Maķedonija (bieži saukta arī par Maķedonijas karalisti vai Maķedonijas impēriju) bija senās Maķedonijas karaliste arhaiskajā un klasiskajā Grieķijā un vēlāk spēcīgākā hellēnistiskās Grieķijas valsts. Valsti izveidoja un sākotnēji pārvaldīja karaliskā Argeadu dinastija, kurai vēlāk sekoja Antipatrīdu un Antigonīdu dinastijas. Senās maķedoniešu agrīnākā karaliste atradās Grieķijas pussalas ziemeļaustrumu daļā; tā robežojās ar Epiriju rietumos, Paēoniju ziemeļos, Trāķiju austrumos un Tesāliju dienvidos. Par valsts centru kļuva pilsēta Pella, kas bija gan politikas, gan kultūras centrs.
Vēsture un izaugsme
Aleksandrs Lielais (valdīja 336–323 p. m. ē.) iztragordināja Maķedoniju par lielvaru, vadot plašus militārus pavērsienus un iekarojumus, kas īsā laikā sasniedza Persijas impēriju un turpinājās līdz Indijai. Viņa kampaņas padarīja Maķedoniju par īslaicīgi spēcīgāko Tuvo Austrumu karaļvalsti un izplatīja grieķu kultūras ietekmi — hellēnismu — plašā teritorijā. Pēc Aleksandra nāves impērija sadalījās Diadohu (Ārārsto mantinieku) karos; no šī perioda radās vairākas hellēnistiskas valstis, bet Maķedoniju drīz sašaurināja un pārvaldīja galvenokārt Antigonīdu dinastija kā salīdzinoši nelielu karalisti.
Pārvalde, sabiedrība un ekonomika
Maķedonijas sabiedrība bija kombinācija no vietējām, pastorālām tradīcijām un grieķu polisu ietekmes. Karaļa vara bija centrēta, bet plašā teritorijā valdība izmantoja vietējo aristokrātiju un jaunizveidotas administratīvas struktūras. Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību (kvieši, vīnogas, olīvas), medījumiem, amatniecību un tirdzniecību. Maķedonija arī sāka izdot savas monētas, kas veicināja ekonomisko apmaiņu un valdības autoritāti.
Kara māksla un armija
Viena no Maķedonijas spēcīgajām pusēm bija tās militārā organizācija. Maķedoniešu fālanxa, bruņota ar garām šķēpveida kopām (sarissa), deva tai taktisku priekšrocību pret tradicionālajiem grieķu hoplītiem. Svarīga loma bija arī vieglākai un manevrēt spējīgākai kavalerijai, īpaši karaliskajiem "sūtniecības biedriem" (hetairoi), kuri bieži veica uzbrukuma lēmumu lomu kaujā. Aleksandra vadībā šī kombinācija — stingra fālanksa un spēcīga kavalerija — ļāva veikt ātras pārvietošanās un apļveida uzbrukumus lielos kaujas laukos.
Kultūra, valoda un reliģija
Maķedoniešu kultūra bija cieši saistīta ar plašāku grieķu pasauli — mīti, māksla, literatūra un sporta tradīcijas (piemēram, Olimpiskais spēļu kults) bija pazīstamas un izmantoja grieķu formas. Valoda, ko izmantoja elites aprindas, bija tuva grieķu dialektiem, lai gan par seno maķedoniešu valodas precīzu raksturu un attiecībām ar grieķu valodu ir zinātniskas diskusijas. Reliģijā dominēja tradicionālie grieķu dievi, bet Aleksandra laikā un pēc tam valsts elite bieži atbalstīja arī dievu kultu sinerģiju, kas palīdzēja sapludināt dažādu tautu ticības Roma laikā un hellēnistiskajos centros.
Pēctecība un Romas iejaukšanās
Pēc vairākām desmitgadēm ilgām kariem starp Diadohiem Maķedonija saglabāja neatkarību tikai līdz Antigonīdu laikam. Galu galā Maķedonija kļuva par Romas interešu objektu un tika pakļauta Romas politikai; Romas impērija pakāpeniski iekaroja Maķedoniju un lielāko daļu Aleksandra impērijas teritoriju. Svarīgs pagrieziena punkts bija Maķedonijas sakāve Pidnā (168. g. p. m. ē.), pēc kuras Maķedonija tika iekļauta Romas provinces sistēmā un tās politiska neatkarība faktiski beidzās. Tomēr hellēnistiskā kultūra, ko izplatīja Maķedonijas iekarošanas laiks, turpināja ietekmēt mākslu, zinātni, filozofiju un politiku Vidusjūras reģionā vēl gadsimtiem ilgi.
Mantojums
Maķedonijas valdīšanas un Aleksandra Lielā iekarošanas sekas ir viena no nozīmīgākajām antīkās pasaules pārvērtībām: tās rezultātā grieķu kultūra izplatījās plašos tirdzniecības centros no Ēģiptes līdz Indijai, radot jaunas pilsētas, akadēmijas un starptautiskas saiknes. Maķedonijas politiskā un militārā pieredze kļuva par studiju objektu turpmākiem karadarbības un valsts vadības domātājiem.
