Miega skaistule: pasaka, sižets, vēsture un galvenās versijas

"Miega skaistule" (franču: La Belle au bois dormant) ir pasaka. Pastāv vairākas tās versijas, tostarp Šarla Pero "Miega skaistule mežā" un brāļu Grimmu "Briāra roze" jeb "Mazā Briāra roze" (vācu: Dornröschen). Stāsts ir par princesi, kas uz simts gadiem iemieg dziļā miegā, un viņu pamodina varonīgs princis.

Perro versija pirmo reizi parādījās 1695. gadā ar roku rakstītā un ilustrētā manuskriptā ar nosaukumu "Mātes zosu pasakas" (franču: Contes de ma mère l'oye) kopā ar "Sarkanā Rūķenīte", "Zilbārda", "Kaķēns zābakos" un "Dimanti un krupji". Nākamais darbs tika publicēts laikrakstā Mercure galant 1696. gadā. To pārstrādāja un 1697. gadā Parīzē publicēja Klods Barbēns (Claude Barbin) grāmatā "Histoires ou contes du temps passé" (angliski: Stories or Tales of Past Times), kurā bija iekļautas astoņas Perro pasakas. Tā ir adaptēta dažādos plašsaziņas līdzekļos, tostarp Džeimsa Robinsona Planšē pantomīmā, baletā un Disneja animācijas filmā.

Savu versiju Grimmi publicēja 1812. gadā izdevumā "Bērnu un mājsaimniecības pasakas" (vācu: Kinder- und Haus-Märchen).

Sižeta kopsavilkums

Tipiskā sižeta līnija: karalieni ilgstoši nav bērnu, līdz beidzot piedzimst meita; pie kristībām vai svinībās tiek uzaicinātas fejas, taču kāda ļauna feja vai noraidītā garīdzniece uzliek lāstu — princesi dūr ar šķiedru rīku (šķēle, šķēle vai ritenis), un viņa krīt dziļā miegā. Visā pilī iestājas miegs: kalpi, kungi, koki un ceļi tiek pārklāti ar biezām ērkšķu vai bramble krūmu biezēm. Pēc noteikta laika (dažādās versijās — 100 gadi vai cita ilguma) caur mežu ierodas princis, kas pārvar šķēršļus un sasniedz guļošo princesi. Viņš viņu pamodina (dažkārt ar skūpstu), viņa nomodā mostas arī pilī guļošie, un stāsts beidzas ar princu un princeses apprecēšanos un laimīgu dzīvi vai — atsevišķās versijās — ar dramatiskāku turpinājumu.

Vēsture un izcelsme

Miega skaistules motīvi ir ļoti seni un atrodami dažādās Eiropas un arī citās folkloras tradīcijās. Viens no agrākajiem literārajiem prototipiem ir itāliešu baroka pasaka Giambattista Basile "Saules, Mēness un Tālija" (itāļu: Lo cunto de li cunti, 1634), kur Tālija iemieg pēc tam, kad dūr ar šķiedras triecienu, un stāsts attīstās tumšākā, pieaugušāku notikumu posmā nekā vēlākās versijas.

Folkloristiskā klasifikācija iezīmē šo naratīvu kā ATU 410 ("The Sleeping Beauty") stāstu tipu, kas apvieno motīvus — lāstu, miegu, šķēres vai riteni kā iemeslu miega iestāšanās, un varonīgu glābēju, kas nodrošina modināšanu. Literārā adaptācija, kuru popularizēja Šarls Pero un vēlāk brāļi Grimmi, padarīja šo stāstu plaši izplatītu Eiropas kultūrā.

Galvenās versijas un atšķirības

• Giambattista Basile (1634) — tumšāka un epizodiska literārā versija ("Saules, Mēness un Tālija"), kur notikumi ietver bērnu piedzimšanu, tirānisku noslēpumu un kanibālisma motīvus; šī versija ir viens no agrīnākajiem literārajiem avotiem.
• Šarls Pero (1697) — Perro versija ("La Belle au bois dormant") ir elegantāka un moralizējošāka. Perro pievieno elementus, kas vēlāk kļūst par kanoniskajiem: ritenis vai šķēre kā lāsta avots un miega ilgums — simts gadi. Perro arī pievieno stāsta pēcaprakstu: princis apprec princesi, un viņiem piedzimst bērni; Perro versijā ir epizode ar prinča māti (bieži attēlota kā ogre), kas mēģina apēst mazbērnus — tumšāka epizode, ko daudzi vēlāk izvairās iekļaut.
• Brāļi Grimmi (1812) — "Dornröschen" (Briāra roze) ir īsāka un folklaika tuvāka; tajā nav gara pēcapraksta ar bērniem un ogres motīvu. Grimmu versijā uzsvars vairāk uz brīnumainu modināšanu un labu beigu nozīmi.

