Dvēsele: jēdziens, reliģiskie un filozofiskie uzskati par dzīvi pēc nāves
Daudzas filozofijas un reliģijas apgalvo, ka dvēsele ir dzīvā cilvēka daļa, kas ir pārdabiska un dzīvo pēc nāves. Parasti tiek uzskatīts, ka tā ir nemirstīga. Zinātne to nevar atklāt, jo to nav iespējams pārbaudīt kontrolētā veidā. Pastāv daudz dažādu viedokļu par to, kas notiek ar personīgo pieredzi pēc nāves.
Reinkarnācija ir ticība, ka pēc ķermeņa nāves dvēsele piedzimst citā ķermenī. Hinduismā tas ir svarīgi. Budisti ideju par mūžīgo dvēseli un ideju par vienkāršu iznīcību saprot kā maldus; viņi apgalvo, ka parādībās nav nemainīga, pastāvīga "es", dvēseles vai būtības. Budisti tic transmigrācijai jeb pārdzimšanai samsarā vai citos eksistences līmeņos, pamatojoties uz to, kā viņi saprot kammu (pāli; sanskritā - karma), un nibbanai (sanskritā - nirvānai) - apgaismotajiem.
Augšāmcelšanās ir kristiešu ticība, ka dvēsele atgriežas tajā pašā ķermenī. Lielākajā daļā kristīgo konfesiju tas tika īstenots Jēzū Kristū, bet tas ir arī apsolījums visām dvēselēm; skat. debesis, elli un galīgo spriedumu.
Lielākā daļa ateistu apgalvo, ka dvēsele nepastāv un ka ķermenis ir vienīgā cilvēka daļa.
Kas tiek domāts ar "dvēseli"?
Termins "dvēsele" tiek lietots dažādi — filozofijā tas bieži apzīmē apziņu, personību, garīgo būtību vai to, kas nodrošina dzīvi un identitāti. Reliģiskā valodā dvēsele var būt dievišķa dzirksts, mūžīga substancija vai pārejoša dzīvesprincipa forma. Daļēji atšķirības rodas no tā, vai uzskata cilvēku par dualistu (ķermenis + gara/dvēseles substancija) vai monistu (apziņa rodas no materiālām struktūrām).
Filozofiskie viedokļi
- Dualisms: klasiskā forma, ko sludināja Pēteris Descartes, uzskata dvēseli par neatkarīgu no ķermeņa substanci, kas spēj pastāvēt ārpus fiziskā. Dualisma atbalstītāji norāda uz subjekta pašapziņu un kvalitatīvo pieredzi kā piemēriem, ko grūti izskaidrot tīri fiziskos terminos.
- Monisms un fizikalisms: mūsdienu filozofijā daudzus pārliecina, ka apziņa ir smadzeņu darbības rezultāts — sarežģītu neironu procesu produkts. Šajā skatījumā "dvēsele" ir attēlojama kā personības funkcijas, kas beidzas ar ķermeņa nāvi.
- Funkcionalisms un identitātes teorija: šīs pieejas mēģina aprakstīt apziņu kā informācijas apstrādi vai nervu procesu identitāti, kas tehniski varētu tikt atdarināta citos substrātos (piem., mākslīgā intelekta gadījumā).
Reliģiskie un kultūras uzskati
Reliģijas sniedz visdažādākos skaidrojumus par dvēseles dabu un dzīvi pēc nāves:
- Hinduismā dzīvība un nāve ir daļa no samsaras cikla — dvēsele (ātman) migrē starp ķermeņiem līdz sasniedz mokšu (izlaušanos no atkārtotas pārdzimšanas).
- Budisms noraida nemainīgu "es", tomēr runā par pārdzimšanu kā kammu darbību sekām; mērķis ir izbeigt ciešanas un samsaru, sasniedzot nirvānu.
- Kristietība parasti runā par dvēseles nemirstību, galīgo tiesu un mūžīgām balvām vai sodu — dažādās konfesijās tiek akcentēta gan garīgā augšāmcelšanās, gan ķermeniskas atdzimšanas ideja.
- Islāms māca par cilvēka dvēseles (rūh) pastāvēšanu pēc nāves, Dieva tiesu un dzīvi pēc nāves paradīzē vai peklē atbilstoši cilvēka darbiem un ticībai.
- Jūdaisms tai skaitā ir daudzšķautņains — no misticisma uzskatiem par dvēseles ceļojumu līdz ortodoksālām idejām par galīgo atjaunošanos (tehiah).
- Senās tradīcijas un animisms bieži uzskata, ka dvēseles ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, augiem un vietām; nāves rituāli uztur sabiedrības saikni ar aizgājējiem.
Zinātnes un pētniecības skatījums
Mūsdienu neirozinātnē un psiholoģijā apziņa parasti tiek saistīta ar smadzeņu darbību. Pētījumi rāda, ka smadzeņu bojājumi, ķīmiskās izmaiņas un anestēzija ietekmē apziņas saturu, personību un atmiņu. No zinātniskā viedokļa nav reproducējamu empīrisku pierādījumu par apziņas pastāvēšanu ārpus ķermeņa pēc nāves. Tomēr pastāv pētījumi par tuvas nāves pieredzēm (NDE), parapsiholoģijas fenomenu novērojumiem un anekdotiskām liecībām; tie rada jautājumus, bet ne viennozīmīgus pierādījumus.
Praktiskas un ētiskas sekas
Ticībai dvēselei un dzīvei pēc nāves ir ietekme uz cilvēku uzvedību, sabiedrības institūcijām un kulturālajiem rituāliem:
- Daudzas reliģiskas tradīcijas regulē laicīgās un garīgās dzīves ētiku, sola atlīdzību vai briesmas pēc nāves, kas var ietekmēt morālo izvēli.
