Hanibals (Hǎnnibal Barca, 247. g. p. m. ē. - ? 183/2/1. g. p. m. ē.) bija kartāgiešu valstsvīrs un ģenerālis. Viņš bija lielākais Romas Republikas ienaidnieks. Hanibala ģimenē karadarbība un naids pret Romu bija ierasts — viņa tēvs Hamilkars Barks cīnījās Pirmajā Pūniešu karā un, pēc tradīcijas, Hanibals jau bērnībā solījis ienīst Romu visu mūžu.

Aizsākumi Ibērijā un konflikta izraisīšana

Hanibals sākotnēji piedalījās karagājienos Ibērijā (mūsdienu Spānijas ziemeļos un rietumos), kur Kartāga paplašināja savu ietekmi pēc Pirmā Pūniešu kara. 219. g. p. m. ē. viņš ieņēma Saguntu — pilsētu, kas bija Romas līgava — un šis notikums izraisīja tiešu konfliktu ar Romu, kas noveda pie Otrā Pūniešu kara.

Pārgājiens pāri Pirenejiem un Alpiem

218. g. p. m. ē. Hanibals sakārtoja tā saukto lielo ekspedīciju: viņš šķērsoja no Ibērijas Pireneju kalnus un pēc tam, pārvarot grūtības un zaudējumus, arī Alpu kalnus, lai ievestu karaspēku Itālijas ziemeļos. Viņa kolonnas sastāvēja gan no gājniekiem, jātniekiem, gan arī no kaujas briežiem un kaujas ziloņiem, kas Eiropā šādā mērogā bija neparasti. Šis gājiens kļuva par vienu no slavenākajiem senās militārās loģistikas piemēriem.

Kampaņa Itālijā un slavenākās kaujas

Itālijā Hanibals vairākus gadus vērsa karu pret Romu, uzvarot virkni sakāvju. Starp vissvarīgākajām uzvarām bija Trebija (218. g. p. m. ē.), Trasimēnas ezera kauja (217. g. p. m. ē.), kur viņš veiksmīgi sarīkoja apšaudes un noveda romiešus aiz ķetnām, un īpaši Kaujā pie Kannām (216. g. p. m. ē.), kurā viņš izpildīja izcili taktisku apņemšanas manevru un sakāva vislielāko romiešu armiju viņu vēsturē. Tiek lēsts, ka pretinieka spēki tajā brīdī sastāvēja no aptuveni 16 leģioniem — aptuveni 86 000 vīru — un vairāk nekā 80 % no tiem tika nogalināti vai sagūstīti, ieskaitot vairākus augstus virsniekus.

Hanibala stratēģija Itālijā nebija tikai kaujas uzvaras — viņš centās graut Romas alianses sistēmu, iedrošinot itāliešu pilsētas atšķelties no Romas. Lai gan vairākas pilsētas pievienojās viņam, Hannibalam nekad netika pastāvīgi nodrošināti pietiekami papildspēki no Kartāgas, lai izvirzītu galveno uzbrukumu Romai pašai.

Atgriešanās Ziemeļāfrikā un zaudējums pie Zamas

Kamēr Hanibals kaujās Itālijā, Romai izdevās rehabilitēt savas spējas. Romiešu ģenerālis Publijs Kornēlijs Skipions (vēlāk pazīstams kā Skipions Āfrikānis) pārnesa konfliktu uz Kartāģu teritoriju, ievedot karaspēku Ziemeļāfrikā. Lai aizsargātu dzimteni, Hanibals bija spiests atgriezties Kartāgā. 202. g. p. m. ē. pie Zamas notika izšķiroša kauja, kurā Skipions uzvarēja; tā bija hanona (Hanibala) galīgā sakāve, kas deva Romai pārliecinošu pārsvaru un noveda pie Kartāgas nelabvēlīgiem miera noteikumiem.

Pēckara karjera, izsūtīšana un nāve

Pēc kara Hanibals kļuva par vienu no Kartāgas augstākajiem ierēdņiem — viņš tika ievēlēts par sufetu (augstu pilsētas amatu) un uzsāka reformas, kas centās stabilizēt valsts ekonomiku un samazināt ārvalstu parādu nastu. Šīs reformas sacēla pret viņu daļu proromiešu politisko spēku, un 195. g. p. m. ē. viņš bija spiests bēgt no Kartāgas. Hanibals meklēja patvērumu Seleikīdu impērijas galmā, kur viņš mēģināja pārliecināt imperatoru (Antiohu III) atkal stāties pretim Romai. Pēc Antioha sakāves un vēlām politiskām pārbīdēm Hanibals pārcēlās uz Bitīniju (Bithynia), kur viņam pretī stājās romiešu diplomātijas prasība viņu izdot. Lai izvairītos no nodošanas un iespējamas pazemojošas izpildes, Hanibals, saskaņā ar avotiem, beidza savu dzīvi ar pašnāvību, iedzēris indi ap 183.–181. g. p. m. ē.; precīzs datums ir vēsturnieku strīdu objekts, kas atspoguļots arī oriģinālajā datējuma norādījumā.

Vēsturiskā nozīme un mantojums

Hanibals tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem militārajiem komandieriem vēsturē. Viņa spēja koordinēt sarežģītas manevrēšanas kampaņas, izmantot reljefu un psiholoģiju kaujā, kā arī izstrādāt pretinieka plānu apkarošanas taktikas padara viņu par studiju objektu militārajā domāšanā. Romieši no viņa mācījās — viņu uzvaras lika Romas stratēģiem pārskatīt savas pieejas un taktikas.

Militārais vēsturnieks Teodors Ajro Dodžs savulaik nosauca Hanibalu par "stratēģijas tēvu", jo pat viņa lielākais ienaidnieks Roma kopēja viņa militārās idejas. Avoti par Hanibala dzīvi un kariem galvenokārt nāk no romiešu un grieķu vēsturniekiem (piem., Polībijs, Livijs), tāpēc daži notikumi un skaitļi tiek interpretēti dažādi. Taču Hanibala taktiskās idejas — izlūkošana, viltus atkāpšanās, flangu apvēršana un bruņojuma kombinēšana — joprojām tiek mācītas mūsdienu militārajā izglītībā un analizētas stratēģiskajos pētījumos.

Aplūkojot Hanibala dzīvi kopumā, redzams gan ģeniāls karavadonis, gan laika gaitā ar politiku un resursiem saistītas iespētošanas, kas ierobežoja viņa galīgo uzvaru pār Romu. Viņa kampaņu arhitektūra un kauju piemēri, it īpaši Kannas, palikuši par standartiem militārajā domāšanā un vēsturiskajā atmiņā.