Nāve — definīcija, cēloņi, medicīna, reliģija un rituāli

Nāve — definīcija, cēloņi, medicīna, reliģija un rituāli: izsmeļošs ceļvedis par nāves bioloģiju, cēloņiem, medicīniskajām atzinībām, ticībām un piemiņas rituāliem.

Nāve ir organisma dzīves beigas, kad pārtraucas visi dzīvā būtnes bioloģiskie procesi un izzūd apzināšanās — prāts un maņas. Bieži kā skaidrs nāves signāls ir tas, ka sirds pārstāj pukstēt un to nevar iedarbināt no jauna, bet nāve var iestāties arī citos veidos (piem., neatgriezenisks smadzeņu darbības pārtraukums). Nāvi var izraisīt daudzi faktori — slimības, traumas, intoksikācijas, dabas izraisīti notikumi vai vienkārši organisms, kas sasniedz savu dabisko mūža beigu. Visām dzīvajām būtnēm ir ierobežots dzīves ilgums, un galu galā visas nomirst.

Medicīniska definīcija un nāves noteikšana

Medicīnā runā par atšķirīgiem nāves jēdzieniem. Par klīnisku nāvi parasti uzskata brīdi, kad apstājas asinsrite un elpošana. Taču mūsdienu medicīnā plaši atzīst arī smadzeņu nāvi — neatgriezenisku visu smadzeņu funkciju pārtraukumu — kas daudzās valstīs tiek uzskatīta par juridisku nāves brīdi, pat ja dzīvības uzturēšanai tiek lietoti aparāti.

Praktiski nāves pazīmes ir: pulsa un elpošanas pārtraukšana, zudusi izziņa un reakcijas uz kairinājumu, fiksētas un paplašinātas zīlītes, ādas krāsas maiņa. Pēc nāves parādās raksturīgas pēcdzemes izmaiņas — rigor mortis (muskļu sacietēšana), livor mortis (asiņu atkrītošā nogulšņu pazīmes) un sadalīšanās procesi. Nāves brīža noteikšana ir sarežģītāka, ja dzīvības funkcijām palīdz aparāti (mākslīgā elpināšana, sirds–plaušu aparāti), tāpēc tiek lietotas skaidras juridiskas un medicīniskas procedūras.

Cēloņi

Nāves cēloņi var būt ļoti dažādi. Galvenās grupas ir:

• hroniskas slimības (piem., sirds un asinsvadu slimības, vēzis, hroniskas elpošanas slimības);
• infekcijas (sepses, smagas elpceļu infekcijas);
• traumas un negadījumi (satiksmes traumas, kritieni, pēkšņas smadzeņu traumas);
• intoksikācijas (pārmērīga narkotiku, medikamentu vai citu vielu iedarbība);
• vecums un ar to saistīti procesi, kas pakāpeniski samazina organisma spējas.

Dažkārt nāves iemeslu izmeklē policija vai medicīnas ekspertīze — piemēram, ja ir aizdomas par noziegumu (piem., slepkavību), ja tā ir nelaimes gadījuma sekas vai ja pastāv sabiedrības veselības risks. Nāves izmeklēšana var ietvert obdukciju (patoloģisku izmeklēšanu), kas palīdz noskaidrot precīzu cēloni un nepieciešamības gadījumā noteikt atbildību.

Statistika, sabiedrība un uzskati

Pasaulē katru dienu mirst aptuveni 150 000 cilvēku; aptuveni divas trešdaļas no tiem mirst no vecuma vai ar to saistītām slimībām. Cilvēki dažādi skaidro, kas notiek pēc nāves. Daži uzskata, ka papildus fiziskajam ķermenim pastāv dvēsele, kas var turpināt dzīvot bez ķermeņa (pēcnāves dzīve), pārcelties citā ķermenī (reinkarnācija) vai pilnībā pārstāt eksistēt (anihilācija). Reliģijās un kultūrās ir ļoti dažādi uzskati un mācības par šo jautājumu, un tās ietekmē, kā sabiedrība izturas pret mirušajiem un viņu tuviniekiem.

Rituāli, paražas un sēru prakse

Daudzās kultūrās ir izveidotas paražas un rituāli, lai izrādītu cieņu mirušajiem un atbalstītu sērojošos. Tas var ietvert bēres, kremācijas ceremonijas, sēru laiku, atvadu sapulces, modināšanas (vaka) un citus simboliskus aktus. Rituāli ir gan privāti, gan sabiedriski, tie var būt reliģiski vai sekulāri, un tie bieži palīdz cilvēkiem pieņemt zaudējumu un pārstrukturēt sociālās attiecības pēc nāves.

