Džozefs Melords Viljams Tērners

Džozefs Mālords Viljams Tērners (1775. gada 23. aprīlī Koventgārdenā, Londonā - 1851. gada 19. decembrī Čelsijā, Londonā) bija angļu gleznotājs un mākslinieks. Viņš bija viens no izcilākajiem ainavu gleznotājiem, kurš izcili pārvaldīja gaismu un krāsu.

Viņa tēvs bija parūku darinātājs. Viņa māte bija slima ar psihiskām problēmām, un jaunais Tērners tika nosūtīts dzīvot pie tēvoča Brentfordā, kur viņš pirmo reizi sāka gleznot.

14 gadu vecumā Tērners sāka mācīties Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Gadu vēlāk viņš tika uzņemts akadēmijā. Viņa akvarelis 1790. gadā piedalījās Akadēmijas nozīmīgajā mākslas izstādē. Viņš bija mācījies tikai gadu. 1802. gadā, būdams tikai 28 gadus vecs, viņš tika ievēlēts par Karaliskās akadēmijas locekli un vēlāk kļuva par tās Perspektīvas profesoru.

1802. gadā Tērners apceļoja Eiropu, apmeklējot Franciju un Šveici. Viņš apmeklēja arī Luvru Parīzē. Savas dzīves laikā viņš bieži ceļoja pa Eiropu, vairākas reizes apmeklējot Venēciju Itālijā. Attīstoties viņa personīgajam stilam, viņš sāka radīt gleznas, kuru formas un krāsas bija vispārinātas vai pārspīlētas, nevis reālistiskas vai detalizētas. Šīs gleznas izraisīja daudz strīdu par to māksliniecisko vērtību, taču mūsdienās tās ir viņa vismīļākie darbi. Pēc nāves viņš atstāja britu tautai 300 eļļas un 20 000 akvareļu. Daži no viņa akvareļiem ir visabstraktākie vai vispārinātākie no viņa gleznām.

Tērners nekad nebija precējies, lai gan viņam bija divi bērni ar savu mīļāko Sāru Danbiju. Lielāko daļu savas dzīves viņš dzīvoja kopā ar tēvu, kurš līdz pat savai nāvei 1829. gadā palīdzēja viņam darbnīcā.

Savas karjeras sākumā Tērneru ietekmēja gleznotāji Klods Lorēns un Nikolā Puzēns, kuri gleznoja "vēsturiskas" ainavas.

Tērneru ieinteresēja dabas katastrofas un dabas parādības, piemēram, saules gaisma, vētra, lietus un migla. Viņu fascinēja jūras spēcīgā ietekme. Viņa gleznu centrā ir saules gaisma, kas parādās bezgalīgi daudzveidīga. Viņa darbos bija redzamas dažas impresionistu idejas, kas parādījās vairākus gadu desmitus pirms viņu parādīšanās uz skatuves. Jo īpaši Monē pētīja Tērnera metodes.

Starp viņa slavenākajām gleznām ir "Kaujinieks Temerairs", kas velk uz savu pēdējo piestātni, lai to sadalītu. Šo gleznu bieži dēvē vienkārši par "The Fighting Temeraire", un tā attēlo slaveno karakuģi, kas tika izmantots Trafalgāras kaujā. Citas gleznas ir "Lietus, tvaiks un ātrums", kurā redzams tvaika vilciens, kas šķērso tiltu, un "Sniega vētra", kurā redzams sniega vētrā iebraukt ostā mēģinošs tvaikonis. Lai šajā gleznā radītu pareizo sajūtu, viņš vētras laikā bija piesējis sevi pie kuģa masta, lai redzētu, kā tas ir. Dažās no viņa slavenākajām gleznām attēlots dabas skarbums - drūmas ainavas un spēcīgas vētras.

Taču arī tādās gleznās kā "Šķērsojot strautu" (Crossing the Brook), 1815. gadā gleznotajā gleznā, kas attēlo Tamāras ieleju un upi no Jaunā tilta netālu no Gunnisleika (New Bridge) Kornvolā (Cornwall), ir skaistums un miera sajūta, un šo skatu var apbrīnot vēl šodien.

Kad viņš kļuva vecāks, Tērnera uzvedība kļuva mazliet dīvaina, un viņš nereti saskārās ar depresiju. Viņš nomira Čelsijā 1851. gada 19. septembrī, un viņu apglabāja blakus gleznotājam Džošua Reinoldsam Svētā Pāvila katedrālē.

Vēl Tērnera dzīves laikā daži cilvēki viņu uzskatīja par ģēniju. Daži cilvēki sūdzējās, ka gleznas, ko viņš gleznoja, kad bija vecāks, nebija reālistiskas, un daži pat jokoja, ka tās varētu būt uzgleznotas ar mopu. Tomēr vairums uzskata, ka viņa glezniecības veids liecina par pilnīgu meistarību.

Meklēt pēc burta