Hannibal
Hanibals (Hǎnnibal Barca, 247. g. p. m. ē. - ? 183/2/1. g. p. m. ē.) bija kartāgiešu valstsvīrs un ģenerālis. Viņš bija lielākais Romas Republikas ienaidnieks.
Hanibals visvairāk ir slavens ar to, ko viņš paveica Otrajā Pūniešu karā. Viņš ieradās ar armiju no Ibērijas pāri Pireneju kalniem un Alpu kalniem Itālijas ziemeļos un vairākās kaujās sakāva romiešus. Kaujā pie Kannām viņš sakāva lielāko armiju, kādu Roma jebkad bija savākusi. Tiek lēsts, ka romiešu armijas kopējais skaits bija 16 leģioni un 86 000 vīru. Vairāk nekā 80 % no šīs armijas tika nogalināti vai sagūstīti, ieskaitot tās komandieri.
Daudzus gadus viņš Itālijā uzturēja armiju. Galu galā romiešu iebrukums Ziemeļāfrikā lika viņam atgriezties Kartāgā. Viņš zaudēja, un romieši lika viņam atstāt Kartāgu. Viņš dzīvoja Seleikīdu galmā un pārliecināja tās imperatoru cīnīties pret Romu. Kad viņš zaudēja jūras kaujā, Hanibals aizbēga uz Bitīniju muižu. Kad romieši lika viņam padoties, viņš izdarīja pašnāvību.
Hanibals tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem militārajiem komandieriem vēsturē. Militārais vēsturnieks Teodors Ajro Dodžs savulaik nosauca Hanibalu par "stratēģijas tēvu", jo pat viņa lielākais ienaidnieks Roma kopēja viņa militārās idejas.
Eiropas leģendā iegājies labi zināmais Hanibala varoņdarbs, kas bija Alpu šķērsošana ar kara ziloņiem: freskas detaļa, ap 1510. gadu, Kapitolija muzeji, Roma.
Karjeras sākums
Hanibāla tēvs Hamilkārs bija kartāgiešu karaspēka komandieris Pirmā puniešu kara beigās (264-241. g. p.m.ē.). Pēc tam, kad Kartāga karu zaudēja, Hamilkārs devās uz Hispāniju, lai iekarotu tagadējās Spānijas teritorijas ciltis. Kartāga tajā laikā bija sliktā stāvoklī. Tās flote nespēja nogādāt armiju uz Ibēriju (Hispāniju). Hamilkaram nācās doties Herkulesa stabu virzienā un šķērsot Gibraltāra šaurumu. Saskaņā ar Livija stāstu Hamilkārs lika Hanibalam apsolīt, ka viņš nekad nebūs Romas draugs. Hanibals sacīja savam tēvam
Es zvēru, ka tiklīdz vecums to ļaus... es izmantošu uguni un tēraudu, lai apturētu Romas likteni.
Pretī Hamilkārs piekrita ņemt Hanibalu līdzi uz Hispāniju. Divus gadus viņš pavadīja, lai pabeigtu Ibērijas iekarošanu uz dienvidiem no Ebro upes. Viņš mira 229/228. gadā kaujā, visticamāk, noslīcis Jukara upē. Viņa znots Hasdrubals pārņēma vadību, bet 221. gadā p. m. ē. tika nogalināts.
Tā 221. gadā p.m.ē. Hanibals kļuva par armijas vadoni. Roma baidījās no Hanibala pieaugošā spēka. Viņi noslēdza savienību ar Saguntumas pilsētu un apgalvoja, ka aizsargā pilsētu. Saguntums atradās uz dienvidiem no Ebro upes. Šā iemesla dēļ Hanibals uzbruka pilsētai. Pēc astoņiem mēnešiem tā tika ieņemta. Roma vēlējās taisnīgumu no Kartāgas. Kartāgas valdība Hanibāla rīcībā nesaskatīja neko nepareizu. Gada beigās tika izsludināts karš, ko vēlējās Hanibals.
