Lira da braccio — kas ir renesanses loka stīgu instruments?
Uzzini par lira da braccio — renesanses loku stīgu instrumentu: vēsturi, būvi, stīgas, lomu galmos un mākslā. Atklāj Orfeja un Apolona mantojumu.
Lira da braccio bija Eiropas stīgu instruments, ko spēlēja ar loku. Nosaukums no itāļu valodas burtiski nozīmē „līra uz rokas” (da braccio — rokas), norādot spēles pozīciju. To plaši izmantoja renesanses laikā, īpaši Itālijas kultūras centros. Itāļu dzejnieki-mūziķi 15. un 16. gadsimtā bieži uz tās spēlēja, lai pavadītu lasāmos dzejoļus un laicīgus priekšnesumus. Lira da braccio bieži tiek attēlota mākslā un literatūrā kā instruments, kas simbolizē mūziku un poēziju.
Būve un skanējums
Instruments bija vijolei līdzīgas formas, taču ar platāku grifa uzlikni un plakanāku tiltiņu, kas ļāva vienlaikus spēlēt vairākas stīgas un veidot akordus. Tam parasti bija septiņas stīgas: piecas tika noskaņotas līdzīgi vijolei (bieži — G, D, A, E secībā ar papildus zemu D zem G), un vēl divas stīgas bija kā drones, kas nodrošināja nemainīgu basu fonu. Tā konstrukcija — plašāks grifs un plakans tiltiņš — padarīja iespējamu melodijas un akordu kombinēšanu, īpaši pavadījumam runātām vai dziedātām partijām.
Spēles tehnika un veidi
Iespējams, ka spēlētājs bieži spēlēja melodiju uz augšējām stīgām un akordus uz apakšējām stīgām. Instruments parasti tika turēts uz rokas vai krūtīm (tātad da braccio) un spēlēts ar loku; dažiem eksemplāriem pegbox (stīgu piekārtnes zona) bija dekoratīvi izkaltas galvas vai reljefi. Lai gan dažkārt to salīdzina ar viduslaiku akordeonam, mūzikas vēsturnieki parasti uzsver tuvinājumu viduslaiku viellēm un citām vijoles tipa instrumentu tradīcijām, jo lira darba princips bija tuvāks ar loka spēli nekā pūšamo vai taustiņinstrumentu darbībai.
Loma sabiedrībā un repertuārs
Lira da braccio bija īpaši populāra pie galma un pie māksnieciski noskaņotām audiencēm, kur to izmantoja dzejas pavadījumam, muzikālām recitācijām, laicīgām dziesmām un teātra izrādēm. 16. gadsimtā, kad ļoti populārs kļuva madrigals un attīstījās vijoles virtuozi, lira da braccio pakāpeniski zaudēja savu dominējošo lomu — polyfona vokālā mūzika biežāk tika izpildīta bez šāda solo pavadījuma, un vijolei bija lielāka tehniskā elastība solopartiju atskaņošanā.
Ikonogrāfija un simbolika
Gleznās un figurālajos attēlos lira da braccio bieži redzama rokās dieviem, īpaši Orfejam un Apolonam, — tas pastiprina instrumenta asociācijas ar dzeju, mākslu un mītisku harmoniju. To reizēm izmantoja arī instrumentu grupās un lugās, kur lira varēja pildīt gan melodiskās, gan harmoniskās funkcijas.
Leģēšana un mūsdienu atdzimšana
Līdz 16. gadsimta beigām lira da braccio būvniecībā un dizainā notika variācijas, taču instrumenta lietošana pakāpeniski samazinājās. To turpināja izmantot lugās un īpašos kultūras kontekstos, īpaši, kad tas bija saistīts ar Apolonu, taču līdz 17. gadsimta vidum lira da braccio praktiski izzuda no ikdienas muzikālās prakses. 20. un 21. gadsimtā vēsturiskās mēģinājumu kustības un agrīnās mūzikas ansambļi rosināja rekonstrukcijas, un mūsdienās dažādi luthieri atjauno šī instrumenta variācijas, ļaujot dzirdēt tā skanējumu koncertos un izpētīt renesanses pavadījumu praksi.
Izpētei par lira da braccio ir svarīga ikonogrāfija, literārie avoti un pašu instrumentu saglabātie eksemplāri vai to fragmenti — tie dod ieskatu gan būves īpatnībās, gan mūzikas praktikā, kas to pamatā balstīja.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda veida instruments bija lira da braccio?
A: Lira da braccio bija Eiropas stīgu instruments, uz kura spēlēja ar loku.
J: Kad tika izmantota lira da braccio?
A: Lira da braccio tika izmantota renesanses laikā, īpaši itāļu dzejnieku un mūziķu muižās 1400. un 1500. gados.
J: Kā lira da braccio varēja salīdzināt ar citiem instrumentiem?
A: Lira da braccio bija ļoti līdzīga viduslaiku vijolei, un tās forma bija līdzīga vijolei, taču ar plašāku klaviatūru un plaknāku tiltiņu. Parasti tai bija septiņas kokles stīgas, no kurām piecas bija noskaņotas kā vijolei ar pievienotu zemu D noti, bet pārējās divas kokles stīgas bija drones.
J: Kāpēc cilvēki to spēlēja?
A: To bieži spēlēja, pavadot dzejoļus, kas tika lasīti galmā, vai kā daļu no muzikālajām grupām. Iespējams, ka spēlētāji bieži spēlēja melodijas uz augšējām stīgām un akordus uz apakšējām stīgām.
J: Kad tās popularitāte samazinājās?
A: Tās popularitāte samazinājās 16. gadsimtā līdz ar madrigālu un vijoļu mūzikas izplatību, lai gan to turpināja izmantot Apollo spēlēs līdz pat 16. gadsimta vidum, kad to pārtrauca spēlēt pavisam.
J. Kas bieži redzams gleznās, spēlējot šo instrumentu?
A: Gleznās to bieži spēlē dievi Orfejs un Apolons.
Meklēt