Hardangera vijole jeb norvēģu valodā hardingfele ir tradicionāls stīgu instruments, ko galvenokārt izmanto Norvēģijas dienvidrietumos. Tas ir līdzīgs vijolei, taču parasti tam ir astoņas vai deviņas stīgas un koksne ir plānāka nekā klasiskajai vijolei. Četras no stīgām ir tās, uz kurām spēlē līdzīgi kā uz vijoles, bet pārējās stīgas ir simpātiskās stīgas — tās vibrē, kad tiek spēlētas galvenās stīgas, piešķirot instrumentam spilgtu un ilgu skaņu.
Izskats un būve
Hardangera vijole ir bagātīgi rotāta. Tā bieži vien ir ar izgrebtiem dekoriem uz galvas — piemēram, griezts dzīvnieks (parasti Norvēģijas lauva) vai sievietes galva, kas atrodas pegbox augšpusē. Uz korpusa un grifa, kā arī uz instrumenta aizmugures parasti ir iestrādāts perlamutrs. Papildus ir pazīstami melnās tintes zīmējumi, ko dēvē par "rosingu", un dažkārt tapas un malas rotā ar kaula vai citu materiālu ieliktņiem. Simpātiskās stīgas parasti atrodas zem grifa, paslēptas no tiešas pieskaršanās, kas ļauj tām rezonēt brīvi.
Spēlēšanas veids un funkcija
Hardangera vijoli galvenokārt izmanto tautas deju mūzikā, īpaši tādām dejām kā springar un halling. Spēlētāji izmanto specifiskas paņēmienu kopas — intensīvu lociņu darbu, bagātīgas ornamentikas un ritmisku staccato, lai nodrošinātu mūzikas dejiskumu. Deju laikā muzikanti bieži akcentē tempu ar pēdas piezemējumu vai vieglu kājas sitienu, lai deju pāriem būtu skaidrs ritms.
Vēsture un nosaukums
Agrākais zināmais instruments ir datēts ar 1651. gadu, lai gan šis datējums dažkārt tiek apspriests un nav pilnīgi skaidrs. Hardangera vijoles izcelsme saistīta ar Hardangera reģionu rietumos — no šī nosaukuma arī cēlies instruments. Līdz 1850. gadam hardingfele attīstījās par tādu instrumentu, kādu pazīstam mūsdienās, iegūstot raksturīgo konstrukciju un dekoratīvo stilu.
Tēma, noskaņojumi un ietekme
Hardangera vijoli var noskaņot dažādos veidos (scordatura), atkarībā no tā, kāda deja vai melodija tiek atskaņota. Populāras ir atvērtās noskaņojumu versijas, kas pastiprina simpātisko stīgu rezonansi un rada bagātīgu harmonisko fonu. Norvēģu komponistam Edvardam Grīgam patika norvēģu tautas mūzika, un, rakstot slaveno melodiju "Rīts" mūzikai filmai "Peer Gynt", viņš iedomājās skanējumu, ko iespējams sasniegt ar Hardangera vijoli.
Mūsdienu nozīme
20. gadsimtā Hardangera vijole kļuva ļoti populāra Norvēģijā — parādījās sacensības, festivāli un tautas mūzikas atdzimšana, kuros izceļas gan tradicionālie spēles stili, gan reģionālās atšķirības. Mūsdienās hardingfele tiek lietota gan tradicionālajā deju mūzikā, gan laikmetīgās un klasiskās mūzikas darbos, kā arī ir svarīga kultūras mantojuma sastāvdaļa Norvēģijas folkloras un kopienu dzīvē.
Piezīme: šis raksts apraksta hardingfele kā vijoles veidu — nevis akordeonu; iepriekš minētās atsauces uz "akordeonu" ir nepilnīgas terminoloģijas piemēri un ir aizstājamas ar "Hardangera vijoli" vai "hardingfele".