Ceļojums pa sauszemi uz Itāliju
Hanibala armijas sastāvā bija 75 000 kājnieku un 9000 jātnieku. Hanibals pameta "Jauno Kartāgu" 218. gada vēlā pavasarī pirms mūsu ēras. Viņš cīnījās uz ziemeļiem līdz Pirenejiem. Viņš uzvarēja ciltis, izmantojot gudru kalnu taktiku un spītīgu cīņu. Pēc 290 jūdžu gājiena un Ebro upes sasniegšanas Hanibals izvēlējās uzticamāko un lojālāko savas armijas daļu no lībiešu un Ibērijas algotņiem, lai turpinātu ceļu kopā ar viņu. Viņš atstāja 11 000 karavīru, kas sargāja tikko iekaroto reģionu. Pirenejos viņš atlaida vēl 11 000 Ibērijas karavīru. Hanibals iegāja Gallijā ar 50 000 kājnieku un 9000 jātnieku.
Hanibalam vajadzēja šķērsot Pirenejus, Alpus un daudzas svarīgas upes. 218. gada pirms mūsu ēras pavasarī Hanibals sāka karot līdz Pirenejiem. Viņš noslēdza miera līgumus ar gallu vadoņiem un sasniedza Ronas upi. Pie Ronas ierodoties septembrī, Hanibāla armijas skaits bija 38 000 kājnieku, 8 000 jātnieku un trīsdesmit septiņi kara ziloņi.
Hanibals izbēga no romiešu karaspēka, kas bija nosūtīts cīnīties pret viņu Gallijā. Tad viņš devās augšup pa vienas no Ronas upes strautiem. Rudenī viņš sasniedza Alpu pakājē. Viņa pārgājiens pāri kalniem ir viens no slavenākajiem sasniegumiem, ko guvis jebkurš militārais spēks. Pēc šī ceļojuma Hanibals no kalnu pakājēm nokāpa Itālijas ziemeļos. Viņš bija ieradies tikai ar pusi no sākotnējiem spēkiem un tikai dažiem ziloņiem. Hanibals, šķērsojot kalnus, bija zaudējis līdz pat 20 000 vīru.
Kauja pie Trebbijas
Publijs Kornēlijs Scipions komandēja romiešu spēkus, kas tika nosūtīti apturēt Hanibalu. Viņš negaidīja, ka Hanibals šķērsos Alpus. Viņš gaidīja cīņu ar Hanibālu Spānijā. Ar nelielu armiju, kas joprojām atradās Gallijā, Scipions mēģināja apturēt Hanibālu. Viņš savlaicīgi pārvietoja savu armiju pa jūru uz Itāliju, lai satiktu Hanibālu. Hanibals padarīja teritoriju aiz sevis drošāku, sakāva tauriešu cilti (mūsdienu Turīna). Pretinieku spēki cīnījās pie Kartāgas. Šeit Hanibals piespieda romiešus izkļūt no Lombardijas līdzenuma. Šī uzvara ievērojami vājināja romiešu kontroli pār galiem. Galli nolēma pievienoties kartāgiešiem. Drīz visa Ziemeļitālija neoficiāli kļuva par sabiedroto. Galliju un Ligūrijas karaspēks drīz vien palielināja viņa armiju līdz 40 000 vīru. Hanibāla armija bija gatava iebrukt Itālijā. Scipions atkāpās pāri Treijas upei. Viņš apmetās nometnē pie Placentijas pilsētas un gaidīja vairāk karaspēka.
Senāts bija pavēlējis Sempronijam Longam atvest savu armiju no Sicīlijas, lai tā dotos pretī Scipionam un stātos pretī Hanibalam. Hanibals bija gatavs viņam stāties pretī. Sempronijs izvairījās no Hanibala un pievienojās Scipionam pie Trebbijas upes netālu no Placentijas. Pie Trebijas Hanibals sakāva romiešu kājniekus, uzbrūkot no aizmugures sānu pusē.
