Nāve

Sabiedrība un kultūra

Nāve cilvēkiem parasti ir skumja vai nepatīkama lieta. Tā var likt cilvēkiem domāt par savu nāvi. Cilvēkiem var pietrūkt mirušā cilvēka vai viņi var skumt par viņu. Viņi var skumt arī par mirušās personas ģimeni un draugiem.

Jebkurā sabiedrībā cilvēka nāvi ieskauj rituāls - modināšana vai bēres ir normāla parādība. Dažās vietās bija pieņemts ēst mirušos kā rituālu kanibālisma izpausmi. Taču tas vairs nav izplatīts, daļēji tāpēc, ka šādā veidā var tikt pārnestas tādas slimības kā kuru. Lielākajā daļā sabiedrību cilvēku mirušie ķermeņi ir tabu, un ar tiem jārīkojas īpaši - reliģisku un higiēnas apsvērumu dēļ. Par cilvēka līķa līķi vienmēr ir jāziņo saskaņā ar likumu, lai pārliecinātos, ka tas ir pareizi apglabāts.

Rīcība ar mirušajiem un to īpašumu

Cilvēka nāves cēloņa noskaidrošana un līdzīgas nāves nepieļaušana kādam citam ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki pēta cilvēku saslimstību vai ļauj sadalīt mirušā ķermeni un veikt sekciju. Dažas reliģijas neļauj veikt sekciju, jo uzskata, ka ķermenis ir svēts. Autopsiju parasti pieprasa valsts, ja kāds miris un cilvēki nezina, kāpēc. Autopsija palīdz noskaidrot, vai kāds cilvēku nogalināja tīši, vai mēģināja viņu ievainot, vai arī viņš nomira slimības dēļ.

Lai sagatavotos savai nāvei, cilvēki var uzrakstīt testamentu, kurā skaidri norāda, kam pieder viņu īpašums un manta. Dažkārt cilvēks arī brīvprātīgi piesakās kļūt par orgānu donoru. Tas var nozīmēt visa ķermeņa nodošanu medicīniskajiem pētījumiem. Tas var arī glābt citu cilvēku dzīvības, padarot iespējamu orgānu transplantāciju.

Reliģiskie uzskati par nāvi

Ilgu laiku daudzi cilvēki ir baidījušies no nāves, un daudzi ir domājuši par to, kas var notikt ar cilvēkiem pēc nāves. Tas ir viens no lielākajiem filozofijas un reliģijas jautājumiem. Daudzi cilvēki tic, ka pastāv kāda veida pēcnāves dzīve.

Senie valdnieki dažkārt pieprasīja, lai bēru laikā tiktu iznīcināti ne tikai viņu pašu ķermeņi un daudz mantas, bet pat viņu kalpi un radinieki.

Kristietība pievērš īpašu uzmanību nāvei, jo Jēzus Kristus tika nogalināts, un to izdarīja romieši. Islāmā tiek uzskatīts, ka tas parāda cilvēku sistēmu netaisnību, kas saistīta ar nāves piešķiršanu, un labāko cilvēku spēju to pārvarēt un pat piedot. Pašā kristietībā tiek uzskatīts, ka tas pierāda, ka Jēzus pats patiešām bija Dievs un tāpēc varēja zaudēt savu ķermeni un joprojām saglabāt augšāmcelšanās spēku. Budismā tiek uzskatīts, ka notiek reinkarnācija. Reinkarnācija ir no hinduisma pārņemta ideja.

Konfūcijānisms iesaka cienīt vecākus un senču pielūgsmes formas, lai cienītu gan mirušos, gan dzīvos senčus.

Ar nāvi saistītie rituāli

Katrā ētiskajā tradīcijā, ieskaitot medicīnisko skatījumu uz ķermeni, ir kāds rituāls, kas saistīts ar nāvi. Bieži vien tie attaisno uzvedību, kas varētu būt naidīga, ja rituāla nebūtu. Piemēram, var teikt, ka orgānu transplantācija ir kā kanibālisms.

