Klasiskā antīkā senatne: Senā Grieķija un Romas vēsture un kultūra

Iepazīstiet klasiskās antīkās senatnes stāstu: Senā Grieķija un Roma — vēsture, kultūra, literatūra, mitoloģija un to ietekme mūsdienu civilizācijā.

Klasiskā antīkā senatne (arī klasiskais laikmets vai klasiskais periods) ir plašs termins, ar ko apzīmē ilgu kultūras vēstures periodu Vidusjūras reģionā. Tas ietver Senās Grieķijas un Senās Romas civilizācijas, ko dēvē par grieķu-romiešu pasauli.

Klasiskā antīkā literatūra ir periods, kurā uzplauka grieķu un romiešu literatūra (piemēram, Eskils, Ovidijs un citi). Parasti šis periods sākas ar Homēra darbiem (8.-7. gs. p. m. ē.) un beidzas ar kristietības ienākšanu un Romas impērijas sabrukumu (5.-6. gs. pēc Kristus dzimšanas).

Laika posmi un ģeogrāfija

Klasiskā antīkā senatne aptver vairākus savstarpēji saistītus posmus:

• Arhaisks posms (aptuveni 8.–6. gadsimts p. m. ē.) — pilsētvalstu (polisu) veidošanās Grieķijā, rakstības un literatūras nostiprināšanās.
• Klasiskais posms (5.–4. gadsimts p. m. ē.) — kultūras, filozofijas, mākslas un demokrātijas uzplaukums, it īpaši Atēnās.
• Helenistiskais posms (pēc Aleksandra Lielā laikmeta) — grieķu kultūras izplatīšanās plašā reģionā līdz Āzijai un Ēģiptei.
• Romas republikas un impērijas periods (no 5. gadsimta p. m. ē. līdz 5. gadsimtam p. m.ē./pēc Kristus) — Roma izveido politisku un administratīvu kontroli pār lielu daļu Vidusjūras reģiona.

Politika un sabiedrība

Senajā Grieķijā dominēja pilsētvalstu (polisu) sistēma — Atēnas, Sparti un citas. Atēnās attīstījās tiešā demokrātija, kas deva pilsoņiem balsstiesības sapulcēs un tiesvedībā. Sparti izveidoja stingru militāru un oligarchisku sistēmu. Grieķu sabiedrība balstījās uz pilsoņu, bezpilsoņu un vergu dalījumu.

Romas sabiedrība attīstīja republikas institūcijas (senāts, konsuli) un vēlāk pārgāja uz impēriju ar imperatoru varu. Roma radīja detalizētu administratīvo sistēmu, tiesu praksi un pilsonības jēdzienu. Sabiedrībā bija izteikta šķiru dalīšana — patriciji, plebeji, vergi.

Filozofija, zinātnes un domāšana

Grieķu filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis un citi) izveidoja pamatus racionālai domai, ētikai, metafizikai un politikas teorijai. No Grieķijas nāk arī skolas kā stoicism un epikūrisms, kas ietekmēja arī romiešu domātājus (piem., Seneka, Markuss Aurelijs).

Zinātnē izcēlās praktiķi un teorētiķi: matemātika (Eiklīds), mehānika (Arhimēds), astronomija (Ptolemajs) un medicīna (Galen). Grieķu un romiešu zināšanas tika apkopotas un nodotas tālāk, ietekmējot viduslaiku un renesanses domāšanu.

Māksla un arhitektūra

Māksla un arhitektūra attīstījās paralēli filozofijai. Grieķu skulptūra tiecās uz harmoniju un proporcijām (kontraposts), arhitektūrā izveidojās trīs kolonnas stila ordeni — dōriskais, joniskais un korintiskais. Parthenons Atēnās ir tipisks klasiskā grieķu stila piemērs.

Romas arhitektūra un inženierija paņēma grieķu elementus un attīstīja tos tālāk — izmantoja arkas, kupolu, betonuzbūvi, akveduktus, ceļus un tiltiem. Romas publiskās būves (Forums, Kolizejs, Panteons) atspoguļo plašu sabiedrisko dzīvi un inženiertehniskos sasniegumus.

