Bezbērnība: definīcija, veidi un cēloņi
Bezbērnība ir bērna neesamība — stāvoklis, kad cilvēkam nav bioloģisku vai audžu/ pieņemtu bērnu. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem pieaug to cilvēku skaits, kuri ilgstoši vai pastāvīgi paliek bez bērniem. Tas saistīts ar sociālām pārmaiņām (vēlme veidot karjeru, izglītība, dzīvesstila izmaiņas), pārvietošanos, demogrāfijas tendencēm un medicīniskām iespējām. Bezbērnību parasti iedala divos galvenajos veidos: brīvprātīgā un piespiedu bezbērnība.
Brīvprātīgā bezbērnība
Brīvprātīga bezbērnība ir situācija, kad cilvēks vai pāris apzināti izvēlas neradīt bērnus. Motīvi var būt dažādi un bieži kombinēti:
- Celibāts — apzināta dzīve bez seksuālām attiecībām vai intimām partnerattiecībām.
- Nevēlēšanās radīt bērnu — personiska izvēle, kas var balstīties uz vēlmēm saglabāt brīvību, dzīves kvalitāti vai vides apsvērumiem (Bez bērniem).
- Finansiālas apsvērumi — nepietiekamas materiālās iespējas, bažas par bērna izglītību un iztikai.
- Vecums un dzīvesveids — cilvēks var uzskatīt, ka ir pārāk vecs vai ka dzīves ritms nav savienojams ar bērna audzināšanu.
- Vērtības un pārliecība — ideoloģiskas, reliģiskas vai ētiskas izvēles, rūpes par vidi, vēlme neiejaukties ģenētiski u.c.
- Veselības apsvērumi — bailes no grūtniecības riskiem vai ģenētisku slimību nodošanas nākamajām paaudzēm.
Brīvprātīgu bezbērnu dzīvi dažkārt dēvē par bezbērnu dzīvi.
Piespiedu (neplānota) bezbērnība
Piespiedu bezbērnība rodas tad, kad cilvēks vēlētos bērnus, bet dažādu iemeslu dēļ tas nav iespējams. Galvenie iemesli:
- Medicīniskas problēmas sievietēm: olvadu obstrukcija, endometrioze, policistisko olnīcu sindroms (PCOS), hormonālas nelīdzsvarotības, atkārtotas spontānas abortēšanas un vecuma radītā samazināta olnīcu rezerves.
- Medicīniskas problēmas vīriešiem: zems spermas daudzums (oligospermija), slikta spermas kustīgums (astenozoospermija), spermas kvalitātes traucējumi vai iedzimtas reproduktīvās sistēmas problēmas.
- Infekcijas un seksuāli transmisīvās slimības: hroniskas infekcijas vai neārstētas STS, kas var bojāt reproduktīvos orgānus (piem., gonoreja, hlamīdijas).
- Medikamentu vai terapiju blaknes: onkoloģiskās terapijas (ķīmijterapija, staru terapija) un daži medikamenti var samazināt auglību vai novest pie neauglības.
- Ķirurģiskas komplikācijas vai traumas: operācijas vai ievainojumi iegurņa rajonā, kas bojā reproduktīvos orgānus.
- Vides un dzīvesveida faktori: smago metālu un toksīnu iedarbība, smēķēšana, pārmērīgs alkohola lietojums, slikta uztura, pārmērīgs stress un aptaukošanās, kas ietekmē hormonus un auglību.
- Ģenētiskas un imunoloģiskas problēmas: ģenētiskas mutācijas vai imūnsistēmas traucējumi, kas traucē apaugļošanu vai implantāciju.
- Sociāli ekonomiski un politiski faktori: kari, bēgļu krīzes, piespiedu sterilizācijas, ierobežota piekļuve veselības aprūpei vai kontracepcijai var novest pie ilglaicīgas bezbērnības.
Kā rīkoties, ja ir grūtības ieņemt bērnu
- Ja pāris cenšas ieņemt vairāk nekā 12 mēnešus (ja sieviete ir vecāka par 35 gadiem — pēc 6 mēnešiem), ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai reproduktologa diagnostikai.
- Diagnostika ietver: hormonu testus, ovulācijas novērtēšanu, spermas analīzi, ultrasonogrāfiju, dažkārt laparoskopiju vai HSG (histerosalpingogrāfiju).
- Terapijas iespējas: medikamentoza ārstēšana ovulācijas veicināšanai, ķirurģiska ārstēšana (piem., olvadu korekcija), mākslīgā apaugļošana, in vitro fertilizācija (IVF), donoru olšūnas vai sperma, audžuģimenes/ adopcija un psiholoģiska atbalsta terapija.
Sekas un atbalsts
Bezbērnība var radīt emocionālas un sociālas sekas — skumjas, bēdas, pazemināta pašvērtība vai grūtības ģimenes un sabiedrības spiediena dēļ. Ir svarīgi meklēt atbalstu: psihoterapiju, atbalsta grupas, draugu un ģimenes palīdzību. Sabiedrības attieksme lēnām mainās, un arvien vairāk tiek atzīts, ka izvēle būt bez bērniem vai nespēja tos radīt — nav iemesls uzskatīt personu par mazāk pilnvērtīgu.
Secinājums
Bezbērnība ir daudzšķautņains fenomens, kas var būt gan apzināta izvēle, gan negaidīts dzīves rezultāts ārpus personas kontroles. Izpratne par cēloņiem, savlaicīga diagnostika un pieejamība ārstēšanai vai sociālam atbalstam palīdz cilvēkiem un pāriem pieņemt informētus lēmumus par savu reproduktīvo dzīvi.
Piespiedu bezbērnības iespējas
Dažreiz pāris var iegūt bērnu, izmantojot mākslīgo apaugļošanu, kad spermatozoīds tiek ievietots sievietes dzemdē uzreiz pēc ovulācijas. Vēl viena iespēja ir apaugļošana in vitro (jeb IVF). Šajā procesā spermatozoīdu un olšūnu ievieto kopā, līdz notiek apaugļošanās, un pēc tam olšūna tiek ievietota dzemdē.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir bezbērnība?
A: Bezbērnība ir bērna neesamība.
Vai kopš 20. gadsimta 70. gadiem ir palielinājies bezbērnu cilvēku skaits?
A: Jā, kopš 1970. gadiem ir vairāk bezbērnu cilvēku.
J: Kādi ir divi bezbērnības veidi?
A.: Divi bezbērnības veidi ir brīvprātīga un piespiedu.
J: Kas ir brīvprātīga bezbērnība?
A: Brīvprātīga bezbērnība ir tad, ja cilvēki izvēlas nedzemdēt bērnus.
J: Kādi ir daži brīvprātīgas bezbērnības iemesli?
A: Daži no brīvprātīgas bezbērnības iemesliem ir celibāts (dzimumattiecību neesamība), nevēlēšanās radīt bērnu, nepietiekams naudas daudzums, lai rūpētos par bērnu, un pārāk liels vecums, lai radītu bērnu.
J: Kas ir piespiedu bezbērnība?
Atbilde: Nebrīvprātīga bezbērnība ir tad, ja cilvēki nevar radīt bērnus, lai gan viņi to vēlas.
J: Kādi ir daži piespiedu bezbērnības iemesli?
A: Daži no piespiedu bezbērnības iemesliem ir neauglība vai veselības traucējumi, kas neļauj ieņemt bērnu.