Kauja pie Trasimenes ezera
217. gada pavasarī p.m.ē., ierodoties Etrurijā, Hanibals nolēma vilināt cīņā galveno romiešu armiju Flāmīnija vadībā. Hanibals atrada Flāmīniju nometnē pie Arretium. Viņš devās gājienā ap sava pretinieka kreiso pusi un atdalīja Flamīniju no Romas. Hanibals lika Flaminijam viņu vajāt. Trasimena ezera krastā Hanibals iznīcināja Flaminija armiju ūdenī vai tuvējās nogāzēs. Viņš nogalināja arī Flaminiju. Viņš bija atbrīvojies no vienīgā spēka, kas varēja viņu apturēt ceļā uz Romu. Viņš saprata, ka bez aplenkuma mašīnām viņš nevar cerēt ieņemt galvaspilsētu, tāpēc nolēma doties tālāk uz Itālijas vidieni un dienvidiem. Viņš cerēja, ka šī spēka demonstrēšana izraisīs sacelšanos pret Romas valdību. Pēc Trasimenes ezera Hanibals sacīja: "Es neesmu ieradies cīnīties pret itāļiem, bet gan itāļu vārdā pret Romu." Pēc Trasimenes ezera Hanibals sacīja: "Es neesmu ieradies cīnīties pret Romu.
Fabius
Romu pārņēma milzīga panika. Viņi iecēla diktatoru vārdā Kvints Fabijs Maksīms. Viņš bija inteliģents un uzmanīgs ģenerālis.
Fabiuss pieņēma "Fabiāņu stratēģiju". Viņš atteicās no atklātas kaujas ar ienaidnieku un novietoja vairākas romiešu armijas Hanibāla tuvumā, lai ierobežotu viņa pārvietošanos. Fabiuss izsūtīja nelielus spēkus pret Hanibala barotājkomandām. Mazo ziemeļu ciematu iedzīvotājiem tika pavēlēts izvietot novērotājus. Viņi varēja savākt savus lopus un mantu un doties uz nocietinātajām pilsētām. Tas varētu mazināt iebrucēju izturību.
Hanibals nolēma doties cauri Samnijai uz Kampāniju. Viņš cerēja, ka iznīcināšana iesaistīs Fabiju kaujā, taču Fabijs atteicās iesaistīties kaujā. Viņa karaspēku sāka kaitināt viņa "gļēvulīgais gars". Viņa politika nepatika. Romieši bija pieraduši sastapties ar ienaidniekiem kaujas laukā, un tauta vēlējās, lai karš ātri beigtos.
Rudens turpinājās ar biežām sadursmēm. Pēc sešiem mēnešiem Fabiuss saskaņā ar romiešu likumiem tika atstādināts no amata.
Kauja pie Kannām
216. gada pavasarī p.m.ē. Hanibals ieņēma lielo apgādes noliktavu pie Kannām Apūlijas līdzenumā, faktiski nostādot sevi starp romiešiem un viņu apgādes avotu. 216. gadā Romas senāts atsāka konsulu vēlēšanas. Par konsuliem tika ievēlēti Caius Terentius Varro un Lucius Aemilius Paullus. Lai sakautu Hanibalu, romieši izveidoja līdz šim vēsturē lielāko armiju. Tiek lēsts, ka armijas kopējais spēks bija aptuveni 80 000 vīru.
Romas armija devās dienvidu virzienā uz Apūliju. Pēc divu dienu gājiena viņi atrada Hanibalu pie Audifu upes. Konsuls Varro bija pārgalvīgs un lepns vīrs, kurš bija apņēmības pilns sakaut Hanibalu. Varro augstprātība viņu pārspēja un ļāva Hanibalam ievilināt viņu slazdā. Ar izciliem taktiskiem paņēmieniem Hanibals ielenca un iznīcināja lielāko daļu šī spēka.
Tiek lēsts, ka pie Kannām tika nogalināti vai sagūstīti 50 000-70 000 romiešu. Starp bojāgājušajiem bija astoņdesmit senatori. Romas senātā bija ne vairāk kā 300 vīru - tas bija 25-30% no valdošās struktūras. Kauja pie Kannām bija viena no smagākajām sakāvēm Senās Romas vēsturē. Tā ir arī viena no asiņainākajām kaujām visā cilvēces vēsturē pēc vienā dienā zaudēto dzīvību skaita. Pēc Kannām romieši atteicās no Hanibala kaujām. Tā vietā viņi centās viņu sakaut, nogurdinot. Viņi paļāvās uz savām apgādes un darbaspēka priekšrocībām.
