Liktenis — nozīme, fatālisms, brīvā griba un mitoloģija

Liktenis: fatālisms vs brīvā griba — mitoloģija, Grieķu trīs likteņi, literatūra, māksla un kultūru skatījumi uz nākotni un izvēlēm.

Liktenis jeb liktenis ir ideja, ka nākotne jau ir ieplānota, pat ja cilvēki nezina, kāds ir viņu liktenis (kas ar viņiem notiks). Šis jēdziens sevī ietver domu, ka notikumi varētu būt iepriekš noteikti neatkarīgi no personas gribas vai centieniem. Gandrīz visās kultūrās cilvēkiem ir bijuši priekšstati par to, ka viņu liktenis ir "iepriekš nolemts" (iepriekš noteikts), taču skatījumi atšķiras — vieniem liktenis ir absolūts un nemaināms, citi uzskata to par elastīgāku vai pat pakļautu cilvēka rīcībai.

Fatālisms un brīvā griba

Cilvēki, kuri dzīvo nelaimīgu dzīvi, var uzskatīt, ka viņu bēdas ir viņu likteņa dēļ un ka viņi neko nevar darīt. To dēvē par fatālismu — pārliecību, ka notikumi ir iepriekš noteikti un to maiņa nav iespējama. Fatālisms var ierobežot cilvēka iniciatīvu un novest pie bezcerības.

Pretstats fatālismam ir uzskats par brīvo gribu — ideja, ka cilvēki var pieņemt lēmumus un rīkoties tā, lai mainītu savu dzīvi. Starp šiem diviem poliem pastāv daudz vidusceļu: filosofi runā par determinismu (ka visi notikumi seko cēloņiem) un kompatibilismu (ka brīvā griba var pastāvēt pat deterministiskā pasaulē). Ikdienā cilvēki bieži kombinē abu veidu uzskatus — viņi var domāt, ka daļa dzīves ir “doti” un daļa — atkarīga no pašu rīcības.

Mitoloģija un reliģija

Grieķu mitoloģijā bija trīs likteņi. Tās bija trīs dievietes, kas noteica, kad katrs cilvēks piedzims, kā viņš dzīvos un kad un kā nomirs. Šī motīva variācijas parādās arī citās tradīcijās — piemēram, romiešu Parcae, skandināvu nornas vai citviet sastopamie likteņa tīkotāji un dievietes, kas aust dzīves pavedienus.

Reliģijās un filozofijās liktenis tiek skaidrots dažādi: hinduisms un budisms runā par karmu un atgriešanos, daļā kristietības un islāma tradīciju pastāv domas par dieva apziņu un predestināciju, savukārt senie stoiski uzsvēra kosmisko kārtību un nepieciešamību pieņemt to, kas notiek.

Kultūras prakses un pareģošana

Cilvēkiem daudzās kultūrās bija daudz veidu, kā viņi mēģināja "nolasīt" savu likteni (uzzināt, kas ar viņiem notiks). Dažkārt viņi mēģināja lasīt savu likteni zvaigznēs (to sauc par astroloģiju). Citās kultūrās viņi varēja jautāt cilvēkam ar maģiskām spējām, piemēram, šamanam. Senie grieķi bieži devās uz Delfiem, lai jautātu orakulam.

Pareģošanas metodes ir daudzveidīgas: orākuli un prēzidijas, zīlēšana (tarot, kauliņu mešana, akmeņu metodi), astroloģiskas kartes, izvelētas zīmes no dabas vai iekšējām vīzijām. Šīs prakses bieži sniedza cilvēkiem sajūtu par drošību vai kontrolējamu nākotni, pat ja pareģojumu precizitāte ir apšaubāma.

Filozofiskie un zinātniskie skatpunkti

Filozofijā diskusijas par likteni saistās ar jautājumiem par determinismu, brīvo gribu un atbildību. Determinisma atbalstītāji uzskata, ka jebkuram notikumam ir cēlonis, tādējādi nākotne ir izsecināma, ja būtu pilna informācija par sākotnējiem apstākļiem. Pretējā pieeja — indeterminisms — norāda, ka dažas notikumu virknes nav pilnībā paredzamas (piem., kvantu mehānikas nejaušības interpretācijas). Kompatibilisti mēģina savienot determinismu ar morālo atbildību, skaidrojot, kā rīcība var būt gan noteikta, gan brīvi izdarīta.

Mūsdienu zinātnē jēdzieni par likteni saistās ar fizikas likumu, kaosiem un sarežģītām sistēmām. Lai gan kvantu fizika ieviesta nelinearitātes un nejaušības elementus, tas neizšķir jautājumu par personisko brīvo gribu viennozīmīgi. Neirozinātnes pētījumi par lēmumu pieņemšanu rada jaunas, reizēm sarežģītas debates par to, kas īsti ir apziņa un lēmumu avots.

Liktenis literatūrā, mūzikā un mākslā

Ļoti daudz atsauču uz likteni ir atrodamas gandrīz visu valstu un periodu literatūrā, sākot no grieķu traģēdijas (piemēram, "Edips Rekss") līdz Šekspīram (piemēram, "Makbets") un krievu literatūrai. Literaturā liktenis bieži darbojas kā stāsta motors — liktenīgas kļūdas, paredzējumi vai neatgriezeniski notikumi rada traģēdiju vai morālu pārbaudījumu personāžiem.

Komponisti mūzikā var izteikt likteni. Bēthovens domāja par likteni, kad rakstīja savu Piekto simfoniju, un Čaikovskis, kad rakstīja savu Sesto simfoniju tieši pirms pašnāvības. Mūzikā likteņa tēma var parādīties motiviskā attīstībā (piem., atkārtots tematisks motīvs, ko muzikologi sauc par likteņa "knokšķi"), programmatiskos darbos vai opulos, kuros komponists reflektē par cilvēka dzīves gājumu.

Praktiskas un ētiskas sekas

Kā cilvēki uztver likteni, ietekmē viņu rīcību: pārliecība par nemaināmu likteni var samazināt centienus uzlabot dzīvi, bet sajūta, ka rīcība var mainīt nākotni, var motivēt mērķtiecīgus soļus. Etiskā diskusijā svarīgi jautājumi ir atbildības sadale, taisnīgums un sodu pamatojums — ja cilvēks nevarēja rīkoties citādi, vai viņš ir morāli atbildīgs par saviem darbiem?

Skatīt arī:

• brīvā griba
• determinisms
• astroloģija
• mitoloģiskās likteņa tēmas
• pareģošana un orākuli

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir liktenis vai liktenis?

J: Kā daži cilvēki uztver savu likteni?

J: Kas bija trīs likteņi grieķu mitoloģijā?

J: Kā senajās kultūrās mēģināja nolasīt savu likteni?

J: Vai dažādu valstu un periodu literatūrā ir atsauces uz likteni?

J: Vai komponisti var izteikt likteni mūzikā?

Meklēt pēc burta