Preventīvais karš — definīcija, vēsture un ētika

Preventīvais karš — definīcija, vēsture un ētika. Izpēti preventīvā kara teoriju, vēsturiskos piemērus un morālos, tiesiskos aspektus. Uzzini vairāk.

Preventīvais karš ir karš, kurā valsts veic militāras darbības pret citu valsti vai grupu ar mērķi novērst potenciālu, bet vēl neizpaustu draudu — t.i., apturēt otru pusi, pirms tai rodas iespēja sākt uzbrukumu. Tas atšķiras no priekšlaicīga (anticipējoša) uzbrukuma: priekšlaicīgais uzbrukums tiek vērsts pret tūlītēju un acīmredzamu uzbrukuma draudu, kamēr preventīvais karš tiek plānots, lai apturētu ilgtermiņa vai iespējamu militāru attīstību, kas varētu kļūt bīstama nākotnē.

Idejas par preventīvām darbībām militārajā stratēģijā ir sena parādība. Jau senatnē militārdomātāji norādīja uz nepieciešamību neļaut ienaidniekam iegūt priekšrocības. Piemēram, Sun Tzu, seno ķīniešu ģenerālis, militārais eksperts un filozofs, ieteica rīkoties tā, lai ienaidnieks nezaudētu iespēju uzbrukt pirmajam.

Starptautiskā tiesiskā un politiskā robeža

Starptautiskā tiesa un prakse nepieļauj brīvu valstu tiesības sākt karu jebkādu iespējamības dēļ. ANO statūtos (jo īpaši Article 2(4) un Article 51) lieto kategoriju par spēka izmantošanu un pašaizsardzību pēc ieroču lietošanas vai bruņota uzbrukuma, taču prakse ir sarežģītāka:

• Anticipējošā pašaizsardzība: tradicionāli atzīta forma, kad ir skaidri un tūlītēji pierādāmi uzbrukuma draudi. Šo pieeju pastiprināja Caroline doktrīna (19. gadsimts), kas prasīja neatliekamu, pārmērīgu un bezalternatīvu draudu.
• Preventīvais darbības pamatojums: grūtāk saskan ar ANO principiem, jo tev jāspēj pierādīt, ka drauds ir reāls un nopietns, ne tikai iespējams nākotnē. Mūsdienās īpaši sarežģīts ir jautājums, kad draudi saistīti ar WMD (nogādāšanas sistēmas, masveida iznīcināšanas ieroči) vai ar teroristiskām grupām.

Ētika un morāle

Preventīvā kara ētiska pieņemamība tiek plaši diskutēta. Tieši jautājumi, kas aktualizē ētiku, ir:

• Tiesīgs iemesls (jus ad bellum): vai pastāv tāds drauds, kas pamatoti ļauj lietot spēku? Vai mērķis ir aizsardzība, nevis teritorijas vai resursu iegūšana?
• Last resort (pēdējais līdzeklis): vai visas diplomātiskās, ekonomiskās un citu veidu nevardarbīgās iespējas ir izsmeltas?
• Proporcionālums: vai militārās darbības apjomam un intensitātei atbilst gaidāmais drauds?
• Legitīma autoritāte: vai lēmums par karam ir pieņemts atbilstoši valsts un starptautiskajām normām (piem., ar parlamenta vai ANO mandātu)?

Valsts, kas preventīvi uzbrūk citai valstij, var apgalvot, ka rīkojusies morāli — aizsargājot savu iedzīvotāju dzīvību un drošību. Tomēr šāds pamatojums bieži tiek kritizēts, jo preventīvas darbības var viegli tikt izmantotas politisku vai imperiālu mērķu īstenošanai, kā arī radīt neparedzamas sekas.

Riski un kritika

• Kļūdaina informācija un neuzticami izlūkdati: lēmums par preventīvu rīcību ir atkarīgs no informācijas precizitātes; kļūdas var novest pie nevainīgu upuru un reģionālas eskalācijas.
• Eskalācija un nekontrolēta konflikti: preventīvs trieciens var izraisīt plašāku karu, iesaistot sabiedrotos un radot destabilizāciju.
• Drošības dilemma: ja viena valsts izmanto preventīvu stratēģiju, tai seko citas valstis, kas palielina bruņošanās un draudus, tādējādi pašas radot situāciju, pret kuru tie mēģināja pasargāties.
• Starptautiskās normas erozija: plaša preventīvu karu pieņemšana var vājināt ANO režīmu un starptautisko normu pret agresiju.

Praktiski piemēri

• 1967. gada Sešu dienu karš bieži tiek minēts kā gadījums, kad Izraēla veica ātru un masveidīgu uzbrukumu, reaģējot uz tolaik uzskatīto tiešo militāro draudu; šo rīcību daudzi interpretē kā priekšlaicīgu (anticipatory) pašaizsardzību.
• 2003. gada Irākas invāzija — plaši kritizēta kā preventīvs karš, jo to pamatoja iespējamā masu iznīcināšanas ieroču esamība un draudi; vadošie starptautiskie institūti un daudzas valstis uzskatīja, ka trūkst pārliecinošu pierādījumu par tūlītēju draudu.

Sagatavošanās drošai rīcībai — iespējamie standarti

Lai mazinātu ļaunprātību un kļūdu risku, kritiķi ierosina šādus principus kā nosacījumus preventīvu darbību leģitimitātei:

• stingra un publiska pierādījumu prasība par drauda smagumu un tuvumu;
• proporcionālas mērķdarbības un minimāla civiliedzīvotāju upuru politika;
• pirmskara izsmeļošas diplomātijas un starptautisku institūciju iesaiste, piemēram, ANO pārbaudes vai debates;
• ievērojamās tiesiskas un ētiskās pārbaudes (parlaments, neatkarīgas ekspertu komisijas).

Secinājums

Preventīvais karš ir sarežģīts un pretrunīgs fenomens — no vienas puses to tiek uzskatīts par līdzekli, kā aizsargāties pret nākotnes draudiem; no otras puses tas rada būtiskus juridiskus, ētiskus un drošības riskus. Tāpēc starptautiskā sabiedrība parasti prasa stingru pamatojumu, pārredzamību un diplomātisku izsīkumu pirms jebkādas preventīvas bruņotas rīcības, un bieži iedrošina kolektīvas alternatīvas vai ANO mehānismus kā primārus risinājumus.

Kara pieteikšana var notikt vai nenotikt pirms pirmā preventīvā trieciena: katrā konkrētā gadījumā juridiskās un morālās atbildības jautājums prasa rūpīgu faktu, nodomu un starptautisko normu izvērtējumu. Kara pieteikšana un tā tiesiska nozīmība šādās situācijās paliek būtisks elements, runājot par to, vai valsts tiek saukta par agresoru vai arī par tiesīgu pašaizsardzību.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir preventīvais karš?

J: Kāpēc tiek izmantots preventīvais karš?

J: Kas bija Sun Tzu?

J: Ko Sun Tzu ieteica attiecībā uz preventīvo karu?

J: Vai pirms pirmā preventīvā trieciena ir nepieciešams izsludināt karu?

J: Vai preventīvo karu uzskata par aizsardzības aktu?

J: Kad valsts var pieprasīt, lai preventīvs uzbrukums būtu morāls akts?

Meklēt pēc burta