Šīs uzvaras dēļ Hanibāla karam pievienojās lielākā daļa Itālijas dienvidu daļas. Tajā pašā gadā grieķu pilsētas Sicīlijā sacēlās pret romiešu kontroli. Maķedonijas karalis Filips V atbalstīja Hanibalu. Tā sākās Pirmais Maķedonijas karš pret Romu. Hanibals savu jauno bāzi izveidoja Kapua, otrajā lielākajā Itālijas pilsētā.
Stāvoklis
Bez sabiedroto resursiem un pastiprinājuma no Kartāgas Hanibals nespēja paveikt neko vairāk un sāka zaudēt zemi. Viņš turpināja sakaut romiešus, kad vien varēja viņus iesaistīt kaujā, taču nekad vairs nespēja gūt izšķirošu uzvaru.
Kara beigas Itālijā
212. gadā p.m.ē. Tarentumā sazvērnieki ielaida Hanibalu pilsētā. Tad viņi ar romiešu trompetes palīdzību sacēla trauksmi. Tas ļāva Hanibala karaspēkam izcelt romiešus, kad tie klupdami iznāca ielās. Hanibals lika tarentiešiem apzīmēt katru māju, kurā dzīvoja tarentieši, lai tās netiktu izlaupītas. Pat pēc izlaupīšanas citadele izturēja. Tas neļāva Hanibalam izmantot ostu, un Roma pamazām guva pārsvaru pār Hanibalu. Tajā pašā gadā viņš zaudēja Kampāniju.
211. gadā p.m.ē. krita Kapujas pilsēta. Tā paša gada vasarā romieši iznīcināja kartāgiešu armiju Sicīlijā. Tikmēr Hanibals bija sakāvis Fulviju pie Herdonejas Apūlijā, bet zaudēja Tarentumu. Kad 209. gadā p. m. ē. viņš zaudēja Tarentumu un romieši ieņēma Samniju un Lukāniju, viņa vara Itālijas dienvidos bija gandrīz zaudēta.
207. gadā p.m.ē. viņš devās pensijā uz Brutciju. Šie notikumi iezīmēja Hanibala panākumu beigas Itālijā. 203. gadā p. m. ē. Hanibals tika atsaukts uz Kartāgu, lai vadītu savas dzimtenes aizsardzību pret romiešu iebrukumu.
Hanibāla iebrukuma maršruts, ko laipni dāvina ASV Militārās akadēmijas Vēstures departaments
Diagramma, kurā attēlota Trebijas kaujā izmantotā taktika.
Romas armijas iznīcināšana, ar Amerikas Savienoto Valstu Militārās akadēmijas Vēstures departamenta atļauju.
Otrā puniešu kara beigas (203-201 p.m.ē.)
Zamas kauja
Scipions un Hanibals satikās Zamas laukā. Hanibāla rīcībā bija aptuveni 50 000 kājnieku un 4000 jātnieku. Scipionam bija 34 000 kājnieku un 8700 jātnieku. Gadiem ilgi Hanibals ar savu pieredzējušo armiju bija guvis uzvaras. Tagad viņš stājās pretī labākajiem romiešu armijas karavīriem, kamēr pats vadīja improvizētu armiju. Viņiem pret romiešiem neveicās labi. Hanibals cieta sakāvi. Pie Zamas tika nogalināti 20 000 Hanibāla armijas vīru. Tikpat daudz vīru nonāca gūstā. Romieši zaudēja tikai 500 kritušo un 4000 ievainoto. Kartāgieši pieņēma sakāvi un padevās Romai, jo viņu labākais ģenerālis bija sakauts.
Izsūtījums un nāve (195-183 p.m.ē.)
Septiņus gadus pēc uzvaras pie Zamas romieši pieprasīja Hanibāla kapitulāciju. Hanibals brīvprātīgi devās trimdā. Viņš devās uz Tiru, Kartāgas mātes pilsētu, un pēc tam uz Efesu un Sīriju.
