Diktators bija Romas republikas izveidotā ārkārtas maģistratūra, kas deva vienai personai īslaicīgas, bet ļoti plašas valsts pilnvaras. Šādu amatu regulāri iecēla no agrīnās republikas laikiem līdz Otrajam Pūniešu karam, kad taktiskas un politiskas pārmaiņas samazināja tā izmantošanu.
Pilnvaras un institucionālie ierobežojumi
Diktatoram bija praktiski visi valsts maģistrāta varas elementi — jo īpaši imperium, kas ļāva viņam vadīt armiju un pieņemt steidzamus lēmumus bez parastās kollegiālas kontroles. Parasti diktatoram bija jāieceļ vietnieks — magister equitum (zirgu pavēlnieks), kurš vadīja kavalēriju un darbojās kā viņa vietnieks.
Lai samazinātu risku, ka šīs lielās pilnvaras tiks izmantotas pret pašu republiku, pastāvēja vairāki ierobežojumi:
- pilnvaru laika limits — tradicionāli diktatoram bija jāatkāpjas, tiklīdz viņa uzdevums tika izpildīts, bet ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem;
- pilnvaru jomas ierobežojums — diktatoru iecēla konkrētam mērķim (piemēram, karaspēka vadīšanai vai nemieru apspiešanai), un viņa rīcībai bija skaidri mērķi;
- institucionālās normas — parasti varas izmantošana bija jābalsta uz Senāta lēmumu un uzliktajiem mandātiem;
- cilvēktiesību un tiesvedības ierobežojumi — daļa parastu institūciju nav strādājušas tāpat kā mierlaikos; piemēram, Plebsu tribunāla tiesības vētot viņa rīcību bija ļoti ierobežotas.
Arī prakstiski sistēmas ierobežojumi — piemēram, diktatora vienpersoniskā vara un tas, ka parasti varēja būt tikai viens diktators vienlaikus — bija domāti, lai nepieļautu pastāvīgu vai neatņemamu tirānisku varu republikas iekšienē.
Ieņemšanas kārtība un rituāli
Parasti diktatoru iecēla konsuls, saskaņā ar Senāta ieteikumu (senatus consultum). Pirms pilnvaru piešķiršanas mēdza veikt reliģiskās ceremonijas (auspikcijas), kas bija svarīgas, lai atļautu valsts rīcību dievišķā atbalstā. Pēc iecelšanas diktatoram bija pilnvaras pārspēt citus maģistrātus un, ja nepieciešams, sasaukt armiju vai tautas sapulces.
Vēsturiskie piemēri un attīstība
Sākotnēji diktators kalpoja kā efektīvs instruments ārkārtas situācijās. Par klasisku paraugu vēsturē tiek uzskatīts L. Kvincija Cincinnātu piemērs: pēc iecelšanas viņš ātri sakārtoja krīzi un nodrošināja atkāpšanos no amata tūlīt pēc uzdevuma izpildes, tādējādi parādot ideālu amata izmantošanu.
Pēc Otrā puniešu kara prakse mainījās — vairāk nekā gadsimtu diktatori netika iecelti. Tomēr vēlāk šī institūcija tika atdzīvināta un pārveidota tādu figūru kā Sulla un vēlāk Cēzars darbības dēļ. Sulla (1. gs. p.m.ē.) izmantoja diktatoru pilnvaras, lai īstenotu plašas politiskas un tiesiskas reformas, kā arī represīvas darbības (proskripcijas), un viņa termiņš un rīcības raksturs šķietami pārsniedza republikāniskos ierobežojumus. Cēzars, kurš vēlāk tika nosaukts par diktatoru un pat ieguva titulu dictator perpetuus, tika nogalināts 44. g. p.m.ē. — daļēji kā reakcija pret bažām par monarhisku varas sakoncentrēšanos.
Pēckara un impērijas periods
Pēc Cēzara slepkavības un republikānisko institūciju kraha šis tradicionālais amats faktiski zaudēja nozīmi. Ar laiku, kad veidojās Romas impērija, imperatori ieguva faktisko augstāko varu, un diktatora amats vairs netika atjaunots kā republikāla institūcija. Formāli tas tika novecināts un nepastāvēja impērijas varas sistēmā, jo imperatori izmantoja citas, jaudīgākas varas bāzes.
Sekas un mantojums
Diktatora institūcija Romas republikā parāda spriedzes punktus starp vajadzību pēc ātras, centrētas rīcības krīzes brīžos un republikas tradīcijām, kas aizliedza ilgstošu vienpersonisku varu. Tā kļuva par piemēru gan tam, kā ārkārtas pilnvaras var tikt lietotas kopīgu interešu aizsardzībai, gan tam, kā šādas pilnvaras var pārvērsties par instrumentu autoritārismam, ja institucionālie ierobežojumi vājina vai tiek ignorēti.