Kas ir šansons? Franču dziesmas vēsture, formas un izpildītāji

Chanson franču valodā nozīmē "dziesma". Šo vārdu bieži lieto mūzikā, lai apzīmētu jebkuru dziesmu ar franču valodas vārdiem, bet biežāk to lieto, runājot par dziesmām, kuru tekstus ir iemūžinājuši franču klasikas komponisti.

Ļoti bieži "šansoni" attiecas uz franču dziesmām, kas tika dziedātas vēlīnajos viduslaikos un renesansē. Cilvēkus, kuri dziedāja šos šansonus, sauca par "šansonieriem". Tām bija dažādas formas, tostarp balāde, rondeau un virelai. Dažiem tā laika komponistiem patika mūzikā ietērpt populāru dzeju. Agrākie šansoni bija divbalsīgi, trīsbalsīgi vai četrbalsīgi, daudzi no tiem bija trīsbalsīgi. Līdz 16. gadsimtam lielākā daļa bija četrbalsīgi. Dažkārt dziedātājus pavadīja instrumenti.

Vēsturiskā attīstība

Šansona saknes meklējamas viduslaiku un renesanses laikmetā, kad to radīja gan profesionāli komponisti, gan mūziķi — troubadours un trouvères (lai gan šie termini vairāk saistīti ar dažādām reģionālām tradīcijām). No 14. līdz 16. gadsimtam franču polifoniskās chansons komponēja tādas figūras kā Guillaume de Machaut, Josquin des Prez un Clément Janequin. Šie darbi bieži bija rakstīti vairākbalsīgā stilā un glabājās manuskriptos, ko sauc par šansonieriem.

Formas un raksturīgās iezīmes

  • Formas: visbiežāk sastopamās renesanses formas ir balāde, rondeau, virelai, kā arī bergerette un ballade. Katra forma seko noteiktai struktūrai attiecībā uz pantiem un atkārtojumiem.
  • Teksts: šansona centrā parasti ir teksts — dzejisks, stāstošs vai satīrisks. Mūzikas uzdevums ir pastiprināt izteikto domu un noskaņu.
  • Polifonija un vienbalsība: vēsturiskie šansoni bieži bija daudzbalsīgi, kamēr mūsdienu šansons mēdz būt vienbalsīgā pianamera vai ar instrumentālu pavadījumu.
  • Pavadījums: renesansē pavadījums varēja būt tikai vokāls, bet vēlāk — ar lutes, vijoles, flautas, klavesīna, bet 20. gadsimtā tipiski — akordeons, klavieres, ģitāra.

Izpildītāji un tradīcijas

Vēsturiskos laikos šansonus izpildīja gan profesionāli dvēseles mūziķi, gan ceļojoši dziedātāji. Kopš 19. un 20. gadsimta attīstās īpaša šansona kultūra — kabarē, kafe‑koncertu un dzīvās skatuves tradīcijas, kur akcentēta liriskā interpretācija un teksta skaidrība. Šajā periodā radās dažādi paveidi:

  • Chanson réaliste: smagi, emocionāli stāsti par nabadzību, mīlestību un pilsētas dzīvi (saistīts ar tādām izpildītājām kā Édith Piaf).
  • Poētiskā / intelektuālā chanson: dzejas un filozofijas liecības dziesmā (piem., Georges Brassens, Léo Ferré).
  • Populāri un eksperimentāli žanri: Serge Gainsbourg modernizēja skanējumu, ievedot džezu, popu un elektroniku.

Slaveni izpildītāji un autori

Šansona zelta laikmeta 20. gadsimtā parādījās daudzi atpazīstami vārdi, kas ietekmēja ne tikai Franciju, bet arī visu pasauli. Starp tiem ir Édith Piaf, Georges Brassens, Jacques Brel (belģis, bet franču valodā dziedājis un ietekmējis žanru), Charles Aznavour, Léo Ferré, Juliette Gréco un Serge Gainsbourg. Katram no šiem māksliniekiem bija sava pieeja tekstam, aranžijai un skatuves tēlam, kas paplašināja šansona robežas.

