Elfi — mitoloģiskas būtnes, to izcelsme, folklora un raksturojums

Elfi — noslēpumainas mitoloģiskas būtnes: izcelsme, folkloras stāsti, raksturojums, maģija un to loma tautas ticējumos un literatūrā.

Elfs ir plaša un daudzveidīga izcelsmes mitoloģiska būtne, kas parasti saistīta ar dabu un tiek uzskatīta par labvēlīgu vai vismaz bīstami ambivalentu spēku. Tradicionāli elfi dzīvo mežos, kalnos un pie ūdeņiem, rūpējas par augiem un dzīvniekiem, bet reizēm cilvēkiem arī nodara ļaunumu vai apvij tos ar maģiju. Sakarā ar šo saikni ar dabu elfi bieži tiek saistīti ar pagāniskām ticībām un burvestībām; mūsdienu neopagāni un dažas raganām līdzīgas kopienas reizēm uzskata, ka elfi ir reālas, garīgas būtnes.

Vārda izcelsme un avoti

Vārds elfs sastopams visās ģermāņu valodās, un lingvisti to rekonstruē kā agrāku nozīmi "balta būtne" vai "gaismas būtne". Lai rekonstruētu agrīno elfa jēdzienu, izmanto kristiešu rakstītos tekstus senangļu un vidusangļu valodās, kā arī viduslaiku vācu un sennorvēģu avotus. Šajos tekstos elfi tiek dažādi saistīti ar norvēģu mitoloģijas dieviem, slimībām, maģiju, skaistumu un pavedināšanu — tas rāda, ka jau agrīni jēdzieni bija daudzslāņaini un vietēji atšķirīgi.

Izskats un šķiru dalījums

Folklorā un literatūrā elfus raksturo ļoti atšķirīgi. Bieži vien tie attēloti kā gari, slaidi cilvēku radniecīgi, reizēm ar smailām ausīm un izteiktu skaistumu. Tomēr nav vienas vienotas normas:

• Skandināvu mitoloģijā un folklorā eksistē dažādas šķiras — piemēram, ljósálfar (gaismas elfi) un døkkálfar/svartálfar (tumšie elfi/zemes elfi), kas tiek saistīti ar dažādām vietām un raksturīgām iezīmēm.
• "Gredzenu pavēlniekā" elfi ir attēloti kā cilvēka auguma, reizēm pat augstāki un majestātiskāki par cilvēkiem, — šo J. R. R. Tolkiena interpretāciju mūsdienu fantāzijā plaši pārņēma citi autori, tā mainot populāro elfu priekšstatu.
• Folklores stāstos elfi var būt gan jauni un acu priecējoši, gan arī vecāki un noslēpumaini; dažkārt tie tiek aprakstīti kā piederīgi pie zemgaļiem vai alu un klints iemītniekiem.

Elfu uzvedība folklorā

Daudzās tautas pasakās un nostāstos elfi ir spējīgi dejošanā ietekmēt laika ritējumu, apburt cilvēkus vai pat izmainīt realitātes uztveri. Izplatīti motīvi ir:

• Elfu dejas laukumos un aplēs — älvdanser vai älvringar (elfu apļi). Tika ticēts, ka šajās vietās dejojot elfi atstāj īpašu zāli vai sēņu gredzenus, un cilvēka iejaukšanās var novest pie slimībām vai nelaimēm.
• Laika izkropļojumi — cilvēkam, kas skatās elfu deju, šķiet, ka pagājušas tikai dažas stundas, bet reālajā pasaulē ir pagājuši gadi; līdzīgs motīvs parādās daudzās senajās skandināvu balādēs.
• Cilvēku vilināšana vai nolaupīšana — stāstos elfi reizēm aicina cilvēkus pie sevis, atņem bērnus (tā dēvētie changeling motīvi) vai apmaina bērnus pret saviem, kā arī viņi var sniegt glābiņu vai sodu atkarībā no cilvēka rīcības.

Elfi nav vienmēr tikai jauni un nevainīgi. Piemēram, Zviedru tautas pasakā "Mazā Roze un garā Leda" beigās parādās elfu sieviete (älvakvinna), kura izglābj galveno varoni, bet tiek aprakstīta kā skaista, apaudzusi ar laiku — cilvēki viņas ārienē saskatīja, ka viņa pieder pie zemgaļiem.

Elfu apļi un to bīstamība

Elfu apļi — daži veidi ir redzami kā mazu sēņu gredzeni, citi kā apaļas izlīdzinātas vietas zālē — folklorā tiek uzskatīti par svētām vai bīstamām. Vietējās nostāstēs bieži brīdināja, ka, pārkāpjot šādu apli vai iznīcinot to, cilvēks var saslimt. Kā to apraksta vietējā vēsturniece Anna Marija Hellstrēma:

...ezera krastos, kur mežs satiekas ar ezeru, varēja atrast elfu apļus. Tās bija apaļas vietas, kur zāle bija izlīdzināta kā grīda. Elfi tur bija dejojuši. Pie Tisnarena ezera es redzēju vienu no tiem. Tas varēja būt bīstami, un cilvēks varēja saslimt, ja viņš bija pārkāpis šādu vietu vai ja viņš tur kaut ko iznīcināja.

Folkloras maldugumā dažkārt tiek minēts, ka urinēšana elfu aplī var radīt veneriskas slimības — šādas ticības atspoguļo vietējo morāles normas un bailes no nezināmā.

Elfi mūsdienu kultūrā

Mūsdienu fantāzijā elfi kļuvuši par vienu no populārākajām rasiem — daudzas spēles, romāni un filmas attēlo elfus kā vienu no galvenajām saprātīgajām rasēm kopā ar cilvēkiem un citām būtnēm (piemēram, rūķi). Tradicionāli fantāzijā tiek attēlots, ka elfi ir ilgmūžīgi vai nemirstīgi, prasmīgi maģijā, izcili ar loku meistarību un cieši saistīti ar dabu. Tomēr to interpretācijas ļoti atšķiras — no Tolkiena idealizētajiem, gandrīz dievišķajiem albūn līdz folkloras ambivalentajiem un reizēs bīstamajiem elfiem.

Elfu tēls arī ietekmē mūsdienu populāro kultūru un ekoloģisko domāšanu — viņi bieži simbolizē dabas aizstāvēšanu, senas tradīcijas un cilvēces attiecības ar apkārtējo vidi. Neopagānisma un jauno dvēseļu kustību ietvaros elfi joprojām tiek minēti kā spēcīgi gari vai dabas gari, ar kuriem cilvēki mēģina komunicēt vai izveidot kontaktu.

Kopsavilkums

Elfu mitoloģija ir daudzslāņaina un dažāda reģionos — no vācu un skandināvu saknēm līdz viduslaiku teksta interpretācijām un mūsdienu fantāzijas ietekmei. Tie var būt gan gaismas, gan zemes būtnes, gan skaistas meitenes, gan noslēpumaini vecāki spēki. Kopš pagātnes tie ir bijuši simbols dabai, maģijai un cilvēka attiecībām ar nezināmo — un šī simbolika turpina mainīties atkarībā no kultūras un laika.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir elfs?

J: Kā elfi ir attēloti "Gredzenu pavēlniekā"?

J: Vai mūsdienu fantāzijas scenārijos bez elfiem, rūķiem un cilvēkiem ir arī citas rases?

J: No kurienes nāk vārds "elfs"?

J: Ko par elfiem saka kristiešu sarakstītie teksti?

J: Kā elfi ir saglabājušies folklorā?

J: Kas notiek, ja cilvēks vēro elfu deju?

Meklēt pēc burta