Motīvi, interpretācijas un simbolika

Stāsts tiek interpretēts dažādi — kā pārejas rituāla alegorija (no bērnības uz pieaugšanu, apprecēšanos), kā patriarhālā kontroles pār sievieti simbols (miegs līdz glābējam), kā arī ar psiholoģisku lasījumu (seno instinktu, zemapziņas "miegu" un atmodu). Feministiskās analīzes bieži kritizē vingrinājumu, kur princesi it kā “atdzīvina” vīrietis bez viņas pašiniciatīvas; savukārt citas interpretācijas aplūko varoņa ceļu un šķēršļu pārvarēšanu kā cilvēciskas izaugsmes simbolu.

Ietekme un adaptācijas

Miega skaistules stāsts ir bijis iedvesmas avots literatūrai, operai, baletam, teātrim, kino un televīzijai. Galvenie piemēri:

• Balets — Pjotra Čaikovska balets "Miega skaistule" (premjēra 1890) kļuva par vienu no slavenākajām mūzikas un horeogrāfijas interpretācijām.
• Pantomīma un teātris — piemēram, Džeimsa Robinsona Planšē (Planché) pantomīmas adaptācijas 19. gadsimtā, kas stāstu attīstīja sceniskai izrādei.
• Kino — Disneja 1959. gada animācijas filma "Sleeping Beauty" popularizēja noteiktas detaļas (piem., ļaunā feja kā personificēts antagonists — Maleficent), piešķirot stāstam plašu komerciālu skatuvi.
• Mūsdienu literatūra — daudz modernas pārrakstījumi un subverzijas, piemēram, spekulatīvās fantāzijas un jaunās pieaugušo versijas, kur stāsts tiek pārdomāts no sievietes perspektīvas vai savienots ar citiem mitiem.

Galvenās versijas mūsdienās

Mūsdienu izdevumos un adaptācijās bieži izvēlas vienu no diviem pamatrakstiem — Perro "La Belle au bois dormant" ar izsmalcinātu, moralizējošu toni un papildlietām epizodēm, vai Grimmu "Dornröschen" ar lakoniskāku, folkloriski tīrāku formu. Autori, režisori un dramaturgi regulāri pārinterpretē elementus — no princeses aktīvas lomas piešķiršanas līdz tumšāku, politisku un psiholoģisku toņu uzlikšanai.

Nobeigums

"Miega skaistule" paliek viens no vispazīstamākajiem un daudzveidīgāk tulkotajiem pasaku motīviem. Tā spēks slēpjas spējā vienlaikus saglabāt vienkāršu brīnumainu naratīvu un piedāvāt bagātu simbolisku materiālu turpmākām interpretācijām un mākslinieciskām pārrakstēm.

Stāsts

Karalis un karaliene ilgojas pēc bērna. Varde karalienes vannā pareģo bērna piedzimšanu nākotnē. Karalienei piedzimst meita. Karalis un karaliene rīko svinības (Perro versijā - kristības). Perro versijā viņi uzaicina septiņas labas fejas; Grimmu versijā viņi uzaicina divpadsmit "gudras sievietes". Parādās vēl viena ļauna sieviete (vai feja), kas nolād zīdaini princesi. Viņa saka, ka princese kādu dienu iesitīs pirkstu vārpstas vārpstiņā un nomirs. Viena no labajām sievietēm mīkstina lāstu. Tā vietā, lai mirtu, princese gulēs simts gadus.

Karalis pavēl sadedzināt visas vārpstas, lai aizsargātu savu meitu. Tomēr, kad viņai ir apmēram piecpadsmit vai sešpadsmit gadu, princese atrod vecu sievieti, kas vērpj vērpj torņa istabā. Princese tur vārpstu rokās un iedzer sev pirkstu. Viņa iemieg dziļā miegā. Labā feja iemidzina visus pils iedzīvotājus. Izaug ērkšķains mežs vai rožu dzīvžogs, kas ieskauj pili, lai aizsargātu guļošo princesi.

Aizrit simts gadi. Kāds princis ir dzirdējis pasakainus nostāstus par šo vietu un vēlas atrast princesi. Viņš ierodas pilī un atrod guļošo princesi torņa istabā. Grimmu versijā viņš viņu pamodina ar skūpstu; Perro princese pamostas, kad princis vienkārši pieklūp pie viņas. Princis un princese apprecas.

Perro versija turpinās tālāk. Princim un princesei ir divi bērni. Princis dodas karā. Viņa sieva un bērni paliek pie viņa mātes. Viņa ir ogrēniete. Viņa vēlas apēst savus viesus. Kalps viņus izglābj. Likteņdzirnaviņa ir dusmīga. Viņa nolemj iebāzt princesi un viņas bērnus katlā, kas pilns ar krupjiem un čūskām. Princis ierodas. Viņa sieva un bērni tiek izglābti. Likteņdzirnaviņa lec ar galvu katlā un mirst.

Princis atklāj guļošo princesi

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir pasakas nosaukums?

J: Kas ir sarakstījis "Miega skaistules" oriģinālo versiju?

J: Kad Perro versija tika publicēta pirmo reizi?

J: Kādi citi stāsti kopā ar "Miega skaistuli" tika iekļauti "Mātes zosu pasakās"?

J: Kad brāļi Grimmi publicēja savu versiju?

J: Kā "Miega skaistule" ir pielāgota dažādiem medijiem?

Meklēt pēc burta