Literatūra, teātris un vēsture

Literatūra bija daudzveidīga: epika (piem., Homēra eposi), traģēdija un komēdija (grieķu dramaturgi kā Eskils, Sofokls, Eiripīds), romiešu dzejnieki un prozisti (Virgils, Ovidijs, Cicerons). Vēsturnieki kā Herodots un Tukidīds noteica vēstures rakstīšanas pamatus.

Teātris bija svarīga sabiedriskā dzīves sastāvdaļa — sacensības, svētki un politiķu uzstāšanās notika skatuvju un stadionu ietvaros. Lugas un episkas dzejas darbi ietekmēja morāli, reliģiju un izglītību.

Reliģija un pāreja uz kristietību

Antīkajā pasaulē dominēja daudzdievisms — grieķu un romiešu dievi, vietējie kulti un noslēgtās mistēriju reliģijas. Ar laiku kristietība izplatījās visā impērijā; pakāpeniska legalizācija (piem., Milānas edikts 313. g.) un vēlāk imperatora Theodosija lēmumi noveda pie kristietības kā valsts reliģijas. Šī pāreja būtiski mainīja kultūras struktūru un simbolisko pasaules uztveri.

Romas impērijas sabrukums un antīkā mantojuma pēctecība

Rietumromas impērijas sabrukums 476. gadā ir bieži minēts kā klasiskā laikmeta beigu simbols, lai gan austrumu daļa (Bizantija) turpināja antīko tradīciju vēl gandrīz tūkstoš gadu. Sabrukuma iemesli bija daudzslāņaini: politiska nestabilitāte, ekonomiskas grūtības, militāras problēmas un barbāru iebrukumi.

Antīkā grieķu un romiešu kultūra atstāja dziļu iespaidu uz Eiropas izglītību, tiesībām, arhitektūru, valodu (latīņu un grieķu saknes daudzās mūsdienu valodās) un intelektuālo mantojumu. Renesanses laikā antīkās tradīcijas tika atdzīvinātas, un mūsdienu Rietumu kultūras pamatvērtības bieži vien tieši atsaucas uz grieķu-romiešu mantojumu.

Kopsavilkums

Klasiskā antīkā senatne — grieķu-romiešu pasaule — ir lauks, kurā dzima daudzas no mūsdienu kultūras, zinātnes, politikas un mākslas pamatformām. Tās sasniegumi joprojām ir redzami tiesību sistēmās, arhitektūras stilos, literatūras kanonā un filozofijas mācībās, padarot šo periodu par vienu no pārmaiņām ietekmīgākajiem cilvēces vēsturē.

Klasiskā Grieķija (5.-4. gs. p.m.ē.)

Senās Grieķijas klasiskais periods ilga no Atēnu tirānijas krišanas 510. gadā pirms mūsu ēras līdz Aleksandra Lielā nāvei 323. gadā pirms mūsu ēras. Šajā periodā ilga cīņa starp Spartu un Atēnām, kā arī kari starp grieķiem un persiešiem. Maķedonijas uzplaukums 4. gadsimtā vismaz uz kādu laiku sagrāva visas pārējās politiskās sistēmas.

Dālijas līga ("Atēnu impērija") tieši pirms Peloponēsas kara 431. gadā p.m.ē.


Romas republikas un Romas impērijas teritorija 218. gadā p.m.ē. (tumši sarkans), 133. gadā p.m.ē. (gaiši sarkans), 44. gadā p.m.ē. (oranžs), 14. gadā p.m.ē. (dzeltens), pēc 14. gada p.m.ē. (zaļš) un maksimālais paplašinājums Trajāna 117. gadā (gaiši zaļš).


Romas impērijas apjoms Trajāna laikā 117

Vēlā antīkā senatne (4.-6. gadsimts pēc mūsu ēras)

Vēlajā antīkajā antīkajā laikmetā kristietība pieauga Konstantīna I laikā un 393. gadā kļuva par Romas impērijas kultu. Secīgi ģermāņu cilšu iebrukumi 5. gadsimtā nozīmēja Rietumu impērijas galu, bet Austrumu impērija turpināja pastāvēt visu viduslaiku kā Bizantijas impērija.

Rietumu un Austrumu Romas impērijas līdz 476. gadam

Meklēt pēc burta