Ļoti liela daļa no tā, kas notiek cilvēka nāves gadījumā, ir rituāls. Cilvēkiem, kuri vēlas, lai ar viņu mirstīgās atliekas tiktu apstrādātas noteiktā veidā, un kuri vēlas, lai viņu mirstīgās atliekas tiktu īpaši apstrādātas, piemēram, kremētas, būtu iepriekš jāizlemj un jāveic nepieciešamie maksājumi un jānoslēdz vienošanās. Tas ievērojami atvieglo darbu viņu ģimenei pēc nāves, jo vairs nav iespējas skaidri paust savu vēlmi.

Šā paša iemesla dēļ ir svarīgi atvadīties. Šķiet, ka visvairāk stresa nāves dēļ izjūt tuvinieki, kuriem "nav bijusi iespēja atvadīties".

Iespējams, lai mazinātu šo stresu, tiek radīti rituāli un pulcētu kopā tos, kuri kādu pazinuši, lai personīgo pieredzi, ko cilvēks vairs nevar nodot pats, varētu nodot citiem.

Daži rituāli, piemēram, seansi, apgalvo, ka ļauj cilvēkiem runāt ar mirušajiem. Gan zinātnieki, gan pat tie, kas to dara ļoti bieži, apgalvo, ka tas nav ļoti ticami.

Mirušos ķermeņus var mumificēt dabiski vai ar nolūku.

Gatavošanās nāvei

Papildus testamentiem, atvadām, orgānu ziedojumiem un bēru ceremonijām ir svarīga arī personiskā pieredze, lai izlemtu, vai nodot vai nenodot tālāk, ja cilvēks zina, ka drīzumā var nomirt. Paliatīvā aprūpe ir vērsta uz pamatlēmumiem, ko cilvēki pieņem, kad viņi ir ļoti tuvu dzīves beigām, un tā nodrošina, ka kāds vienmēr ir pieejams, lai ar viņiem aprunātos. Tā aizstāj heroisku medicīnisku iejaukšanos, kas var uzturēt viņus fiziski dzīvus, bet bez dzīves kvalitātes. Cilvēka psiholoģijai ir jāsagatavojas nāvei, ja tā nav nekas cits kā ātrs pārsteigums:

Elizabete Kublere-Rosa rakstīja, ka miršanai ir vairāki posmi, no kuriem pirmais ir noliegšana, bet pēdējais - pieņemšana. Cilvēki, kuri pieņem savu dzīvi, bieži vien vēlas pierakstīt savu dzīvi, lai atstātu memuārus vai pilnīgu autobiogrāfiju:

Tā kā notikumi atstāj dzīvās atmiņas un var būt tikai daļa no mutvārdu tradīcijām, tiek īstenoti projekti, lai fiksētu visu, ko cilvēki atceras par Pirmo pasaules karu un Holokaustu. Pirmais no tiem bija ierakstīt visu, ko atceras par ASV pilsoņu karu. Šī disciplīna ir mainījusi vēsturi, jo mums ir daudz vairāk pirmās personas stāstu par to laiku, un padarījusi sociālo vēsturi daudz standartizētāku.

Citi nāves apzīmējumi

Ir arī citi nāves apzīmējumi. Piemēram, "aiziet", "aiziet uz labāku vietu", "nopirkt saimniecību" (parasti tiek lietots militārajā jomā), "atstāt zemi", "liels miegs" un "iznākt no dzīves". termins "aizgājis" var būt arī termins, ar ko apzīmē nāvi. piemēram, ja cilvēks ir miris, par viņu arī saka, ka viņš ir aizgājis, kā aizgājis uz labāku vietu vai vairs nav šeit.

Nedabiski nāves cēloņi

Vecums nav vienīgais, kas var izbeigt cilvēka dzīvi. Cilvēki liek citiem cilvēkiem nomirt. To sauc par slepkavību vai slepkavību. Trīs slavenas slepkavības: Džons Vilkss Bots nogalināja Abrahamu Linkolnu, Džeimss Ērls Rejs nogalināja Mārtinu Luteru Kingu junioru un Hārvijs Lī Osvalds nogalināja ASV prezidentu Džonu F. Kenediju. Cilvēki var nomirt arī nelaimes gadījumos, kuru rezultātā tiek gūtas traumas, hipotermija, bada izraisīta nāve, pašnāvība un dehidratācija.