Madrigāls — renesanses laicīgā mūzika: vēsture, stils un meistari

Atklāj madrigāla vēsturi, stilu un slavenos meistarus — renesanses laicīgās mūzikas emocionālie un tehniskie brīnumi no Itālijas līdz Anglijai.

Madrigals ir īpašs dziesmu veids, ko dzied neliela cilvēku grupa. Madrigāli bija populāri 16. un 17. gadsimtā un tiek uzskatīti par renesansesmūzikas noslēgumu un baroka laikmeta sākumu. Tie radās Itālijā un uz neilgu laiku kļuva ļoti populāri Anglijā, kā arī Francijā. Madrigālu vārdi parasti runā par laicīgām (nereliģiskām) tēmām — galvenokārt par mīlestību, pastoraļām ainām, ironiju vai cilvēku savstarpējām attiecībām.

Vēsture un izplatība

Madrigāli attīstījās, apvienojot ietekmes no frottola, motets un franču šansona. Agrīnie madrigāli bieži bija divbalsīgi vai trīsbalsīgi; vēlāk standarts kļuva par četrbalsīgiem vai piecbalsīgiem ansambļiem, bet sastopami arī sešbalsīgi un lielāki veidojumi. Lielā daļā kompozīciju katru partiju dziedēja viena balss, taču pieaugošā popularitāte lika dziedāt gan vienpersonu, gan vairāku dziedātāju versijās. Dažkārt līnijas tika pavadītas ar instrumentiem, tomēr madrigāli parasti tika izpildīti a cappella.

Viens no pirmajiem nozīmīgiem notikumiem bija 1533. gadā Filipa Verdelota izdota grāmata Primo libro di Madrigali, kas palīdzēja izplatīt žanru. Jēkabs Arkadelts publicēja vairākus svarīgus madrigāļu sējumus. Nozīmīgu lomu Anglijas izplatībā spēlēja Nikolass Jonžs (Nicholas Yonge) ar 1588. gadā izdoto krājumu Musica Transalpina, kur itāļu madrigāli tika publicēti ar angļu tulkojumiem — tas izraisīja īstu madrigālu modē 1588–1620. gados.

Stils un muzikālās iezīmes

Madrigālu raksturo:

• Polifonija un imitācija: balsis bieži mijiedarbojās, izmantojot imitējošu kontrapunktu un brīvu polifonisku raksturu.
• Vārdu gleznošana (word-painting): komponisti centās mūzikā precīzi atspoguļot teksta jēgu — piemēram, vārdiem, kas nozīmē «smaidīt» vai «pacelties», atbilst ātri ritmiskie motīvi vai augstākas skaņas. Šī tehnika bija sevišķi izteikta madrigālos.
• Ritmiska un harmoniska daudzveidība: mijas homofoniskas (visi dzied vienlaikus) un polifoniskas epizodes, negaidītas modulācijas, bieži — drosmīgas hromātiskas pārejas (īpaši Karlo Džezualdo darbos).
• Formas: bieži saturs bija brīvi strukturēts, ar pārejām starp pantēriju un refrēnu; parādījās arī komiskākas formas kā canzonetta, villanella vai madrigālu komēdijas (madrigal comedy).

Izpildījums un prakse

Madrigālus bieži dziedāja dzīvās sanākšanās — pie galda, kambaros, akadēmijās un pie galma. Izpildījumu vietas un pieejamie izpildītāji ietekmēja balsu skaitu un tekstūru. Agrākos laikos dominēja a cappella tradīcija, bet 17. gadsimta sākumā, sevišķi pārejā uz baroku, sāka izmantot basso continuo un instrumentālas partijās iespējamību. Izpildījumos pieprasīts laba teksta artikulācija, izteiksmīga frāzēšana un dinamikas nianses, lai vārdu gleznošana būtu efektīva.

Nozīmīgākie meistari

Daži svarīgākie madrigālu komponisti ir:

• Itāļa skola: Džovanni da Palestrina, Luka Marenzio, Žaks Arkadelts, Adrians Viljērs, Cipriano de Rore, Karlo Džezualdo, Džahess de Vērs un Klaudio Monteverdi. Monteverdi īpaši izceļas ar pāreju uz seconda pratica — viņa madrigāli liek emocionālākai tekstam noteikt harmoniju un disonances izmantošanu, un viņš tieši vainagojas ar tiltu uz operu un baroka izteiksmes līdzekļiem.
• Anglija: Viljams Bērds, Tomass Morlijs, Džons Vilbijs, Tomass Vilkss, Džons Daulands, Orlando Gibbonss un Tomass Tomkinss. Angļu madrigāli bieži ietvēra fa-la-la refrēnus un bija pieejamāki amatieriem un mājas mūzikas dziedāšanai.
• Franču un frankoflamiešu tradīcija: Orlando di Lasso, Josquin des Prez (frankoflamiešu ietekme uz krāšņām polifoniskām struktūrām).
• Spānija: Tomás Luis de Victoria, Mateo Flecha, kuri bieži rakstīja gan reliģiskas, gan laicīgas vokālās kompozīcijas ar lokālajām īpašībām.

Ietekme un mantojums

Madrigālu radošā brīvība un uzmanība tekstam ievērojami ietekmēja mūzikas attīstību. No madrigāla attīstījās dramatiskākas vokālās formas un operas žanra iespējas. Komponisti kā Klaudio Monteverdi izmantoja madrigāla principus, lai attīstītu emocionālu, tekstu orientētu mūziku, kas veicināja baroka stila rašanos. Tāpat madrigāli iedvesmoja 19. un 20. gadsimta atskaņotāju interesi par senās mūzikas atdzīvināšanu — mūsdienās šos darbus var dzirdēt gan kamermūzikas ansambļos, gan speciālos senās mūzikas projektos.

Kā iepazīt madrigālu mūziku

Lai saprastu madrigālu, jāpievērš uzmanība teksta un mūzikas attiecībām: klausieties, kā komponists «atbild» mūzikā uz vārdiem, kā mainās tekstūra, ritms un harmonija, kad mainās stāsts. Ieteicams sākt ar populāriem piemēriem — Monteverdi, Marenzio un Gesualdo grāmatu izlases — un salīdzināt itāļu un angļu pieeju (piemēram, Musica Transalpina pavērienu Anglijā).

Īsumā: madrigāls ir izteiksmīgs, tekstorientēts vokāls žanrs, kas savu ziedu laiku piedzīvoja renesanses beigās un deva būtisku ieguldījumu baroka izteiksmes attīstībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir madrigals?

J: Kur radās madrigals?

J: Cik balsu tika izmantotas madrigālu rakstīšanai?

J: Kad itāļu komponisti sāka rakstīt madrigālus?

J. Kad Itālijā madrigals bija vispopulārākais?

J: Kas lika cilvēkiem tik ļoti iemīlēt madrigālus?

J. Kas ir nozīmīgākie dažādu valstu madrigālu komponisti?

Meklēt pēc burta