Romantisms — vēsture, iezīmes un ietekme mākslā, literatūrā un mūzikā

Uzzini romantisma vēsturi, galvenās iezīmes un tā ietekmi mākslā, literatūrā un mūzikā — kaislība, daba, iztēle un individuālā brīvība.

Romantisms (romantisma laikmets vai romantisma periods) ir 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma mākslas, literatūras un mūzikas virziens vai stils Eiropā. Tas nebija vienota akadēmiska skola, bet plaša kustība, kas parādījās dažādās valstīs ar atšķirīgām lokālām variācijām un uzsvēra jūtu, iztēles un individuālās pieredzes nozīmi kā pretstatu racionālismam un normatīvām formām.

Kustība akcentēja, ka svarīgas ir jūtas, iztēle, daba, cilvēka dzīve, vārda brīvība, individuālisms un senās tautas tradīcijas, piemēram, leģendas un pasakas. Romantisms izmantoja folkloru, tautas mītus un viduslaiku motīvus, lai veidotu nacionālas identitātes tēlus un atklātu emocionālas patiesības, ko racionālisms nespēja aptvert.

Tā bija reakcija uz Apgaismības laikmeta un industriālās revolūcijas aristokrātiskajām sociālajām un politiskajām idejām — romantismi kritizēja tikai prātā balstītu pasaules izpratni, akcentējot subjektivitāti, brīvību un tieksmi pēc autentiskas pieredzes. Tajā pašā laikā bija arī reakcija pret dabas pārvēršanu par vienkāršu zinātni, jo daba romantismā bieži tiek redzēta kā maģiska, mistiska un simboliska.

Visspilgtāk šī kustība izpaudās tādās mākslas jomās kā mūzika un literatūra. Tomēr tai bija liela ietekme arī uz historiogrāfiju, izglītību un dabas vēsturi, kur romantiskās idejas ietekmēja to, kā cilvēki interpretēja pagātni, mācīja par nacionālo vēsturi un raksturoja dabu ar estētisku un emocionālu valodu.

Vēsture un attīstība

Romantisms radās pakāpeniski — 18. gadsimta beigas iezīmē pāreju no klasicisma un Apgaismības idejām uz izteiktu subjektivitāti un dabas pielūdzošu noskaņu. Kā agrīnie aizmetņi bieži tiek minēti vācu kustības Sturm und Drang (Vētras un tieksmes) autori, franču un angļu dzejnieki, kā arī filozofiskie teksti, kas slavēja izjūtu un individuālo pieredzi. 19. gadsimtā romantisms izpaudās dažādos posmos — agrīnā romantisma heroiskie un dramatiskie motīvi, augstākā (klasiski romantiskā) fāze ar lieli formu meistarību, un vēlākā nacionālā romantisma un postromantisma attīstība.

Raksturīgās iezīmes

• Emocijas un subjektivitāte: jūtu intensitāte, personīgā pieredze un garīgā pārdomāšana.
• Iztēle un mistika: simbolisms, sapņainas vīzijas, pārdabisks un noslēpumains.
• Dabas liela nozīme: daba kā dvēseles atspoguļojums, sublime (gandrīz svēta baiļu un apbrīnas sajūta).
• Folklora un viduslaiku atsaukšanās: leģendas, pasakas, tautas mūzika, vēsturiskais romans.
• Individuālisms un genija kults: mākslinieks kā ģēnijs, kas pārkāpj normas un seko intuīcijai.
• Gotiķis un eksotika: tumšas pilis, gotiska noskaņa, eksotiski sižeti un noskaņa.
• Politiskais un sociālais konteksts: brīvības, revolūcijas un nacionālās pašapziņas tēmas.

Mākslā

Glezniecībā romantisms tiecās uz emocionālu intensitāti un dramatisku attēlojumu. Ainavas bieži tika izmantotas, lai izteiktu vientulību, maģiskumu vai dabas varenību — zināmas gleznas uzsver saules, miglas vai laika spēku. Piemēri ir dramatiskas debesis, vientuļi cilvēki uz plašas ainavas vai vētrainas jūras skati. Mākslinieki izmantoja spēcīgas krāsas, kontrastus un brīvāku kompozīciju, lai radītu spēcīgu noskaņu.

Literatūrā

Literatūrā romantisms nozīmēja lielāku uzmanību liriskai izjūtai, dzejai, individuālam skatam un stāstiem, kas aptver mistiku vai vēsturiskumu. Parādījās gotiskais romāns, vēsturiskais romāns un lirisks dzejolis, kur galvenā bija emocija, nevis sižeta loģika. Bieži tiek akcentēti ārēja un iekšēja konflikta motīvi, varoņa vientulība, mīlestība un traģēdija.

Mūzikā

Mūzikā romantisms izpaudās kā forma un izteiksme — mūzika kļuva personiskāka, emocionalitāte un temperaments tika pastiprināts. Komponisti paplašināja harmoniju, tempo elastību un dinamiku, attīstīja programmatisko mūziku (skaņdarbi, kas stāsta stāstu vai attēlo ainavu), kā arī izmantoja nacionālas melodijas un folkloristiskus elementus. Šajā periodā radās daudz klavierdarbu, liederi (dziesmas balsij ar instrumentāro pavadījumu) un lielas orķestra kompozīcijas.

Ietekme sabiedrībā un zinātnē

Romantisms ietekmēja arī historiogrāfiju, jo vēsturnieki sāka meklēt nacionālas saknes un interpretēt pagātni caur tautas tradīciju prizmu. Izglītībā uzsvars tika likts uz kultūras vērtībām un brīvo garu. Dabas vēsturē romantiskie dabas pētnieki un rakstnieki bieži aprakstīja dabu ar estētisku valodu, izceļot tās brīnumaino, reizes pat transcendentālo raksturu, ne tikai zinātnisku objektu.

Galvenie pārstāvji (piemēri)

• Literatūrā: W. Wordsworth, S. T. Coleridge, Lord Byron, Percy Bysshe Shelley, John Keats, Johann Wolfgang von Goethe (daudzi no viņiem pārklājas ar citām literārajām tradīcijām).
• Mūzikā: Ludwig van Beethoven (pāreja uz romantismu), Franz Schubert, Frédéric Chopin, Franz Liszt, Hector Berlioz, Richard Wagner.
• Mākslā: Caspar David Friedrich, J. M. W. Turner, Eugène Delacroix.

Mantojums

Romantisma ietekme saglabājās ilgi pēc 19. gadsimta — tā deva pamatu nacionālismam, ietekmēja simbolismu, modernismu un vēlākas kustības, kurās turpināja attīstīt subjektivitātes un iztēles idejas. Mūsdienās romantisma tēmas — daba, identitāte, jūtas un sacelšanās pret noteikumiem — joprojām ir aktuālas literatūrā, mūzikā un vizuālajā mākslā.

Kopumā romantisms bija daudzslāņaina kustība, kas pārkārtoja radošās izpausmes un attiecības starp cilvēku, dabu un sabiedrību, uzsverot emocionālo patiesību un iztēles brīvību kā centrālās vērtības.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir romantisms jeb romantisma kustība?

J: Ko romantisma kustība uzskatīja par svarīgu?

K: Kāda bija romantisma kustības reakcija uz apgaismības laikmetu un industriālo revolūciju?

K: Pret ko bija vērsta romantisma kustības reakcija?

J: Kurās jomās romantisma kustība izpaudās visspēcīgāk?

J: Vai romantisma kustība ietekmēja arī citas jomas, ne tikai mākslu?

J: Kādu laika posmu aptvēra romantisma kustība?

Meklēt pēc burta