Alfi
Elfs ir dažādas izcelsmes būtne, kas parasti tiek uzskatīta par labu būtni, kura palīdz padarīt kokus un dabu labus. Tāpēc to parasti saista ar pagānismu un burvestībām (daudzas mūsdienu raganas mūsdienās tic, ka elfi ir reālas būtnes).
Elfus parasti raksturo kā garākus cilvēkus, bet ar stingrāku pieskārienu. Tomēr "Gredzenu pavēlniekā" elfi tika aprakstīti kā cilvēka auguma (un, ja arī augstāki), tādējādi mainot elfu aprakstu. Dažkārt ir zināms, ka viņiem ir garas, smailas ausis.
Lielākajā daļā mūsdienu fantāzijas scenāriju elfi ir viena no trim galvenajām rasēm (elfi, rūķi un cilvēki), lai gan, ja šīs trīs rases tiek raksturotas kā labās rases, viņi kļūst par vienu no sešām rasēm, ieskaitot orkus, goblinus, trolļus un/vai milžus.
Vārds elfs ir sastopams visās ģermāņu valodās, un šķiet, ka sākotnēji tas ir nozīmējis "balta būtne". Lai rekonstruētu agrīno elfa jēdzienu, lielā mērā ir izmantoti kristiešu sarakstītie teksti senangļu un vidusangļu, viduslaiku vācu un sennorvēģu valodās. Tajos elfi tiek dažādi saistīti ar norvēģu mitoloģijas dieviem, slimību izraisīšanu, maģiju, skaistumu un pavedināšanu.
Skandināvu mitoloģijas elfi folklorā ir saglabājušies galvenokārt kā sievietes, kas dzīvo kalnos un akmeņu pilskalnos. Zviedru älvor bija satriecoši skaistas meitenes, kas dzīvoja mežā kopā ar elfu karali.
Elfus varēja redzēt dejojam virs pļavām, īpaši naktīs un miglainos rītos. Deju vietā viņi atstāja apli, ko sauca par älvdanser (elfu dejas) vai älvringar (elfu apļi), un tika uzskatīts, ka urinēšana šādā aplī izraisa veneriskas slimības. Parasti elfu apļi bija feju riņķi, ko veidoja mazu sēņu gredzens, taču bija arī cita veida elfu apļi. Vietējās vēsturnieces Annas Marijas Hellstrēmas vārdiem sakot:
...ezera krastos, kur mežs satiekas ar ezeru, varēja atrast elfu apļus. Tās bija apaļas vietas, kur zāle bija izlīdzināta kā grīda. Elfi tur bija dejojuši. Pie Tisnarena ezera es redzēju vienu no tiem. Tas varēja būt bīstami, un cilvēks varēja saslimt, ja viņš bija pārkāpis šādu vietu vai ja viņš tur kaut ko iznīcināja.
Ja cilvēks vērotu elfu deju, viņš saprastu, ka, lai gan šķiet, ka ir pagājušas tikai dažas stundas, reālajā pasaulē ir pagājuši daudzi gadi. Cilvēku aicināšana vai vilināšana uz elfu deju ir izplatīts motīvs, kas pārņemts no senākām skandināvu balādēm.
Elfi nebija tikai jauni un skaisti. Zviedru tautas pasakā "Mazā Roze un garā Leda" beigās ierodas elfu sieviete (älvakvinna) un izglābj galveno varoni, Mazo Rozi, ar nosacījumu, ka karaļa lopi vairs nedzenīsies uz viņas kalna. Viņa tiek aprakstīta kā skaista veca sieviete, un pēc viņas izskata cilvēki saskatīja, ka viņa pieder pie zemgaļiem.
Älvalek , Augusta Malmstrēma "Elfu spēle" (1866).
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir elfs?
A: Elfs ir dažādas izcelsmes būtne, kas parasti tiek uzskatīta par labu būtni, kura palīdz padarīt kokus un dabu labus. To bieži saista ar pagānismu un burvestībām, un parasti to raksturo kā par cilvēkiem garāku, ar garām, spicām ausīm.
J: Kā elfi ir attēloti "Gredzenu pavēlniekā"?
A: "Gredzenu pavēlniekā" elfi tika aprakstīti kā cilvēka auguma (un, ja arī augstāki), tādējādi mainot elfu aprakstu no citiem fantāzijas scenārijiem.
J: Vai mūsdienu fantāzijas scenārijos bez elfiem, rūķiem un cilvēkiem ir arī citas rases?
A: Jā, vairumā mūsdienu fantāzijas scenāriju līdzās elfiem, rūķiem un cilvēkiem ir sešas rases, tostarp orki, goblīni, troļļi un/vai milži.
J: No kurienes nāk vārds "elfs"?
A: Vārds "elfs" ir cēlies no dažādām ģermāņu valodām un sākotnēji nozīmēja "balta būtne".
J: Ko par elfiem saka kristiešu sarakstītie teksti?
A.: Kristiešu rakstītajos tekstos elfi dažādi tiek asociēti ar ziemeļvalstu mitoloģijas dieviem, slimību izraisīšanu, maģiju, skaistumu un pavedināšanu.
J: Kā elfi ir saglabājušies folklorā?
A: Elfi folklorā ir saglabājušies galvenokārt kā sievietes, kas dzīvo kalnos un akmeņu pilskalnos. Tos var redzēt dejojam pļavās naktīs vai miglainos rītos, atstājot aiz sevis älvdanser (elfu dejas) vai älvringar (elfu apļus).
J: Kas notiek, ja cilvēks vēro elfu deju?