190. gadā p.m.ē. viņš tika iecelts par feniķiešu flotes komandieri, bet tika sakauts kaujā pie Eiromedonas upes. Hanibals devās uz Krētu, bet drīz atgriezās Mazāzijā. Libisā, kas atradās Marmora jūras austrumu krastā, viņš grasījās tikt nodots romiešu rokās. Tā vietā, lai ļautos sagūstīšanai, viņš izdzēra indi. Precīzs viņa nāves gads nav zināms. Tiek uzskatīts, ka tas ir 183. gads pirms mūsu ēras. Viņš nomira tajā pašā gadā, kad Scipio Africanus.
Hanibals filmās un televīzijā
| Gads | Filma | Citas piezīmes |
| 2006 | Hannibal | Kinofilma ar Vinu Dīzelu galvenajā lomā |
| 2004 | Operas fantoms | Operas sākums tiek mēģināts ir par Hanibālu, tāpēc nosaukums ir Hanibāls. |
| 2005 | Patiesais stāsts par Hanibalu | Angļu dokumentālā filma |
| 2001 | Hanibals: cilvēks, kurš ienīda Romu | Angļu dokumentālā filma |
| 1997 | Lielās Hanibalas kaujas | Angļu dokumentālā filma |
| 1996 | Gulivera ceļojumi | Gulivers izsauc Hanibalu no burvju spoguļa. |
| 1960 | Annibale | Itāļu kinofilma ar Victor Mature galvenajā lomā |
| 1955 | Jupitera mīļākā | Angļu kinofilma ar Hovardu Kīlu galvenajā lomā |
| Scipio Africanus - Hanibala sakāve (Scipione l'africano) | Itāļu kinofilma | |
| 1914 | Cabiria | Itāļu Klusā filma |
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Hanibals?
A: Hanibals bija kartāgiešu valstsvīrs un ģenerālis, kurš visvairāk ir slavens ar savu darbību Otrā Pūniešu kara laikā.
J: Ko Hanibals darīja Otrajā puniešu karā?
O: Otrā punu kara laikā Hanibals ieradās ar armiju no Ibērijas pāri Pireneju kalniem un Alpu kalniem uz Itālijas ziemeļiem un vairākās kaujās sakāva romiešus. Kaujā pie Kannām viņš sakāva līdz šim lielāko Romas armiju.
Jautājums: Cik vīru bija Romas armijā pie Kannām?
A: Tiek lēsts, ka romiešu armijā pie Kannām bija 16 leģioni, kuru kopējais skaits bija 86 000 vīru.
J: Kas notika ar šo lielo armiju?
A: Vairāk nekā 80 % šīs armijas tika nogalināti vai sagūstīti, ieskaitot daudzus tās komandierus.
J: Ko Hanibals darīja pēc sakāves pie Kartāgas?
A: Pēc sakāves Kartāgā Hanibals dzīvoja Seleikīdu galmā un pārliecināja tās imperatoru cīnīties pret Romu. Kad viņš zaudēja jūras kaujā, viņš aizbēga uz Bitīniju, kur pēc Romas lūguma padoties beigu beigās izdarīja pašnāvību.
J: Kāpēc Hanibālu uzskata par vienu no vēstures izcilākajiem militārajiem komandieriem?
A: Militārais vēsturnieks Teodors Ero Dodžs (Theodore Ayrault Dodge) savulaik nosauca Hanibalu par "stratēģijas tēvu", jo pat viņa lielākais ienaidnieks Roma kopēja viņa militārās idejas, kas padara viņu par vienu no vēstures izcilākajiem militārajiem komandieriem.
J: Ko nozīmē, ka Hanibālu uzskata par "stratēģijas tēvu"?
A: Tas nozīmē, ka viņa novatoriskās taktikas dēļ kara laikā pat viņa ienaidnieki bija spiesti to kopēt, kas padara viņu par ietekmīgu figūru kara stratēģiju ziņā visā vēsturē.