Medicīna, paliatīvā aprūpe un iespējas

Nākot piegūt radiniekus, medicīna piedāvā dažādas pieejas: glābšanu un atdzīvināšanu (kardiorespiratorā reanimācija), ilgtermiņa ārstēšanu hroniskām slimībām, kā arī paliatīvo un hospisa aprūpi, kas vērsta uz sāpju un ciešanu mazināšanu, cieņpilnu mirstības pieredzi un atbalstu ģimenēm. Ir svarīgi saprast atšķirību starp stāvokļiem, kurus var izārstēt vai uzlabot, un stāvokļiem, kur atjaunošana nav iespējama; slimību gadījumā tās var tikt raksturotas kā nedziedināmas, un lēmumi par ārstēšanas intensitāti prasa ētisku izvērtēšanu.

Juridiskie un ētiskie jautājumi

Nāvei saistītas juridiskas normas regulē nāves konstatēšanu, nāves reģistrāciju, obdukciju prasības, apbedīšanas un kremācijas noteikumus, kā arī orgānu donāciju pēc nāves. Ētiskas debates aptver jautājumus par eutānāziju, paliatīvo sedāciju, dzīvības atbalsta pārtraukšanu un pacientu vēlēšanos (pilnvaras, dzīves beigu directives, DNR — neuzsākt reanimāciju). Šie jautājumi bieži prasa gan medicīnisku izvērtējumu, gan juridisku un ētisku diskusiju ar pacientu tuviniekiem.

Praktiskas lietas pēc nāves

Pēc nāves radiniekiem un kopienai jārisina daudzi praktiski jautājumi: nāves reģistrācija, bēru organizēšana, testamenti, mantas kārtošana, sociālā un psiholoģiskā atbalsta meklēšana sērošanas procesā. Tāpat tiek risinātas medicīniskas procedūras (piem., obdukcija, orgānu izņemšana transplatācijai), ja tas ir pieprasīts vai nepieciešams.

Sēras un psiholoģiskais atbalsts

Sēru process ir individuāls un ietver emocionālās, sociālās un arī fiziskās reakcijas. Bieži nepieciešams psiholoģisks atbalsts, konsultācijas un laiks, lai pielāgotos zaudējumam. Sabiedrība, draugi un profesionāļi var palīdzēt, nodrošinot praktisku palīdzību un klausīšanos. Dažiem cilvēkiem noder reliģiska vai garīga atbalsta prakse, citiem — terapija vai atbalsta grupas.

Kopumā nāve ir gan bioloģisks fakts, gan sociāla un ētiska tēma, kas ietekmē indivīdus, ģimenes un sabiedrību. Lai gan mūsu ķermeņiem ir spēja atjaunoties, tā ir ierobežota — un zināšanas par nāvi, tās izpēti, rituāliem un atbalstu palīdz cilvēkiem to labāk saprast un rīkoties sarežģītajos brīžos. Nāves cēloņa noskaidrošana ir medicīnas specialitāte, ko sauc par patoloģiju, un medicīnā par nāvi bieži uzskata brīdi, kad sirds pārstāj pukstēt ilgāk nekā dažas minūtes; ir tomēr īpaši gadījumi (piem., gandrīz noslīkšana ļoti aukstā ūdenī), kad cilvēki atkārtoti atveseļojas pēc ilgākas sirds apstāšanās. Ja sirds un plaušu darbībai palīdz aparāti, nāves brīdi nosaka, ievērojot juridiskos un medicīniskos kritērijus.

Sabiedrība un kultūra

Nāve cilvēkiem parasti ir skumja vai nepatīkama lieta. Tā var likt cilvēkiem domāt par savu nāvi. Cilvēkiem var pietrūkt mirušā cilvēka vai viņi var skumt par viņu. Viņi var skumt arī par mirušās personas ģimeni un draugiem.

Jebkurā sabiedrībā cilvēka nāvi ieskauj rituāls - modināšana vai bēres ir normāla parādība. Dažās vietās bija pieņemts ēst mirušos kā rituālu kanibālisma izpausmi. Taču tas vairs nav izplatīts, daļēji tāpēc, ka šādā veidā var tikt pārnestas tādas slimības kā kuru. Lielākajā daļā sabiedrību cilvēku mirušie ķermeņi ir tabu, un ar tiem jārīkojas īpaši - reliģisku un higiēnas apsvērumu dēļ. Par cilvēka līķa līķi vienmēr ir jāziņo saskaņā ar likumu, lai pārliecinātos, ka tas ir pareizi apglabāts.

