Pasaka
Pasaka ir angļu valodas apzīmējums īsam stāstam. Tam ir tāda pati nozīme kā franču valodā conte de fée vai Conte merveilleux, vācu valodā Märchen, itāļu valodā fiaba, poļu valodā baśń, krievu valodā сказка vai zviedru valodā saga. Ne visi šie stāsti ir tieši par fejām, taču tie atšķiras no leģendām un nostāstiem (kuros parasti teikts, ka stāsti ir patiesi) un tieši morāliem stāstiem. Pasaku stāstos parasti ir fejas, goblīni, elfi, troļļi, milži vai rūķi, un parasti tajos ir arī maģija.
Pasakas var nozīmēt arī neparastu laimi (piemēram, frāze "pasaku beigas", kas nozīmē laimīgas beigas, lai gan ne visām pasakām ir laimīgas beigas). Tāpat "pasaka" var nozīmēt vienkārši jebkuru neticamu stāstu.
Ja dēmoni un raganas tiek uzskatīti par reāliem, pasakas dažkārt var būt līdzīgas leģendām, kurās stāsts tiek uzskatīts par vēsturiski patiesu. Tomēr atšķirībā no leģendām un eposiem tajās parasti netiek īpaši pieminēta reliģija un reālas vietas, cilvēki un notikumi. Tajās arī nav precīzi norādīts, kad tas noticis. Tā vietā tiek teikts, ka stāsts noticis "kādreiz".
Pasakas ir sastopamas gan mutvārdu formā (tiek nodotas no mutes mutē), gan literārā formā (pierakstītas). Pasaku vēsturi ir grūti atrast. Tas ir tāpēc, ka tikai rakstītās pasakas var nodot tālāk uz ilgu laiku. Tomēr literārie darbi liecina, ka pasakas ir pastāvējušas tūkstošiem gadu. Daudzu mūsdienu pasaku pamatā ir ļoti seni stāsti, kas, lai gan dažādos veidos, ir parādījušies daudzās pasaules kultūrās. Pasakas un uz tām balstīti darbi tiek rakstīti arī mūsdienās.
Sākotnēji pasakas bija domātas gan pieaugušajiem, gan bērniem, bet tagad ar pasakām galvenokārt ir saistīti bērni. Tradicionālo seno pasaku piemēri ir "Miega skaistule", "Sarkanā Rūķenīte" un "Trīs sivēntiņi". Var būt arī jaunas autora sarakstītas pasakas, piemēram, "Mazā sirēna" vai "Pinokio". Jaunās pasakas sarakstīja, piemēram, Hanss Kristians Andersens, Džeimss Tērbers un Oskars Vailds.
1865. gada attēls, kurā redzams Toms Īkšķis un milzis
Nozīme
Cilvēki nav vienisprātis, kas īsti ir pasaka. Daži apgalvo, ka pasaka ir stāsts ar fejām vai citām maģiskām būtnēm. Tomēr citi uzskata, ka šis izteiciens radies, tulkojot franču valodas izteicienu conte de fées (pirmo reizi to 1697. gadā lietoja Madame D'Aulnoy). Vladimirs Propps savā grāmatā "Tautas pasakas morfoloģija" kritizēja atšķirību starp "pasakām" un "dzīvnieku pasakām". Viņš apgalvoja, ka daudzās pasakās ir gan fantastiskas īpašības, gan dzīvnieki. Viņš ierosināja, ka pasakas var atpazīt pēc to stāsta, taču tas tika kritizēts, jo tādus pašus stāstus var atrast arī stāstos, kas nav pasakas.
Patiesībā tādi cilvēki kā Stīta Tompsone norāda, ka pasakās bieži vien ir vairāk runājošu dzīvnieku un burvju nekā feju. Tomēr tas, ka pasakā ir runājošs dzīvnieks, nenozīmē, ka tā ir pasaka.
Stīvens Svanns Džonss teica, ka pasakas atšķiras no citām tautas pasakām, jo tajās ir maģija. Deividsons un Čaudri apgalvo, ka "transformācija (mainīšanās)" ir svarīgākā pasakas daļa.
