Vieglā mūzika — definīcija, vēsture un pazīstamākie komponisti

Atklāj vieglās mūzikas definīciju, vēsturi un pazīstamākos komponistus — no 19. gadsimta kūrortiem līdz BBC hitiem. Uzzini par Koitsu, Vudu, Gershvinu un citiem.

Vieglā mūzika ir melodiska, viegli uztverama mūzikas virziena forma, kuras galvenais mērķis ir radīt patīkamu, atslābinošu noskaņu. Tā parasti izmanto lielākus vai vidēja lieluma orķestrus ar uzmanību uz skaidru melodiju, maigu ritmiku un bagātīgiem aranžējumiem, bieži iekļaujot populāru dziesmu motīvus vai īsākas muzikālās formas. Šo žanru reizēm dēvē arī par "easy listening" vai mūziku vieglai klausīšanai.

Vēsture un izplatība

Vieglās mūzikas tradīcijas formējās galvenokārt Apvienotajā Karalistē 19. gadsimta beigās un attīstījās 20. gadsimtā, kļūstot īpaši populārai 20. gadsimta pirmajā pusē. Tā plaši izplatījās kūrortos, viesnīcu bāros, piejūras promenādēs un koncertos, kur klausītāji meklēja patīkamu fonu atpūtai vai sarunām. Vieglā mūzika bieži bija orķestru aranžējumi par populāru melodiju, taču saglabāja vieglu, nereflektīvu raksturu — tā bija domāta plašai auditorijai.

Pieaugošs nozīmīgums bija arī radio pārraidēm. Kad BBC sāka regulāras mūzikas pārraides, vieglā mūzika ieguva plašu klausītāju loku — televīzija un radio deva iespēju šai mūzikai nonākt mājās visā valstī. BBC pārraidīja skaņdarbus pa radio (toreiz to sauca par "bezvadu"), un 1945. gadā tika dibināta īpaša BBC programma, kas veltīta vieglajai mūzikai.

BBC laikā bija vairākas ļoti populāras programmas, piemēram, Piektdienas vakars ir mūzikas vakars, kurā regulāri uzstājās BBC koncertorķestris, un ētera uzbūves raidījumi tādas kā Mūzika, kamēr tu strādā, kas nodrošināja mūzikas klāstu darba dienu laikā. Šādas programmas ievērojami palielināja žanra redzamību un pieejamību.

Raksturojums un funkcijas

• Melodiskums — spēcīga, viegli atpazīstama galvenā melodija.
• Samērā vienkārša harmonija un ritmika, kas neveicina intensīvu emocionālu iesaisti, bet rada patīkamu fonu.
• Profesionalitāte aranžējumā — izmanto stīgu, pūšamo un ritma instrumentus, bieži ar sulīgiem stīgu tembriem.
• Sociālais konteksts — piemērota sabiedriskām vietām, radio, fona mūzikai restorānos, viesnīcās un kino.

Pazīstamākie komponisti un piemēri

Daži komponisti un aranžētāji, kuri kļuvuši par vieglās mūzikas simboliem:

• Ēriks Koitss — vadošs britu komponists vieglajā žanrā; viņa skaņdarbs "By the Sleepy Lagoon" kļuva par radio programmas "Desert Island Discs" raksturīgo melodiju.
• Artūrs Vuds — komponists, kura skaņdarbs "Barwick Green" tika izmantots kā seriāla The Archers tēma.
• Lerojs Andersons — ASV komponists, kurš rakstīja elegantu, skaidru melodiku un populārus instrumentālus darbus.
• Džordžs Geršvins — pazīstams ar savu pāreju starp klasisko, džeza un populāro mūziku; daļa viņa aranžējumu un tembu ir ietekmējuši vieglās mūzikas repertuāru.
• Citi populāri vārdi žanrā: Mantovani, Ronald Binge, Percy Faith, Ray Conniff u. c., kuri veidoja radio un fonam piemērotu mūziku.

Amerikā un Eiropā

Amerikas Savienotajās Valstīs vieglos instrumentālos skaņdarbus rakstīja un aranžēja tādi autori kā Lerojs Andersons vai dažkārt interpretēja džeza un populārās mūzikas motīvus — piemēram, Džordžs Geršvins. Eiropā vieglai mūzikai ir tuvas saknes ar salona mūziku; tādēļ to reizēm dēvē par salona mūziku (vācu: Salonmusik), jo abas tradīcijas koncentrējas uz elegantu, klausītājam draudzīgu koncertpieredzi (Eiropā).

Mūsdienu stāvoklis

Lai gan pēckara gados vieglā mūzika bija plaši populāra, kopš 1960. gadiem un vēlāk tās popularitāte saruka, jo dominēja roks, popmūzika un citi modernāki stili. Mūsdienās vieglā mūzika dažkārt tiek uzskatīta par novecojušu vai nostalģisku, taču tā joprojām eksistē kā fona mūzika filmās, reklāmās, arhīva ierakstos un mūzikas bibliotēkās (production music). Filmu mūzika un mūziklu skaņdarbi bieži ieņem tās vietu, tomēr interese par vieglo mūziku atgriežas ar nostalģisku izdevumu, tematiskiem koncertiem un restorānu/SPA vidēm.

Kopumā vieglā mūzika ir žanrs ar skaidru funkciju — radīt patīkamu, pieejamu melodisku pieredzi plašai publikai. Kaut arī tā var šķist mazāk "moderna" nekā daži citi stili, tās ietekme uz radio, kinematogrāfiju un populāro aranžējumu tradīcijām ir skaidri jūtama.

Mūzikālās saiknes un piemēri, piemēram, skaņdarbi, kas kļuvuši par raidījumu tēmām, palīdz saglabāt vieglās mūzikas atmiņu kultūras laukā, un daudzi no šiem skaņdarbiem tiek regulāri izmantoti arī mūsdienu mediju kontekstā. Mūsdienu klausītājs šo mūziku var saskatīt gan kā hroniku no pagājušā gadsimta, gan kā patīkamu, neaizņemtu skaņu fonu.

Meklēt pēc burta