Madrigal
Madrigals ir īpašs dziesmu veids, ko dzied neliela cilvēku grupa. Madrigāli bija populāri 16. un 17. gadsimtā. Tas bija renesansesmūzikas noslēgums un baroka laikmeta sākums. Tie radās Itālijā un uz neilgu laiku kļuva ļoti populāri Anglijā, kā arī Francijā. Madrigālu vārdi vienmēr ir par laicīgām (nereliģiskām) lietām, piemēram, par mīlestību.
Kad itāļu komponisti sāka rakstīt madrigālus, viņiem bija pazīstami frottola, motets un franču šansons (dziesma). Pirmie madrigāli bija divbalsīgi vai trīsbalsīgi, bet vēlāk daudzi madrigāli tika rakstīti četrbalsīgi vai piecbalsīgi. Šīs balsis varēja būt vienbalsīgas (viena persona katrā partijā) vai vairāku personu. Dažreiz rindas varēja atskaņot arī kāds instruments, taču madrigalu parasti dziedāja bez pavadījuma.
Madrigals bija sava laika nozīmīgākais laicīgās mūzikas veids. Itālijā tas bija ļoti populārs aptuveni no 1550. līdz 1630. gadam. Anglijā madrigālu laiks bija no 1588. līdz 1620. gadam.
1533. gadā Filips Verdelo Venēcijā savāca un izdeva grāmatu Primo libro di Madrigali (Pirmā madrigāļu grāmata). Tā padarīja madrigālus ļoti populārus. Jēkabs Arkadelts publicēja vairākus madrigāļu sējumus, kas bija ļoti svarīgi to attīstībai. 1588. gadā Anglijā Nikolass Jonžs (Nicholas Yonge) izdeva krājumu ar nosaukumu Musica Transalpina (Mūzika no pāri Alpiem). Tie bija itāļu madrigāli ar tulkotiem tekstiem. Anglijā madrigals pēkšņi kļuva ārkārtīgi populārs un saglabājās līdz pat 1620. gadam, kad tā nozīme pakāpeniski samazinājās.
Cilvēkiem patika madrigāli, jo tie bija jautri. Kad vien bija iespējams, komponists lika mūzikai skanēt tāpat kā dziedātajam vārdam. Tādam vārdam kā "smaidīt" bija ātra mūzika, "smaidīt" bija nots, kam sekoja īss atpūtas brīdis, it kā dziedātājs smaidītu, "pacelties tik augstu" dziedāja ar ļoti augstu pacēlušos mūziku. Šādu lietu sauca par "vārdu gleznošanu". Tā ir sastopama arī reliģiskajā mūzikā, taču veids, kā to izmantoja madrigālos, bija jauns un aizraujošs. Ļoti bieži bija kāds pantiņš un refrēns, kas bieži vien tika dziedāts tikai uz tādiem vārdiem kā "fa la la la la la". Dziesmās bieži vien stāstīja par iemīlējušos gani un ganiķenes.
Nozīmīgākie madrigālu komponisti Itālijā bija Džovanni da Palestrina, Luka Marenzio, Žaks Arkadelts, Adrians Viljērs, Cipriano de Rore, Karlo Džezualdo, Džahess de Vērs un Klaudio Monteverdi. Anglijā tie bija Viljams Bērds, Tomass Morlijs, Džons Vilbijs, Tomass Vilkss, Džons Daulands, Orlando Gibbonss un Tomass Tomkinss. Par frankoflamiešiem - Orlando di Lasso, Josquin des Prez. Par spāņiem - Tomás Luis de Victoria, Mateo Flecha.
Madrigālu atskaņošana
Renesanses laikmetā madrigālus izpildīja vai nu kā izklaides mūziku nozīmīgos svētkos, vai arī amatieru grupām savās mājās, jo madrigāli bija laicīgs dziesmu stils.
Mūsdienās madrigālus bieži dzied vidusskolu vai koledžu madrigālu kori, kas bieži vien ir pēcpusdienu izklaides pasākums. Dažreiz dziedātāji valkā renesanses laikmeta tērpus.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir madrigals?
A: Madrigals ir īpaša dziesma, ko dzied nelielai cilvēku grupai. Tā bija populāra 1500. un 1600. gadā renesanses un agrīnā baroka laikā. Dziesmu teksti vienmēr ir par laicīgām (nereliģiskām) lietām, piemēram, par mīlestību.
J: Kur radās madrigals?
A: Madrigāli radās Itālijā un uz īsu laiku kļuva ļoti populāri Anglijā un Francijā.
J: Cik balsu tika izmantotas madrigālu rakstīšanai?
A: Sākotnēji madrigālus rakstīja 2 vai 3 balsīm, bet vēlāk tos sāka rakstīt 4 vai 5 balsīm. Šīs balsis var būt vienas balsis (viena persona katrā daļā) vai vairāki cilvēki, kas dzied kopā. Reizēm replikas atskaņoja arī instrumenti, taču parasti tās tika dziedātas bez pavadījuma.
J: Kad itāļu komponisti sāka rakstīt madrigālus?
A: 1533. gadā Filips Verdelo (Philippe Verdelot) sastādīja un publicēja Primo libro di Madrigali (Pirmā madrigāļu grāmata), kas madrigālus padarīja ļoti populārus. Jēkabs Arkadelts pēc tam publicēja vairākus skaņdarbus, kas palīdzēja tālāk attīstīt šo mūzikas formu.
J. Kad Itālijā madrigals bija vispopulārākais?
A: Madrigālu popularitātes kulminācija Itālijā bija no 1550. līdz 1630. gadam. Anglijā tas bija no 1588. līdz 1620. gadam.
J: Kas lika cilvēkiem tik ļoti iemīlēt madrigālus?
A: Cilvēkiem tās patika, jo bija smieklīgas; komponisti bieži izmantoja vārdu glezniecības paņēmienus, kad mūzika izklausījās pēc dziedātā, piemēram, ātras notis "smaidīja" vai garas notis "atsmaidīja". Tām bija arī pantiņi un refrāni, kas bieži beidzās ar "fa la la la la la la la la". Turklāt tajās parasti bija stāsti par iemīlējušiem ganiem un ganāmpulkiem, kas tiem piešķīra papildu šarmu.
J. Kas ir nozīmīgākie dažādu valstu madrigālu komponisti?
A: No Itālijas nozīmīgi komponisti ir Džovanni da Palestrina, Luka Marenzio, Žaks Arkadelts, Adrians Viljērs, Cipriano de Rore, Karlo Gezualdo, Džačess de Vērs un Klaudio Monteverdi; no Anglijas - Viljams Bērds, Tomass Morlijs, Džons Vilbijs, Tomass Vilkss, Džons Daulands, Orlando Gibbons un Tomass Tomkins; no Francijas - Orlando di Lasso, Žozkins des Prez; no Spānijas - Tomass Luis de Viktorija, Mateo Fleša.