Rīcība ar mirušajiem un to īpašumu

Cilvēka nāves cēloņa noskaidrošana un līdzīgas nāves nepieļaušana kādam citam ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki pēta cilvēku saslimstību vai ļauj sadalīt mirušā ķermeni un veikt sekciju. Dažas reliģijas neļauj veikt sekciju, jo uzskata, ka ķermenis ir svēts. Autopsiju parasti pieprasa valsts, ja kāds miris un cilvēki nezina, kāpēc. Autopsija palīdz noskaidrot, vai kāds cilvēku nogalināja tīši, vai mēģināja viņu ievainot, vai arī viņš nomira slimības dēļ.

Lai sagatavotos savai nāvei, cilvēki var uzrakstīt testamentu, kurā skaidri norāda, kam pieder viņu īpašums un manta. Dažkārt cilvēks arī brīvprātīgi piesakās kļūt par orgānu donoru. Tas var nozīmēt visa ķermeņa nodošanu medicīniskajiem pētījumiem. Tas var arī glābt citu cilvēku dzīvības, padarot iespējamu orgānu transplantāciju.

Reliģiskie uzskati par nāvi

Ilgu laiku daudzi cilvēki ir baidījušies no nāves, un daudzi ir domājuši par to, kas var notikt ar cilvēkiem pēc nāves. Tas ir viens no lielākajiem filozofijas un reliģijas jautājumiem. Daudzi cilvēki tic, ka pastāv kāda veida pēcnāves dzīve.

Senie valdnieki dažkārt pieprasīja, lai bēru laikā tiktu iznīcināti ne tikai viņu pašu ķermeņi un daudz mantas, bet pat viņu kalpi un radinieki.

Kristietība pievērš īpašu uzmanību nāvei, jo Jēzus Kristus tika nogalināts, un to izdarīja romieši. Islāmā tiek uzskatīts, ka tas parāda cilvēku sistēmu netaisnību, kas saistīta ar nāves piešķiršanu, un labāko cilvēku spēju to pārvarēt un pat piedot. Pašā kristietībā tiek uzskatīts, ka tas pierāda, ka Jēzus pats patiešām bija Dievs un tāpēc varēja zaudēt savu ķermeni un joprojām saglabāt augšāmcelšanās spēku. Budismā tiek uzskatīts, ka notiek reinkarnācija. Reinkarnācija ir no hinduisma pārņemta ideja.

Konfūcijānisms iesaka cienīt vecākus un senču pielūgsmes formas, lai cienītu gan mirušos, gan dzīvos senčus.

Ar nāvi saistītie rituāli

Katrā ētiskajā tradīcijā, ieskaitot medicīnisko skatījumu uz ķermeni, ir kāds rituāls, kas saistīts ar nāvi. Bieži vien tie attaisno uzvedību, kas varētu būt naidīga, ja rituāla nebūtu. Piemēram, var teikt, ka orgānu transplantācija ir kā kanibālisms.

Ļoti liela daļa no tā, kas notiek cilvēka nāves gadījumā, ir rituāls. Cilvēkiem, kuri vēlas, lai ar viņu mirstīgās atliekas tiktu apstrādātas noteiktā veidā, un kuri vēlas, lai viņu mirstīgās atliekas tiktu īpaši apstrādātas, piemēram, kremētas, būtu iepriekš jāizlemj un jāveic nepieciešamie maksājumi un jānoslēdz vienošanās. Tas ievērojami atvieglo darbu viņu ģimenei pēc nāves, jo vairs nav iespējas skaidri paust savu vēlmi.

Šā paša iemesla dēļ ir svarīgi atvadīties. Šķiet, ka visvairāk stresa nāves dēļ izjūt tuvinieki, kuriem "nav bijusi iespēja atvadīties".

Iespējams, lai mazinātu šo stresu, tiek radīti rituāli un pulcētu kopā tos, kuri kādu pazinuši, lai personīgo pieredzi, ko cilvēks vairs nevar nodot pats, varētu nodot citiem.

Daži rituāli, piemēram, seansi, apgalvo, ka ļauj cilvēkiem runāt ar mirušajiem. Gan zinātnieki, gan pat tie, kas to dara ļoti bieži, apgalvo, ka tas nav ļoti ticami.

Mirušos ķermeņus var mumificēt dabiski vai ar nolūku.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir nāve?

J: Kas izraisa nāvi?

J: Cik daudz cilvēku mirst katru dienu?

J: Vai cilvēkam ir dvēsele?

Jautājums: Kā mēs saucam notikumus vai lietas, kas noved pie nāves?

J: Kā medicīna definē nāvi?

J: Vai cilvēkiem ir kāds pašatjaunošanās veids?

Meklēt pēc burta