Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) ir opera trīs cēlienos "L'incoronazione di Poppea" (angļu: The Coronation of Poppea). Libreta autors ir Džovanni Frančesko Busenello. Pirmo reizi izrāde notika 1643. gadā Venēcijā, Teatro Santi Giovanni e Paolo. Tā bija pēdējā Monteverdi komponētā opera.
Lielākā daļa 17. gadsimta sākuma operu bija par mitoloģiskiem vai kristīgās reliģijas stāstiem. Taču šis stāsts ir par kaut ko, kas notika senās Romas vēsturē. Tas ir par ļauno imperatoru Neronu un to, kā viņš apprecēja Popeju. Šajā operā joprojām liela loma ir dieviem, īpaši Kupidonam.
Lai gan operas nosaukums ir "Popejas kronēšana", patiesībā mēs neredzam nekādu kronēšanas ceremoniju.
Monteverdi bija pieredzējis komponists, kad rakstīja šo operu, un tajā ir viena no viņa labākajām mūzikām. Orķestris ir tikai neliels instrumentu sastāvs: stīgu instrumenti, stabules, stabules, kornetes (senā veida trompetes), perkusijas, arfa, flautas un gambas. Mūzika nav krasi sadalīta starp rečitatīvu (stāstošo mūziku) un āriju (skaņdarbiem), bet gan maigi plūst no viena veida uz otru.
Klausoties šo operu, ir svarīgi atcerēties, ka 17. gadsimtā vīrieši bieži dziedāja sieviešu lomas un sievietes - vīriešu lomas. Tādu lomu kā Nerons būtu dziedājis kastrāts. Mūsdienās to var dziedāt vai nu kontrtenors (vīrietis), vai mecosoprāns (sieviete). Šajā operā ir ainas, kurās aktieri pārģērbjas par pretējā dzimuma pārstāvjiem. 17. gadsimtā operas skatītājiem nešķita nekas neparasts, ja vīrietis izliekas par sievieti, kas izliekas par vīrieti, vai otrādi.
Nerona un Popejas duetu operas beigās, iespējams, sarakstījis cits komponists.
Par operas saturu un tēmu
L'incoronazione di Poppea izceļas ar to, ka tā balstās uz vēsturisku sižetu — Romas impērijas laika notikumiem — un attēlo varas, kaisles un morāles dilemmas bez mitoloģiska noskaņojuma kādos no daudzām citām 17. gadsimta operām. Libretā dominē cilvēciskas motivācijas: mīlestība, ambīcijas, skaudība un izlikšanās. Opera atstāj skatītājam diskusiju par varas cēloņiem un sekām un nereti tiek uzlūkota kā paraugs baroka laikmeta psiholoģiskajai izteiksmei.
Sižeta īss pārskats
- Galvenie tēli: Popeja (Poppea), Nerons (Nerone), Ottavia (Ottavia), Seneka (Seneca), Ottone (Ottone) un Popejas māsa/auzole Arnalta.
- Sižets īsumā: Nerons iemīlas Popejā un, abiem cenšoties realizēt attiecības, viņi izmanto dažādas intrigantes un pat noziegumus, lai noņemtu šķēršļus — gan politiskas, gan personiskas. Seneka, Nerona skolotājs, iejaucas kā morāles balsts un galu galā spiests izdarīt pašnāvību. Ottavia tiek padzīta vai nosūtīta prom, bet Popeja, pateicoties intrigām, beidzot iegūst Nerona labvēlību un tiek kronēta. Opera parāda, ka varas iegūšana var būt amorāla, un noslēgums ir pragmatisks un neheroizējošs.
Lomas un izpildījums
Lomas var tikt izpildītas ar dažādām balsu kombinācijām atkarībā no mūsdienu prakses: dažas partijas sākotnēji varēja būt domātas kastrātiem, citkārt — sievietēm. Mūsdienās Nerona lomu parasti dzied kontrtenors vai mecosoprāns, bet poppejas lomu — soprāns vai mecosoprāns. Opera ietver gan intīmus duetus, gan lielākas ansambļa ainas, kur aktieru balss raksturs uzsver raksturu psiholoģiju.
Mūzika un instrumentācija
Monteverdi izmanto relatīvi nelielu orķestri, kas rada intīmu un krāsainu skanējumu. Jau minētie instrumenti — stīgu instrumenti, stabules, kornetes, perkusijas, arfa, flautas un gambas — tiek lietoti ar lielu izteiksmes niansēm. Basso continuo, kas nodrošina harmonisko pamatni, un solo instrumentu krāsojums palīdz pāreju starp rečitatīvu un āriju padarīt dabiskāku un izteiksmīgāku. Monteverdi stilā daudz uzmanības pievērsts teksta izrunai un emocionālai precizitātei.
Vēsture, avoti un noslēguma jautājums
Opera pirmizrāde 1643. gadā Venēcijā bija nozīmīgs notikums — tā bija Monteverdi karjeras virsotne un vienlaikus viena no pirmajām operām, kas uz lielās skatuves attēloja tik tiešu cilvēku raksturu un politisku intrigā. Diemžēl oriģinālie partitūras materiāli nav saglabājušies vienotā un pilnīgā formā, un mūsu zināšanas balstās uz dažādiem rokrakstiem un 17. gadsimta izdevumiem. Tāpēc daži mūzikas pētnieki uzskata, ka pēdējo duetu starp Neronu un Popeju (un dažas citas sekcijas) varētu būt pievienojis cits komponists vai amatu turpinātājs, nevis pats Monteverdi — šis jautājums joprojām ir diskusiju objekts.
Moderna ietekme un izpildījumi
20. gadsimta atklāšanas un vēlāku gadsimtu atdzejošanās periodos opera kļuva par bieži iestudējamu darbu, ko nereti popularizē vēsturiskās izpildes prakses ansambļi ar periodiskiem instrumentiem. Tā ir ieņēmusi īpašu vietu operas kanonā kā piemērs baroka drāmas un mūzikas sajaukumam, kas spēj emocionāli ietekmēt mūsdienu skatītāju. Katrs mūziķis un režisors drīkst interpretēt šo materiālu atšķirīgi — gan uzsverot psiholoģisko reālismu, gan politisko satīru.
Kāpēc vērts klausīties
- L'incoronazione di Poppea piedāvā dziļu cilvēku portretējumu un morālu kompleksitāti, kas nav tipiska daudzām agrīnām operām.
- Monteverdi mūzika šeit ir nobriedusi, emocionāli krāsaina un tehniski izsmalcināta, neskatoties uz relatīvi nelielo instrumentalizāciju.
- Opera sniedz vērtīgu ieskatu 17. gadsimta skatuves prakses dažādībā un iedvesmo mūsdienu interpretācijas.
Ja interesē plašākas diskusijas par konkrētām izpildījumu tradīcijām, partitūras avotiem vai atsevišķu ainu analīze, varu pievienot avotu sarakstu un ieteikumus plašākai lasīšanai vai klausīšanai.