Daži pasaku vietā labprāt lieto vācu valodas izteicienu Märchen jeb "brīnumu pasaka". Piemēram, 1977. gadā izdotajā "Tautas pasakas" izdevumā Tompsons (Thompson) teica, ka pasakas ir "zināma garuma stāsts, kas ietver virkni motīvu vai epizožu. Tā norisinās nereālā pasaulē bez noteiktas vietas vai noteiktām būtnēm un ir piepildīta ar brīnumiem. Šajā zemē, kurā nekad nav bijis zemes, pazemīgi varoņi nogalina pretiniekus (ienaidniekus), iemanto karaļvalstis un apprecas ar princesēm.". Pasaku tēli un motīvi ir vienkārši: princeses un meitenes, kas rūpējas par zosīm; jaunākie dēli un drosmīgie prinči; ogri, milži, pūķi un troļļi; ļaunās pamātes un viltus varoņi; fejas krustmāmiņas un citi burvju palīgi, bieži runājoši zirgi, lapsas vai putni; noteikumi un cilvēki, kas pārkāpj noteikumus.
Ivana Bilibina attēls no krievu pasakas par Vasilisu Skaistuli
Vēsture
Pasakas tika nodotas, runājot par to no cilvēka cilvēkam, pirms radās rakstība. Stāsti tika stāstīti vai izspēlēti dramatiski. Tāpēc pasaku vēsture nav īsti skaidra. Senākās mums zināmās rakstītās pasakas ir no Senās Ēģiptes ap 1300. gadu pirms mūsu ēras. Dažkārt dažādu kultūru rakstītajā literatūrā ir atrodamas pasakas, piemēram, "Zelta ass", kurā ir Amoram un Psīsei (romieši, 100-200 mūsu ēras). Tās liecina, ka pasakas tika stāstītas jau ļoti sen.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pasaka?
A: Pasaka ir angļu valodas apzīmējums īsam stāstam. Tam ir tāda pati nozīme kā franču valodas izteicienam conte de fée vai Conte merveilleux, vācu valodas vārdam Märchen, itāļu valodas vārdam fiaba, poļu valodas vārdam baśń, krievu valodas сказка vai zviedru valodas vārdam saga. Šajos stāstos parasti ir iesaistītas fejas, goblīni, elfi, troļļi, milži vai rūķi, un tajos bieži ir maģijas elementi. Tos var izmantot arī, lai aprakstītu neparastu laimi un neticamus stāstus.
Jautājums: Ar ko pasakas atšķiras no leģendām un nostāstiem?
A: Pasakas atšķiras no leģendām un nostāstiem, jo tās neapgalvo, ka to stāsti ir patiesi, kā to dara leģendas un nostāsti. Turklāt tajās parasti netiek īpaši pieminēta reliģija vai reālas vietas, cilvēki un notikumi, kā tas ir leģendās un eposos.
J: Kur mēs varam atrast pasakas?
A: Pasakas ir atrodamas gan mutvārdu (no mutes mutē), gan literārā (pierakstītā) formā. Literārie darbi liecina, ka pasakas ir bijušas tūkstošiem gadu.
J: Kas sarakstīja dažas jaunas pasakas?
A: Jaunās pasakas rakstīja tādi autori kā Hanss Kristians Andersens, Džeimss Tērbers un Oskars Vailds. Kā piemēru var minēt "Mazo nāriņu" vai "Pinokio".
Vai visas pasakas beidzas laimīgi?
A: Nē, ne visu pasaku beigas ir laimīgas, lai gan "pasaku beigas" dažkārt lieto, lai apzīmētu laimīgas beigas, pat ja tas ne vienmēr attiecas uz konkrēto stāstu.
J: Vai pasakās dēmoni un raganas ir reāli?
A: Jā - ja dažās pasaules kultūrās dēmoni un raganas tiek uzskatīti par reāliem, šie tēli var parādīties dažās tradicionālo seno pasaku versijās, piemēram, par Miega skaistuli vai Sarkano Rūķenīti.
