Kanibālisms (antropofāģija): definīcija, vēsture un pasaules piemēri

Uzzini kanibālisma (antropofāģijas) definīciju, vēsturi un slavenākos pasaules piemērus — no Fidži un Jaungvinejas līdz Amazonei un Kongo.

Kanibālisms ir tad, ja cilvēks ēd citas personas miesu. To sauc arī par antropofāģiju. Antropologi nav pārliecināti, cik plaši tas bija izplatīts, taču dažās sabiedrībās tas notika.

Vārds "kanibālisms" cēlies no mazo Antiļu salu karību tautas. Kad 17. gadsimtā tika pierakstītas leģendas par viņiem, viņi ieguva ilgstošu kanibāļu reputāciju. Par šo leģendu precizitāti pastāv strīdi.

Kanibālisms pagātnē bija plaši izplatīts starp cilvēkiem daudzās pasaules daļās, tas turpinājās līdz 19. gadsimtam dažās izolētās Klusā okeāna dienvidu daļas kultūrās un līdz pat mūsdienām dažās tropiskās Āfrikas daļās. Kanibālisms noteikti tika praktizēts Jaungvinejā un dažās Zālamana salu daļās, un gaļas tirgi pastāvēja dažās Melanēzijas daļās. Fidži savulaik sauca par "kanibāļu salām". Kanibālisms ir labi dokumentēts visā pasaulē - no Fidži līdz Amazones baseinam un Kongo, kā arī Jaunzēlandē, kur dzīvo maori.

Kas ir kanibālisms un kādi ir tā veidi

Kanibālisms var parādīties dažādās formās, un to motivācija ir ļoti atšķirīga:

• Rituālais kanibālisms — notiek kā daļa no reliģiskām vai sabiedriskām ceremonijām, piemēram, mirušo godināšanā vai ienaidnieku pazemināšanā. Šādi rituāli var būt endokanibālisks (ēd pašu grupas mirušos kā piemiņu) vai ekzokanibālisks (ēd ārpusgrupas ienaidniekus).
• Izdzīvošanas kanibālisms — notiek ārkārtējos apstākļos, piemēram, bēgļu situācijās, kuģa katastrofās vai nogāzēs, kad pārtikas nav (piemēri: Donnera ekspedīcija, 1972. gada Urugvajas aviokatastrofa Andos).
• Kara un vardarbības kanibālisms — izmanto bailēs, terorizēšanā vai apspiešanā pretinieku pazemojumam.
• Kriminālais kanibālisms — nozieguma kontekstā (slepkavība un miesas patēriņš), kas mūsdienu likumos parasti tiek klasificēts kā smags noziegums.

Vēsture un pētījumu debates

Vēsturiskie avoti liecina, ka antropofāģija pastāvēja daudzās pasaules daļās dažādos laikos. Tomēr pētījumi un interpretācijas bieži ir pretrunīgas. Eiropas kolonizatori un ceļotāji 16.–19. gadsimtā daudzkārt pārspīlēja vai slēdza ziņojumus par kanibālismu, lai attaisnotu sava veida civilizācijas misiju, vergu tirdzniecību vai militāru iejaukšanos. Mūsdienu antropologi cenšas atšķirt uzticamus lauka aprakstus no sensacionālām vai politiski motivētām liecībām.

Piemēri un ģeogrāfiskais izplatījums

Kanibālismam ir dokumentēti piemēri daudzviet pasaulē. Daži labi zināmi reģioni un gadījumi ir:

• Klusā okeāna reģions: Fidži, Jaungvineja, Melanēzija un dienvidu Klusā okeāna salas — dažās sabiedrībās kanibālisms bija saistīts ar karu, rituāliem vai sociālo hierarhiju.
• Amazones baseins: dokumentētas prakses dažādās indiāņu grupās, kur kanibālisms varēja būt rituāls, sods vai atbalss kaujas prakses.
• Āfrika: ir atsevišķi ziņojumi par antropofāģiju dažādos vēstures posmos, tostarp konfliku un krīžu laikā (piemērs reģionam Kongo).
• Jaunzēlande: pirmskoloniālajā periodā dažiem maoru ciltīm bija prakses, kas saistītas ar ienaidnieku pazemojumu un simbolisku varas apliecināšanu.
• Eiropa un cita mūsdienu vēsture: kanibālisms dokumentēts arī bada, apkaunojošu vai izolētu grupu situācijās (piem., ostsiešanas, apgāšanās gadījumi, kara apstākļi).

Medicīniski un veselības riski

Pat vienreizējs kanibālisms var radīt veselības riskus. Piemēram, Jaungvinejā Fore tautas praksē rastais kuru — smaga neirodeģeneratīva slimība — tika saistīta ar smadzeņu audu ēšanu rituālos, un vēlāk izskaidrots kā prionu izraisīta slimība. Prioni ir noturīgi pat pēc vārīšanas, tāpēc prionu slimības var tikt pārmantotas u. c. Arī bakteriālas un parazitāras infekcijas var tikt pārnestas.

Likumi, ētika un mūsdienu uztvere

Mūsdienu sabiedrībās kanibālisms gandrīz vienmēr tiek uzskatīts par tabu un ir sankcionēts caur valsts krimināltiesībām (slepkavība, miesas necienīga rīcība, profanācija utt.). Tomēr antropologi uzsver, ka jāsaprot konteksts — rituāla nozīme, piespiedu apstākļi vai kolonizācijas radītās interpretācijas. Koloniālie apraksti par “savvaļas kanibāliem” nereti tika izmantoti, lai dehumanizētu vietējos iedzīvotājus un attaisnotu to pakļaušanu.

Secinājums un pētniecības virzieni

Kanibālisms ir komplekss fenomens, kas ietver kultūras, sociālus, ekoloģiskus un medicīniskus aspektus. Pētījumi turpina atklāt atšķirības starp rituālo praksi, izdzīvošanas gadījumiem un vardarbības formām, kā arī izskaidrot, kā kolonizācijas stāsti ietekmēja mūsu izpratni. Antropologi un medicīnas pētnieki turpina strādāt, lai noteiktu drošu un kritisku skatījumu uz šo jūtīgo tēmu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir kanibālisms?

J: Kāds ir cits vārds, kas apzīmē kanibālismu, kad to dara cilvēki?

Vai antropologi zina, cik izplatīts bija kanibālisms?

J: No kurienes radies vārds "kanibālisms"?

J: Vai agrāk kanibālisms tika praktizēts cilvēku vidū daudzās pasaules daļās?

J: Kurās vietās kanibālisms noteikti tika praktizēts?

J: Kurā vietā Fidži savulaik sauca par "kanibāļu salām"?

Meklēt pēc burta