- Mirušo piemiņas un bēru rituāli — apbedīšana, kremācija, piemiņas ceremonijas — veido sociālo atbalstu un identitāti.
- Tiesiskie lēmumi par eitanāziju, orgānu ziedojumiem un medicīnas ētiku reizēm balstās uz cilvēku priekšstatiem par personību, dzīvību un "dvēseli".
Strīdi un neskaidrības
Galvenās nesaskaņas saistās ar to, vai dvēsele ir neatkarīga realitāte vai metafora/apziņas stāvoklis, un vai pastāv pierādījumi par tās dzīvi pēc nāves. Filozofi un pētnieki turpina debatēt par:
- Dualisma un materiālisma argumentu stiprumu
- NDE un anekdotisku liecību interpretāciju
- Kā izprast personības kontinuitāti identitātes un atmiņu prizmas skatījumā
Secinājums
Ticība dvēselei un dzīvei pēc nāves ir viena no vecākajām un plašāk izplatītajām idejām cilvēces vēsturē. Interpretācijas atšķiras atkarībā no reliģijas, filozofijas, kultūras un zinātnes. Lai gan daudzām tradīcijām dvēsele ir centrāla morāles un eksistences jēgas sastāvdaļa, mūsdienu zinātne prasa stingrus empīriskus pierādījumus — kuri līdz šim nav uzrādīti. Šī tēma joprojām saglabā spēcīgu emocionālu un intelektuālu nozīmi, un diskusijas par to turpinās gan akadēmiski, gan ikdienas sarunās, aicinot uz cieņu pret dažādām ticībām un pārdomām par cilvēka dzīves jēgu.
Viljama Bugero (William Bouguereau) dvēsele, ko nes uz debesīm
Populārā kultūra
Populārajā kultūrā dvēsele parasti nozīmē dziļas jūtas un apņemšanos. Tieši šajā nozīmē šis vārds parādās jēdzienā soulmūzika. Tomēr šo mūziku ietekmēja arī gospeļmūzika, kas bija reliģiska.
Viens no populārākajiem priekšstatiem par dvēselēm, ko ir viegli izteikt, ir tāds, ka cilvēks ir dvēsele un viņam ir ķermenis. Dvēsele ir tas "es" vārdā "es eksistēju", kas jūt un dzīvo dzīvi. Tas, ko cilvēki sauc par prātu, varētu būt daļa no dvēseles: viena dvēsele sāka šo rakstu, citas dvēseles to ir rediģējušas, un cita dvēsele to lasa. Tomēr šāds uzskats nozīmē, ka cilvēka ķermenis ir īpašums, un šķiet, ka tas devalvē ķermeņus, kuriem nav dvēseles, kā to definē vai saprot runātājs (daži cilvēki saka, ka dzīvniekiem, ķeceriem un citas reliģijas cilvēkiem nav dvēseles). Tāpat kā vairumā darbības vārda būt lietojumu, arī šajos vienkāršajos vārdos ir ietverta ideoloģija.
Kristietība māca, ka visiem cilvēkiem ir nemirstīga dvēsele. Tas nozīmē, ka tā ir viņu daļa, kas nemirst, kad mirst viņu fiziskais ķermenis, bet dzīvo kopā ar viņiem debesīs vai ellē. Kristieši tic, ka dvēsele ir "dzīvības elpa", ko Dievs deva Ādamam.
Japānā uzskata, ka dvēsele sver 21 gramu. Iespējams, ka šo uzskatu ietekmēja Dr. Makdugala novērojumi 1900. gadu sākumā. []
Raksturojums
Bieži tiek nošķirta dvēsele, kas ir atšķirīga no citām dvēselēm, un gars, kas var būt apvienots ar citu būtņu dvēselēm. Piemēram, Svētā Gara ideja kristietībā ir universāls un kopīgs gars, kura daļa ir daudzas dvēseles un kurš šajā ticībā uz Zemes izpaužas kā "Baznīca", kas nozīmē "Kristus miesa", proti, "visas miesas, kas seko Jēzum". Tas varētu būt visaptverošāks nekā ir/nav skatījums uz dvēselēm un ķermeņiem.
Saistītās lapas
- Senās Ēģiptes dvēseles jēdziens
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dvēsele?
A: Tiek uzskatīts, ka dvēsele ir dzīvā cilvēka pārdabiskā daļa, kas turpina dzīvot pēc nāves.
J: Vai zinātne var atklāt dvēseli?
A: Nē, jo dvēseli nav iespējams pārbaudīt kontrolētā veidā.
J: Kas ir reinkarnācija?
A: Reinkarnācija ir ticība, ka pēc ķermeņa nāves dvēsele piedzimst citā ķermenī. Hinduismā tas ir svarīgi.
J: Ko budisti uzskata par dvēseli?
A: Budisti netic mūžīgai dvēselei vai parādību būtībai. Viņi tic transmigrācijai jeb pārdzimšanai, pamatojoties uz savu izpratni par karmu un nirvānu.
J: Kas ir augšāmcelšanās?
Atbilde: Augšāmcelšanās ir kristiešu ticība, ka dvēsele atgriežas tajā pašā ķermenī.
J: Kam kristieši tic, ka dvēsele ir augšāmcēlusies?
A: Lielākajā daļā kristīgo konfesiju Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, bet tas ir apsolīts arī visām dvēselēm.
Jautājums: Kam par dvēseli tic ateisti?
A: Lielākā daļa ateistu netic dvēseles jēdzienam un uzskata, ka ķermenis ir vienīgā cilvēka daļa.