Mūsdienu šansons un ietekme

Mūsdienās šansons eksistē paralēli populārai popmūzikai un indie‑scenai; daudzi jaunie autori apvieno klasiskā žanra liriskumu ar mūsdienu stilistikām — folku, roka, elektroniku. Francijā ir saglabājusies spēcīga dziesminieku (auteur‑compositeur) tradīcija, kurā teksts saglabā primāro lomu. Šansons turpina ietekmēt literatūru, teātri un kinematogrāfiju, un to regulāri atdzīvina jaunas interpretācijas un aranžējumi.

Kāpēc šansons ir svarīgs

Šansons ir ievērojams ar savu spēcīgo saikni ar valodu un stāstījumu. Tas ir žanrs, kas ļauj izpildītājam kļūt par stāstītāju, sociālās komentāra nesēju vai personiska atklāsmes kanālu. No viduslaiku polifonijas līdz kabarē stāstiem un modernajām fuzijām — šansons demonstrē, kā mūzika un dzeja var saplūst, radot dziļas emocionālas un intelektuālas pieredzes klausītājam.

Agrīnie šansoni

Pirmais nozīmīgais šansonu komponists bija viduslaiku komponists Gijoms de Mako. Renesanses laikmetā Gijoms Dufē un Žils Binšoā sarakstīja daudz vienkāršu šansonu. Vēlāk Johannes Okehems un Žozkins des Prez komponēja šansonus, kuros bija daudz imitāciju starp balsīm. Klemāns Žankēns (Clément Janequin) rakstīja vairāk vienkāršu, homofonisku šansonu. Viņš strādāja Parīzes apkaimē. Vēlākos komponistus, piemēram, Orlando de Lassus, ietekmēja itāļu madrigāli. Šo mūzikas stilu sāka izmantot arī instrumentālajā mūzikā.

Pirmā no kustīgā drukā iespiestā nošu grāmata bija Harmonice Musices Odhecaton, kurā apkopoti 96 daudzu komponistu šansoni un kas tika izdota 1501. gadā Venēcijā.

Vēlākie šansoni

16. gadsimtā franču dziesmas sāka komponēt ar flautas vai taustiņinstrumentu pavadījumu. 19. gadsimtā daudzi komponisti rakstīja dziesmas klavieru pavadījumā. Šos šansonus bieži dēvēja par melodijām.

Populārs šansons

Mūsdienās Francijā ar "šansonu" bieži apzīmē populārāku dziedātāju, piemēram, Žorža Brasēna, Žaka Brela, Edītes Piafas, Kamiles, Olīvijas Ruizas, darbus. Žaka Brela franču šansonus tulkojis un angļu valodā interpretējis Rietummičiganas Universitātes profesors Arnolds Džonstons. Vairāk nekā 100 Brela, Brasēnsa, Barbara, Bēko, Ferā, Aznavūra, Trenē un Ferē šansonus vācu valodā tulkojis un tulko duets Stéphane & Didier (skatīt www.deutsche-chanson-texte.de).

Saistītās lapas

  • Mélodie

Jautājumi un atbildes

J: Ko franču valodā nozīmē vārds "chanson"?


A: "Chanson" franču valodā nozīmē "dziesma".

J: Kā vārdu "šansons" bieži lieto mūzikā?


A: Vārdu "šansons" mūzikā bieži lieto, lai apzīmētu jebkuru dziesmu ar franču valodas vārdiem.

J: Kad vārds "šansons" tiek lietots biežāk?


A: Vārdu "šansons" biežāk lieto, runājot par dziesmām ar franču valodas tekstiem, kuras ir iemūžinājuši franču klasikas komponisti.

J: Ko parasti apzīmē ar vārdu "šansons"?


A: "Šansoni" parasti apzīmē franču dziesmas, kas tika dziedātas vēlīnajos viduslaikos un renesansē.

J: Kā sauca cilvēkus, kas dziedāja šos šansonus?


A: Cilvēkus, kas dziedāja šos šansonus, sauca par "chansonniers".

J: Kādas bija dažas šansonu formas?


A: Dažas šansonu formas bija balāde, rondeau un virelai.

J: Kāda bija senākā šansonu forma un cik balsīm tie parasti bija paredzēti?


A: Agrākie šansoni bija divbalsīgi, trīsbalsīgi vai četrbalsīgi, daudzi no tiem bija trīsbalsīgi.

AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3