šāvienu atpakaļ pārvietošanās laikā, lai izpostītu mierīgi sekojošo pretinieku.
- Mongoļu karaspēki (Genghis Khan, Subutai) regulāri veica mānīgus uzbrukumus un izkliedētus atkāpumus, lai ierautu pretiniekus slazdos un izmantotu mobilitātes priekšrocības.
- Normandieši 1066. gada Hastingas kaujā tiek minēti plaši kā piemērs, kur iespējams tika izmantoti viltusi atkāpšanās manevri, lai izjauktu angļu vairošanas sienu — tomēr vēsturnieku viedokļi var atšķirties.
Taktiskās prasības un priekšnoteikumi
Veiksmīgai fiktīvai atkāpšanās nepieciešami:
- stingra disciplīna — karavīriem jāspēj kontrolēti atkāpties un nekļūt par bēgļu masu;
- rezerves spēki, kas spēj ātri pārorientēties un uzbrukt;
- labas izlūkošanas un kaujas vadības — lai zinātu, kad ienaidnieks ir pietiekami ievilkts;
- piemērots reljefs, kur iespējams paslēpt izvēršanos vai nodrošināt aizsardzības pozīciju pret pretuzbrukumu;
- skaties signālus un koordināciju — skaidras zīmes vai lauka komandēšanas mehānismi, lai sinhronizētu atkāpšanos un triecienu.
Riski un juridiski aspekti
Galvenais risks ir, ka viltus atkāpšanās pārvēršas par īstu panisku bēgšanu, kas var novest pie smagām zaudējumiem. Turklāt ir svarīgi atšķirt leģitīmu ruse de guerre (karadarbības viltību) no perfīdijas — piemēram, izliekšanās par padoties vai izšķirošas cilvēku identitātes maldināšana, kas starptautiskajā humanitārajā tiesību sistēmā var tikt uzskatīta par nelikumīgu. Kopumā viltus atkāpšanās, kas nav saistīta ar maldināšanu par padoties, tiek uzskatīta par rīku karā, bet jāievēro Hāgas un Ženēvas konvenciju principi.
Mūsdienu pielietojums un analogi
Mūsdienās formālas fiktīvas atkāpšanās joprojām ir sastopamas, bet biežāk tās tiek īstenotas kā daļa no sarežģītām kombinētām operācijām: pievilināšana pretuzbrukumam, viltus atkāpšanās gaisa vai sauszemes elementu sinhronizācijā vai elektroniskās un informatīvās viltības, kas mērķē uz pretinieka situācijas uztveri. Mūsdienu tehnoloģijas (piem., izlūkošana un telekomunikācijas) gan padara šādus manevrus sarežģītākus, jo pretinieks var ātri atklāt slazdu vai reaģēt ar rezervēm.
Secinājums
Fiktīva atkāpšanās ir sena, bet joprojām efektīva taktika, kas prasa izcilu disciplīnu, plānošanu un precīzu vadību. Pareizi pielietota, tā var mainīt kaujas iznākumu, bet neizpildīta — kļūt par katastrofu. Kā to uzsvēra arī Sun Tzu savā darbā "Kara māksla", taktika ir bīstama un maldinoša gan pretiniekam, gan tai, kas to izmanto.
Bejē gobelēna fragments, kurā attēlots hercogs Viljams (centrā) "šeit ir hercogs Viljams", kas parāda, kā viņš atgriež normāņus cīņā.
Vēsturē
- Salamīnas kaujā 480. gadā p.m.ē. senie grieķi cīnījās jūras kaujā ar daudzskaitlīgāko persiešu floti. Grieķu vadonis Temistokls nopludināja informāciju, kas tika nogādāta persiešiem, ka grieķi ir gatavi bēgt un ka, ja persieši rīkosies nekavējoties, viņi varēs gūt milzīgu uzvaru. Lai gan tā nebija reāla fiktīva atkāpšanās, bet drīzāk baumas, tas nostrādāja tikpat labi, jo persieši tika sakauti.
