Fiddle tautas mūzikā apzīmē vijoli spēlēto stilu — pats instruments bieži ir tas pats, ko sauc par vijoli, taču spēles tehnikas, piederumu un repertuāra dēļ to parasti sauc par fiddle jeb vijoļspēli. Cilvēks, kurš spēlē šo stilu, latviski tiek saukts par vijolnieku vai angliski — fiddler. Spēlē izmanto arī loku, ko dažkārt tautā dēvē par "nūju" vai vienkārši par loku.
Vēsture un attīstība
Vijolei ir sena izcelsme: no viduslaiku un renesanses laika lokšautajām un stīgu instrumentu tradīcijām attīstījās vairāki ietekmējoši instrumenti, no kuriem izveidojās mūsdienu vijole. Vārdu "vijole" vai tā latviskojumu lieto arī runājot par vairākiem simtiem gadu veciem instrumentiem, no kuriem izauga mūsdienu vijole. Šie instrumenti dažādās valstīs un laikmetos ļoti atšķīrās — tie varēja būt dažādu formu un izmēru, ar dažādiem nosaukumiem un turēšanas veidiem; reizēm tos turēja pie krūtīm, nevis zem zoda. Viduslaikos mazu, šauru vijoli, ko dažkārt min kā īpašu veidu, bieži izmantoja deju meistari — tāda vijole bija pietiekami maza, lai dažkārt to varētu ielikt kabatā. Dienvidaustrumeiropā pastāvēja arī vijoles varianti ar vēderu (instrumenta priekšpusi) veidotu no ādas.
Konstrukcija un materiāli
Ir vairākas atšķirības starp klasiski būvētu vijoli un tautas fiddle: bieži tautas vijolēm tiltiņi ir plakanāki nekā klasiskajām vijolēm, kas atvieglo akordu spēlēšanu un ātru lokšķerēšanu no vienas stīgas uz otru. Vijoļu stīgas vēsturiski un līdz pat 20. gadsimta sākumam parasti bija izgatavotas no zarnām, bet mūsdienās plaši tiek lietotas arī metāla vai sintētiskās stīgas. Tilts, paplate un korpusa forma ietekmē skaņas raksturu — tautas vijolēm bieži ir siltāks, robaināks tembrs, kas labi sader ar deju mūziku.
Tunings, skordatūra un droni
Stīgu noregulēšana tautas vijolē var atšķirties no standarta klasiskā G–D–A–E. Fiddleri izmanto dažādas skordatūras (alternatīvas noregulēšanas), lai iegūtu konkrētus resonus, rezonansi vai atvieglojumu akordu spēlēšanai. Bieži sastopami piemēri ir G–D–G–D vai A–E–A–E, bet ir arī citas kombinācijas, kur viena, divas vai trīs stīgas tiek atstātas kā drone (nepārtraukta nots), kamēr uz augšējās stīgas tiek atskaņota melodija. Šādas noregulēšanas ļauj vieglāk izveidot bagātu pamatni un atbalstīt melodiju ar ilgtspējīgiem skaņas slāņiem.
Spēles tehnika un loki
Vijolnieki tautas stilā izmanto dažādas lokšķiršanas tehnikas — no ātriem alternētiem lokšķērieniem (shuffles), caur trillo un tremolo līdz spēcīgiem ritmiskajiem sitieniem (chop), kas bieži pilda perkusīvu funkciju deju pavadījumā. Lielākā daļa vijolnieku izmanto lokus, kas līdzīgi klasiskajiem, taču dažās reģionālajās tradīcijās, piemēram, Ungārijā, var lietot īsākus un smagākus lokus ar zirga matiem, kas ir apvilkti ap žagaru (loka papēdi). Ar šāda veida loku spēlētājs var sasprindzināt matus, saspiežot tos spēles laikā, kas ietekmē lokšķēres raksturu un dinamiku.
Mācīšanās, tradīcija un repertuārs
Daudzi fiddle spēlētāji nav ieguvuši formālu klasisku izglītību — viņi ir mācījušies, klausoties un kopējot citus spēlētājus. Mūzika parasti ir deju un svinību mūzika: reel, jig, hornpipe, mazurka, polka un vietējie deju ritmi katrai tradīcijai. Repertuārs tiek nodots mutiski; tāpēc daudzas melodijas nav pierakstītas, bet saglabājušās caur mācīšanos "no ausis". Piemēram, dažas amerikāņu "old-time" melodijas un dažas bretaņu melodijas, iespējams, ir nonākušas pie mums tieši šādā veidā.
Sabiedriskais konteksts un loma
Ar vijoli spēlēja cilvēki no dažādām sabiedrības kārtām — no dižciltīgiem ļaudīm līdz vienkāršiem zemniekiem. Daudzi no agrākajiem profesionālajiem mūziķiem bija minstrēlisti, kas izklaidēja svarīgus cilvēkus un viesus. Daži minstreļi prata lasīt notis, bet daudzi mācījās, kopējot citus un iegaumējot melodijas. Nereti nozīmīgos mielastos mūziķu mūzika tika atskaņota, ejot pie galda, kad tika ienests ēdiens, vai lai pavadītu dejotājus, dziedātājus un pat akrobātus. No senām gleznām redzams, ka vijole bieži skanēja kopā ar citiem instrumentiem, piemēram, trompeti, bungām vai sitamajiem instrumentiem, radot ansambļa skanējumu.
Reģionālie stili un mūsdienas
Fiddle tradīcijas ir ļoti daudzveidīgas: īru un skotu vijolspēle izceļas ar ornamentāciju un dejojošu ritmu; Ziemeļamerikas "old-time" un bluegrass — ar enerģisku ritmu un improvisāciju; Baltijas un austrumeiropas tautas vijolspēle bieži ietver bagātīgu reģionālo melodiku un dažādas skordatūras. Mūsdienās fiddle spēle dzīvīgi turpina attīstīties — tautas mūzikas atmodas, fūzijas ar roka, džeza vai pasaules mūzikas žanriem, kā arī ieraksti un festivāli palīdz saglabāt un popularizēt tradīcijas.
Visbeidzot, jāatzīmē, ka daudz sena materiāla ir aizgūts mutvārdu ceļā — tāpēc, lai gan precīzi nevaram zināt visu par agrāko repertuāru, mūsdienu vijolspēles tradīcijas saglabā saikni ar senajām melodijām, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē.