Klaudio Monteverdi

Agrīnā dzīve Kremonā

Monteverdi bija aptiekāra un ārsta dēls. Viņš bija ļoti talantīgs jau jaunībā, un viņam bija tikai 15 gadi, kad viņš publicēja savus pirmos skaņdarbus. Šo skaņdarbu ievadā viņš stāsta, ka viņa mūzikas skolotājs bija Kremonas katedrāles maestro di cappella Marc' Antonio Ingegneri. Mēs nevaram atrast neko, kas liecinātu, ka viņš dziedājis katedrāles korī. Iespējams, viņam bija privātstundas. Viņš apguva kompozīciju, dziedāšanu un stīgu instrumentu, piemēram, vijoles un viola da braccio, spēli. Venēcijā viņš publicēja vairākus skaņdarbus. Līdz pirmajam darbam viņš jau bija publicējis divas madrigālu grāmatas.

Mantua

Viņa pirmais darbs bija darbs Mantujas hercoga muižā. Mantujā bija neliels izcilu mūziķu ansamblis. Mūzikas direktors bija slavenais Džasess de Vērs. Monteverdi iepazinās ar daudziem slaveniem dzejniekiem, un netālu esošajā Ferrārā bija slaveni dziedātāji.

Sākumā Monteverdi strādāja slikti apmaksātu darbu. Viņš apprecējās ar viena no stīgu orķestrim piederošā muižnieka meitu. Monteverdi drīz kļuva plaši pazīstams. Viņš nosūtīja vairākus savus skaņdarbus atskaņošanai Ferраrā, un viņš devās kopā ar hercogu, kad viņa armija cīnījās ar turkiem.

Jaunais Monteverdi attīstīja jaunu mūzikas stilu. Vecais stils bija pazīstams kā prima pratica ("pirmā prakse"), bet jaunais stils tika dēvēts par seconda pratica ("otro praksi"). Prima pratica turpināja izmantot baznīcas mūzikā. Šajā stilā mūziku uzskatīja par svarīgāku nekā vārdus. Tas nozīmēja, ka mūzika varēja būt ļoti kontrapunkta, kurā vienlaicīgi varēja skanēt vairākas lietas, tā ka vārdi nebija skaidri dzirdami. Tomēr seconda pratica stilā vārdi bija svarīgāki par mūziku, t. i., bija svarīgi, lai varētu skaidri dzirdēt visus vārdus, un mūzikai bija jābūt pietiekami vienkāršai, lai to varētu izdarīt. Tas bija īpaši svarīgi operās un madrigālos.

Mūziķu vidū bija daudz strīdu par šiem diviem kompozīcijas stiliem, un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc starp Monteverdi 3. un 4. madrigālu grāmatu bija 11 gadu pārtraukums. Viņa opera "Orfejs" (1608) vismaz divas reizes tika atskaņota galmā un vairākas reizes Zalcburgā. Monteverdi kļuva slavens visā Eiropā.

Monteverdi atgriezās Kremonā. Viņa sieva nomira, atstājot viņu ar trim maziem bērniem. Monteverdi tā bija briesmīga traģēdija, un viņš negribēja atgriezties Mantujā, taču hercogs viņam rakstīja, ka viņam jāatgriežas, lai nodrošinātu mūziku prinča Frančesko Gonzagas un Savojas Margaritas kāzām.

Monteverdi atgriezās Mantujā, kur komponēja operu Arianna. Izrāde guva lielus panākumus, un klausītājus līdz asarām aizkustināja Ariannas raudas. Šī dziesma ir vienīgā operas daļa, kas nav zudusi.

Lai gan Monteverdi slava pieauga, ar viņa darba devēju bija daudz strīdu. Galu galā viņš atrada citu darbu, šoreiz kā baznīcas mūziķis Venēcijas lielākajā baznīcā. Monteverdi bija grūts ceļš no Mantujas uz Venēciju. Pa ceļam pasažierus aplaupīja laupītāji. Venēcijā viņš ieradās 1613. gada oktobrī.

Venēcija

Maestro (mūzikas direktora) amats San Marco (Sv.Marka baznīcā) Venēcijā bija, iespējams, vissvarīgākais baznīcas mūziķa amats visā Eiropā. Tomēr mūzika bija sliktā stāvoklī, jo iepriekšējie mūzikas direktori nebija bijuši pārāk labi. Monteverdi sāka reorganizēt mūziku: viņš iegādājās jaunu mūziku bibliotēkai un piesaistīja jaunus mūziķus. Viņam bija jākomponē mūzika daudziem īpašiem svētkiem gada laikā. Viņam labi veicās, un 1616. gadā viņa alga tika palielināta līdz 400 dukātiem (apmēram 44,28 uncēm zelta, kas mūsdienās ir apmēram 73 500 ASV dolāru vērtībā). Mantujas hercogam droši vien bija žēl, ka viņš zaudēja tik labu mūziķi. Viņš tomēr lūdza Monteverdi rakstīt viņam mūziku. Monteverdi, iespējams, bija spiests paklausīt, jo viņš joprojām bija Mantovas pilsonis (Itālija kļuva par vienu valsti tikai pēc vairāk nekā diviem gadsimtiem). Viņš rakstīja mūziku tādiem svarīgiem notikumiem kā kā kāzas un karnevāli Mantujā.

Līdz 1619. gadam Monteverdi bija publicējis savu septīto madrigālu grāmatu. Tomēr pēc tam viņš sāka izdot mazāk mūzikas. Iespējams, tas bija tāpēc, ka viņš bija ļoti aizņemts, vai varbūt tāpēc, ka viņam vairs nebija vajadzības meklēt slavu. Iespējams, viņš sarakstīja daudz baznīcas mūzikas, kas tagad ir zudusi.

1620. gados viņš turpināja strādāt Venēcijā, lai gan, iespējams, centās iegūt citu darbu. Viņa hobijs bija alķīmija. Viņš uzņēma komponistu Heinrihu Šicu, kurš Venēcijā viesojās otro reizi. Pēc Mantujas hercoga nāves 1626. gadā Monteverdi rakstīja mazāk mūzikas Mantovai. Viņam no tiem bija jāsaņem ikgadēja alga, taču viņš bieži vien to nesaņēma. Mantujā sākās karš, daudz ēku tika nopostītas, un iebrucēju karaspēks atnesa mēri. Monteverdi 1632. gadā kļuva par priesteri. Nav skaidrs, vai viņš to darīja tāpēc, ka patiešām bija ticīgs, vai arī domāja, ka tas palīdzēs viņa karjerai.

1637. gadā Venēcijā sāka izrādīt operu. Monteverdi, kurš jau bija sasniedzis 70 gadu vecumu, rakstīja operas Venēcijai. Il ritorno d'Ulisse in patria (1640) un L'incoronazione di Poppea (1642) spoži noslēdz viņa karjeru. Pēc šīs operas izrādīšanas viņš sešus mēnešus devās ceļojumā uz Lombardiju un Mantuju, kur viņam atkal nācās tiesāties tiesā par pensijas neizmaksāšanu. Pēc atgriešanās Venēcijā viņš deviņas dienas slimoja un pēc tam nomira.