Carlo Gesualdo

Dzīve

Džezualdo nāca no aristokrātiskas ģimenes. Viņš, iespējams, dzimis Venosā, bet par viņa agrīno dzīvi mēs gandrīz neko nezinām. Zināms, ka bērnībā viņš ļoti interesējās par mūziku un par visu pārējo izrādīja ļoti mazu interesi. Viņš spēlēja luteti, klavesīnu un ģitāru.

Slepkavības

1586. gadā Džezualdo apprecējās ar savu pirmo māsīceni Donnu Mariju d'Avalosu, Peskaras marķīza meitu. Divus gadus vēlāk viņai sākās romāns ar Andrijas hercogu Fabricio Karafu. Divus gadus viņas vīrs neko nezināja par viņas mīlas romānu. Tad kādu dienu viņš negaidīti atgriezās savā pilī (iespējams, viņam bija aizdomas, ka kaut kas notiek) un atrada viņus mīlējamies. Viņš abus nogalināja viņu gultā. Pēc tam viņš atstāja viņu ķermeņus pils priekšā, lai visi tos redzētu. Tolaik Itālijā muižnieku nevarēja arestēt un sodīt. Tomēr kāds varēja vēlēties viņu nogalināt, lai atriebtos, tāpēc viņš aizbēga uz Gezualdo pilsētu, kur viņam bija pils.

Par slepkavībām uzzināja daudz cilvēku. Slaveni dzejnieki, piemēram, Tasso, par to rakstīja dzejoļus. Tomēr nekas netika darīts, lai apcietinātu Džezualdo. Daži cilvēki tolaik apgalvoja, ka viņš nogalinājis arī vienu no Marijas bērniem, jo domājis, ka viņš varētu nebūt tēvs. Citi cilvēki pat stāstīja, ka viņš nogalinājis savu vīramāti, kad viņš atnācis, gribēdams viņu nogalināt, lai atriebtos, taču mēs nezinām, vai tā bija taisnība.

Ferrara gadi

1594. gadā Džezualdo devās uz Ferāras pilsētu, kas bija slavena ar mūziku, kuru komponēja moderni komponisti, eksperimentējot ar jaunām idejām. Viņš tur pavadīja divus gadus un sacerēja savu pirmo madrigālu grāmatu. Tur viņš apprecējās ar citu sievieti, kas bija hercoga Alfonso II d'Este brāļadēls. Pāris 1597. gadā pārcēlās atpakaļ uz Džezualdo.

Atgriešanās pie Džezualdo un pēdējie gadi

1597. gadā atgriezies no Ferāras savā Gezualdo pilī, viņš centās padarīt pilsētu slavenu ar mūziku. Viņš uzaicināja dažus no Itālijas slavenākajiem mūziķiem ierasties un strādāt pie viņa. Tā kā viņš bija ļoti bagāts, viņš varēja to atļauties. Tomēr muzicēšana notika tikai viņa pilī (drukāšana kopā ar Džovanni Džakomo Karlino). Pēdējos dzīves gadus Džezualdo pavadīja, nodarbojoties tikai ar mūziku. Viņš gandrīz nekad neatstāja savu pili.

Džezualdo jaunā laulība nebija laimīga. Viņa sieva teica, ka viņš ir nežēlīgs, un mēģināja šķirties no viņa. Viņa daudz laika pavadīja prom no pils un rakstīja viņam dusmīgas vēstules.

Dzīves beigās viņš cieta no depresijas un neprāta. Mēs nezinām, vai tas bija tāpēc, ka viņš jutās slikti par to, ka bija slepkava, bet, iespējams, viņš jutās vainīgs. Viņš bieži lika saviem kalpiem viņu sist. Viņš arī rakstīja ļoti dīvainas vēstules kādam kardinālam, lūdzot atsūtīt viņam mirušā tēvoča skeletu, jo viņš domāja, ka šīs atliekas padarīs viņu labāku.

Džezualdo nomira viens pats savā pilī. Kapelu, kurā viņš tika apglabāts, 1688. gadā sagrāva zemestrīce. Atjaunotajā baznīcā joprojām atrodas apbedījuma plāksne.

Viņa mūzika

Domājams, ka Džezualdo visu mūžu izjuta briesmīgu vainas apziņu par pastrādātajām slepkavībām, un šīs vainas izjūtas ir dzirdamas viņa mūzikā. Viņa madrigāļu vārdi bieži ir ļoti emocionāli: tie ir par "mīlestību", "sāpēm", "nāvi", "ekstāzi", "agoniju". Protams, arī citi madrigālu komponisti ir lietojuši šādus vārdus, taču Džezualdo mūzika ir patiešām ekstrēma. Tā bieži ir mežonīgi hromatiska. Citi komponisti nekopēja viņa stilu.

Viņš rakstīja gan sakrālās (reliģiskās), gan laicīgās (nereliģiskās) dziesmas, kā arī instrumentālo mūziku. Viņa slavenākie skaņdarbi ir sešas publicētās madrigaļu grāmatas (no 1594. līdz 1611. gadam), kā arī Tenebrae responsorijas, kas ir ļoti līdzīgas madrigāliem, tikai tajās izmantoti teksti no ciešanu stāsta par Kristus nāvi pie krusta.