- Kaujā pie Kannām 216. gadā p.m.ē. Hanibals mērķtiecīgi vājināja savu centru, lai liktu romiešu armijai uzbrukt šajā vietā viņa līnijās. Tā kā centrs lēnām atkāpās, divi spēcīgākie kartāgiešu armijas spārni pārgāja uz neko nenojaušošajiem romiešiem. Atlikušo dienas daļu kartāgieši slepkavoja ieslodzītos romiešus.
- Vilhelms Iemācītājs pavēlēja divas fiktīvas atkāpšanās saskaņā ar Vilhelma no Puatjē teikto. Šo taktiku bija grūti izmantot vienu reizi, neizraisot pilnīgu izrāvienu, tāpēc maz ticams, ka viņš to darīja divas reizes. Visticamāk, ka Vilhelma karaspēks izklīda un ka viņu vadonis atkal sapulcināja cīņā.Bayeux gobelēnā redzamā jātnieku aina rāda Vilhelmu ar noņemtu ķiveri un latīņu vārdiem Hic est dux Wilelmus (šeit ir hercogs Viljams). Tas apstiprina teoriju, ka normāņi atkāpās, jo uzskatīja, ka Vilhelms ir nogalināts. Viņš noņēma ķiveri, lai parādītu savu seju un sapulcinātu savus vīrus atpakaļ cīņai. Iespējams, ka tas, ka viņi to nosauca par fiktīvu atkāpšanos, bija politkorekts veids, kā pateikt, ka viņu armija aizbēga un bija jāsauc atpakaļ. Tomēr daudzi anglosakšu karavīri bija pietiekami muļķīgi, lai dzītos pakaļ Viljama atkāpjošajiem vīriem, bet pēc tam tika nogalināti pretuzbrukumā.
Saistītās lapas
- Flanku manevrs
- Pincer kustība (saukta arī par dubulto attīstību)
- Pagrieziena kustība
- Aizbrukums no aizmugures
- Attīstība
- Flanku manevrs
- Aizsardzības dienests
- Pārspēka karš
- Preventīvais karš
- Slīpā secībā
- Šoka taktika
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir fiktīva atkāpšanās?
A: Fiktīva atkāpšanās ir militāra taktika, kad bruņotie spēki izliekas sakauti, izspēlē atkāpšanos, pēc tam pagriežas un uzbrūk ienaidniekam no aizmugures.
J: Kāds ir fiktīvas atkāpšanās mērķis?
A: Fiktīvas atkāpšanās mērķis ir radīt apjukumu ienaidnieka rindās vai piespiest dažus atkāpties un vājināt kaujas formācijas.
J: Kā kaujas komandieriem rūpīgi jāizmanto šī taktika?
A: Kaujas lauka komandieriem šī taktika jāizmanto uzmanīgi, lai fiktīva atkāpšanās nekļūtu par īstu atkāpšanos.
J: Vai fiktīva atkāpšanās ir taktika, ko izmantoja tikai senajā vēsturē?
A: Nē, fiktīva atkāpšanās ir taktika, kas tiek izmantota arī mūsdienās.
J: Kas savā grāmatā "Kara māksla" rakstīja par fiktīvo atkāpšanos?
A: Sun Tzu savā grāmatā "Kara māksla" rakstīja par fiktīvu atkāpšanos.
J: Kādu brīdinājumu Sun Tzu izteica attiecībā uz fiktīvas atkāpšanās izmantošanu?
A: Sun Tzu brīdināja savus lasītājus, ka "ja daži redz, ka viņi virzās uz priekšu, bet citi atkāpjas, tā ir viltība".
J: Kā fiktīva atkāpšanās var vājināt ienaidnieka kaujas formācijas?
A: Fiktīva atkāpšanās var piespiest ienaidnieka karavīrus atstāt savas pozīcijas un vajāt atkāpjošos spēkus. Tas var izraisīt haosu un apjukumu kaujas formējumos, padarot tos neaizsargātus pret iebrukumiem no aizmugures.
Meklēt